Dziedātājs Intars Busulis prot par sevi atgādināt tieši laikā. Pat ja neapzināti, tas skaitās tik un tā. Pagājušonedēļ iznāca viņa jaunais albums Citā©, un nupat pēc Latvijas valsts svētkiem Intaram izvērsās neliels konflikts tviterī ar Guntaru Raču. Dziedātājs visai asi atbildēja Mikrofona ierakstu šefam un daudzu dziesmu tekstu autoram ("Ko Tu te d**s!? Raksti savus debilos tekstus un paklusē!") uz viņa repliku, ka Busulis, Ērglis un Amber 4. maija televīzijā demonstrētajā koncertā "tēlo, ka viņiem patīk tas, ko viņi dzied".
Atbraukuši ar sezonai atbilstošākajiem pārvietošanās līdzekļiem – divriteņiem –, tiekamies ar Intaru vienā no pirmajiem šī gada rītiem, kad ir patīkami sēdēt kafejnīcu āra terasēs un novērtēt, kura meitene ir nepacietībā gaidījusi mirkli, kad varēs mest drēbes draiskulim pavasarim sejā un kura nez kāpēc vēl vilcinās. Meitene uz Intara baltā T krekla zina, kas jādara.
Kas tev tur uz labās rokas rakstīts?
"Intars Busulis" libāniešu valodā. Ko tad es tur rakstīšu – Dievs tevi mīl?
Man kāds Irānā reiz uzrakstīja uz lapiņas "Uldis Rudaks".
Droši vien izskatījās līdzīgi, vai ne? Var jau būt, ka man tur rakstīts Allah Akbar, taču es uzticējos čalim.
Tie sirmie mati tev no nesenās tvitera sarakstes ar Guntaru Raču?
Ir gan daži. Pat vairāki. Nuja – bišķi zaļā pūķa ietekmē toreiz tviterī biju tāds "sirsnīgāks". Pēc tam par to aizmirsu. Telefonu izslēdzu un gāju Talsos uz talku. Svētdien veru vaļā un skatos – johaidī! Labais! Aiziet jūriņā. Račs savu izdzēsa, es savu tikai vakar, bet, protams, krietni par vēlu – tas jau bija vairāk nekā 250 reižu favorītots un vairāk nekā divsimt reižu retvītots. Es, latvietis savā sirsnībā, patiešām pavilkos no tām dziesmām – goda vārds! Un te viens čalis sagrāva visus manus svētkus. Jutos aizvainots. Taču tas ir izsmelts temats, viņš jau atvainojās. Rakstīja – ja es katru viedokli uztveru tik sāpīgi, man jāiet pie dakterīšiem.
Ja Guntars Račs būtu redzējis Oņeginu, varbūt secinātu: ja jau no Dailes teātra skatuves tev atļauj izrunāt vārdu "h**", tāpēc arī tviterī iedrošinies rakstīt "d***t"?
Ai, nu tas viss ir smieklīgi. Es atvainojos par skarbumu – tas bija afekta stāvoklī. Citreiz es, iespējams, pateiktu to pašu, bet mīļāk.
Tviteris jau bīstams – telefons katram pie rokas jebkurā stāvoklī un vietā.
Nuja – tāda maza dirstuvīte jau tas ir. Toreiz, kad biju izrubījis telefonu, forši – sēdi tur Talsos, neko nemani. Vispār nevajadzētu telefonu! Ja man baigi nevajadzētu komunicēt un tā, es to telefonu nelietotu – tikai parasto mājās. Tagad braucu ar riteni uz šejieni, un man jau bija trīs zvani.
Tava jaunā albuma nosaukums ir Citāds ar iekavās ieliktu "c" beigās.
Kopīraits, ja?
Es domāju par to apnicīgo spēlēšanos ar vārdiem "cits" un "citāds", kas notiek jau gadiem ilgi. Interviju virsraksti nenogurst vēstīt par citu Lindu Leen un Aišu, darbojas portāls Cita mūzika, žurnālu Ir izdod Cits medijs, Radio Naba ir raidījums, kurā tiek atskaņots "cits smagais". Vai patiešām latvieša fantāzija nesniedzas nekur tālāk?
Nē, nē, nē – šis nav tas gadījums! Šoreiz tas ir domāts "citāts" ar "t" no vārda "citēt". Mēs izmantojām klasisko komponistu gabalus un citējām fragmentus no viņu gara darbiem. Kārlis Lācis mājās iespēlēja kaut ko, piemēram, no Baha, es atnācu, mēs tur kaut ko sākām domāt, un tā radās skaņdarbs. Ir no Ave Maria, no Polonēzes, tad ir vēl… Līdz zināmai vietai pavisam apzināti mums tur skan tie citāti, tad tie pāriet dziesmās un kā vadmotīvi šad tad ieskanas dziesmu laikā. Es jau nesaku, ka iepriekšējie albumi ir sliktāki, taču šis man liekas foršāks, pat visforšākais.
Tā jau mūziķiem jābūt, ka jaunais liekas vislabākais, jo citādi – kāda jēga kaut ko vispār darīt.
Jā, iet līmeni zemāk – tas arī stulbi. Teikt: šis albums būs mazliet sūdīgāks nekā iepriekšējais. Šajā elbumā (izrunā kā angliski) kolēģi, draugi un mūziķi baigi iesaistījušies. Kā mēs to kopā nosaucām – Abonementa orķestris. Tur ir Kaspars Zemītis, Kaspars Grigalis, ir šādas tādas izmaiņas – Edvīns Ozols uz basa, protams, arodbiedrības pārstāvis Gints Pabērzs, Kārlis Lācis un es. Forši, ka mēs visi kopā piedalāmies fotosesijās, viņi nāk arī uz intervijām, visi kopā ar prieku ejam uz šādiem tādiem pasākumiem, kas mums jāatstrādā. Varbūt esam līdz tam nonākuši, ka esam saliedējušies tajos koncertiņos. Vidēji divas reizes nedēļā kaut kur spēlējam. Arī ballītes, un Abonementa orķestris no tā nekaunas – ja cilvēks ir abonējis Abonementu orķestri, viņam jādzird tas, ko viņš ir abonējis. Skatāmies, kādi cilvēki atnākuši, izspriežam un tad gāžam pa ārzemju, latviešu vai krievu repertuāru. Lai visi būtu apmierināti.
Likās, Kārlis Lācis balles nespēlē un tikai sēž studijā, sacerot gabalus, vai skrien pa mežu.
Es arī vakar noskrēju astoņus kilometrus. Aizbraucu ar riteni uz Talsiem pagājušogad (izvelk savu telefonu un rāda dažādās dienās nobrauktos kilometrus – U. R.) – 81 km 97 m. Re, kur trīs stundas – 41 km. Vakar – 8500 m.
Telefons saskaita?
Jā. Es jau zinu, cik tas gabals garš, taču vienkārši gribu zināt, cik tas laika paņem. Es jau nesaspringstu uz rekordiem. Skrienu ar pulsometru, lai nečakarējas sirsniņa. Viens čalis izstāstīja, kā tas pareizi jādara manā vecumā un augumā. Ja tagad septiņdesmit minūtēs es noskrienu kādus deviņus kilometrus, tad, jo vairāk sirds nostiprinās, jo vairāk sanāk. Kaut kā jau jāstiprina organisms.
Kamēr vēl var iztikt bez orgānu nomaiņas?
Jā, jācenšas tie paši trenēt. Jo aliņš man šad tad patīk. Tad cits nekas neatliek – lai nepārtrauktu to lietot, ir vajadzīgs stiprs organisms. Es jau aliņam, ne jau kam citam te cenšos.
Kārlis Lācis pēdējā laikā pievēršas lielajām formām. Tava albuma dziesmas arī visas kopā ņemamas, vai var raut ārā arī pa vienai?
Labāk jau visu reizē noklausīties, pa ceļu braucot. Īstenībā foršas dziesmas. Ar superīgiem nosaukumiem. Ideāls skaņdarbu virknējums, un pareizā secībā salikts.
Dzejnieki, rakstot dziesmām vārdus, ņem vērā, ka tie domāti dziedāšanai tev, vai tas nespēlē īpašu lomu?
Mums tā sistēma tāda. Kārlis saka: davai, ir kaut kāda sagatave, kaut kāds pamatiņš. Šoreiz polonēze. Es eju, sāku virpināt kaut kādas melodiskās līnijas, kaut ko iezīmēt, ieskicēt. Atstājam kādu manu, kādu Kārļa melodisko līniju, jo, kad viņš par daudz dziļi ņem, aizbrauc kosmosā brīžiem, un es viņu piebremzēju. Gatavo melodiju mēs aizsūtām dzejniekiem, un viņi izveido to skaņdarbu. Šoreiz tie ir Kārlis Vērdiņš, Anna Auziņa, Jānis Elsbergs, Andris Akmentiņš, Reinis Runcis. Elsbergs ir viselastīgākais – viņš kaut kā jūt to melodiju.
Vai izjūti atšķirību, dziedot Vērdiņu, Elsbergu vai Auziņu?
Jā. Vērdiņš ir tāds tiešs čalis. Elsbergs – tāds liderīgs. Auziņa ir meitene. Akmentiņš tāds vairāk uz depresiju. Vērdiņš arī, taču ne tik daudz kā Akmentiņš. Tas jau labi, ka viņi tā atšķiras. Tas jau ir tik forši, ka cilvēki tik dažādi uz pasaules dzīvo, ka visi nav vienādi pēc viena mēra – tas ir cool (Intars atkal ironizē par Amerikas latviešu akcentu, runājot ar izteikti mīkstiem "T" – U. R.).
Kādi ir tavi šodienas plāni?
Iešu prezentācijai mācīties gabalus, lai nebūtu no lapiņām jālasa kā parasti. Es pieļauju, ka šoreiz nebūs daudz citādi, taču vismaz nebūs arī tā, ka es pilnīgi neko nezinu. Tagad tie gabali vairāk vai mazāk jau ir galvā no koncertiem.
Vajadzētu tādas tumšas brilles, kuru stiklos dziesmu teksti slīd kā ekrānā.
Vai tad ir tādas? Droši vien ir. Ja jau ir tādas, kur filmu rāda. Es pat esmu redzējis – sūdaina kvalitāte, taču ir.
Visi domā, ka parastas saulesbrilles.
Iedomājies, tu esi stilīgs – tas ir viens. Otrs – ja spilgtā saulē dziedi, tev ir tumšs. Nenāk miegs – visu laiku gar acīm kaut kas zib. Tas ir cool (Intars visus šos teikumus atkal izrunā ar klaida latviešu akcentu – U. R.)! Re, kādas maziņas smukas meitenes – un jau dzer! Noteikti arī pīpē. Augustā būs divi gadi, kā es nepīpēju. Nesaku, ka esmu atmetis – uz kādu laiku pārtraucis. Pat varu ieteikt sistēmu, kā atmest, – ļoti vienkārša metode: nepīpēt tad, kad tu iedzer, un pārvarēt to pīpēšanas kāri. Eu, fāters zvana! Svarīgs notikums. (Intars atbild, un notiek ilga saruna par skaņuplašu atskaņotāju ātrumiem. Tālāk saruna aizvirzās par plīšu dūmošanu. Par bēniņu remontu un kalpiem, kuri izraudzīti tādi, kuri nedzer un nepīpē. Saruna beidzas ar diskusiju par kāpurķēžu buldozera iegādi – U. R.)
Ģimenes saimniecība?
Jā. Nopirkām Talsos māju.
Pirksiet arī buldozeru?
Jā, mums vajag līdzināt zemi un visu kaut ko, tāpēc fāters grib pirkt buldozeru. Tikai kur mēs to buldozeru liksim? Ar to varētu forši izbraukāties pa rajonu. Jā! Man fāters jau profesionālis – kādreiz bijis brigadieris, ar traktoriem maucis dzīvē kā traks. Tagad viņš pensijā. Rudenī paņēmām to hāti, tur daudz darba, un viņš ir baigi aizrāvies – aiziet deviņos un tur tik rukā. Es viņam uzticos – teiksim, viņa gaumei, kā vajadzētu iztīrīt mežu, kurā ir ieaugusi tā māja. Māja ir uz mana vārda, es nododu instrukcijas un tad braucu, un brīnos, kas tik tur nav izdarīts. Viņš man ir darbu vadītājs.
Pats gatavojies uz Talsiem pārvākties?
Pagaidām tā man ir vieta, kur aizmirsties. Tagad līdz septembrim pārvāksimies uz turieni. Rīgā visas lietas sarunāšu vienā dienā, piemēram, trešdienā. Domāju, kad izaugšu liels, pārvākšos uz turieni pavisam. Kad viss Rīgā būs pabeigts. Kas tad te būs pabeigts?
Talsos vien taču nedziedāsi. Varbūt tehnoloģijas būs attīstījušās tiktāl, ka varēsi savā virtuvē dziedāt, un hologrāfiskais attēls…
…viss Daugavpils stadions būs apmierināts. Nošautais Tupaks Šakurs hologrammas veidā uzstājās kopā ar Snūpdogu. Tagad ir parādījies 1971. gadā mirušā Džimija Hendriksa albums ar padsmit agrāk neizdotām un neviena nedzirdētām dziesmām. Kur tās tika marinētas agrāk, kad ar to izdošanu varēja nopelnīt? Taupījās līdz 2013. gadam.
Par ilgu – tagad mūziku tikpat kā vairs nevar pārdot.
Naudu jau nevajag! Kurš tad tagad ar Hendriksu atļausies naudu pelnīt? Kaut kam vēl kaut kas tāds nupat bija – tagad jau parādās jaunas Freimaņa dziesmas. Divas. Kaut kas nesen dziedāja. Viss notiek.
Saziņa ar to pasauli arī ir tikai laika jautājums?
Jā, mūsdienu tehnoloģijām taču var pierakstīt visu, kas balstīts uz pliku d*****u. Attiecīgi jāuzēd fofs (stipras padomju armijā izmantotas zāles pret radiāciju un sāpēm, ko jaunieši lietoja, lai apreibinātos – U. R.) vai kaut kas tamlīdzīgs – tad tu satiec sēņu karaspēku, pīpē kristāla cigaretes, lec pāri upēm un spied telefona pogas, bet nevari tām netrāpīt, un citi cilvēki uz tevi izbrīnīti skatās ar pusmetru garām skropstām.