Latvijas Nacionālās operas kādreizējā galvenā diriģenta Edgara Tona (1917–1967) simtās dzimšanas dienas atceres dienā 17. janvārī savā vēsturiskajā vietā – Operas Beletāžas zāles centrālajā nišā – atgriezusies tēlnieces Artas Dumpes veidotā Edgara Tona skulptūra. Pēc diriģenta pāragrās nāves bronzā atlietā skulptūra bija viens no pirmajiem nozīmīgākajiem tolaik jaunās mākslinieces darbiem. Drīz viņa kļuva par vienu no interesantākajām monumentālās tēlniecības darbu autorēm. Artas Dumpes darbu vidū ir piemineklis Latvijas prezidentam Jānim Čakstem Jelgavā, Brāļu kapi Valkā un Balvos, monumentālā Lestenes Brāļu kapu memoriāla centrālais tēls Dzimtene – Māte – Latvija, piemineklis aktrisei Antai Klintij, baleta prīmai Veltai Vilciņai, režisoram Gunāram Piesim un vairākiem citiem māksliniekiem, kā arī Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem Meža kapos. Arta Dumpe veidojusi Aspazijas skulptūru Dubultos.
Tēlnieces darbu varoņu vidū ir arī Džemma Skulme, Leo Svemps, Lilita Bērziņa un Ilmārs Blumbergs. Modernās līnijās savirpinātais ozola zars skulptūrā Tukuma pievārtē iemieso latviskumu, Dziesmu un deju svētkus. Diriģentu Jāņa Cimzes un Indriķa Zīles pieminekļiem Valkā pirms dažiem gadiem piepulcēts arī prezidents Kārlis Ulmanis. Patlaban māksliniece kopā ar kolēģiem jau sākusi darbu pie Latvijas dzimšanai veltīta granīta pieminekļa, kas godinās brīvas Latvijas idejas pirmsākumus Valkā.
"Arta Dumpe ir viena no tām latviešu tēlniecēm, kas piecdesmitajos gados un sešdesmito gadu sākumā palīdzēja noskaidrot latviešu tēlniecības tālākattīstību, nostiprināt ceļu, kas sintezē novatorisku domu un plastisku izteiksmi," 1983. gadā atzina mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. "Akadēmiskā pieredze, meistarība, brīnumaina dekoratīvā tēlniecība – tā ir Arta Dumpe," 2012. gadā atklājot mākslinieces mazo formu tēlniecības izstādi, viņu kā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli sumināja mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. "Dzīve ir gara, un līdz ar to arī daudz kas ir padarīts," rāmi teic pati māksliniece.
Atminaties Edgara Tona skulptūras tapšanu pirms 50 gadiem?
Edgara Tona aiziešana 1967. gadā bija tik pēkšņa! Toreizējais Operas direktors Linards Eihmanis mani uzaicināja veidot diriģenta skulptūru. 1968. gadā to jau uzstādījām Beletāžas zāles nišā. Atceros, kā slavenā dziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere pati ar savām rokām uzlika melnu samta drapēriju un pat lilijas pielika klāt lejā.
Man tolaik vēl nebija kārtīgas darbnīcas, bet es centos. Vispirms atveidoju Tonu mālā, pēc tam to atlēja ģipsī un tikai no ģipša modeļa – bronzā. Piemineklis ir diezgan liels – metrs trīsdesmit. Man tas bija pārbaudījums. Ar Edgaru Tonu nebiju sastapusies, tikai iznāca drusciņ parunāties ar viņa kundzi aktrisi Dinu Kupli. Edgaram Tonam bijušas četras sievas un tagad ir trīspadsmit mazbērnu. Visi Tona radi bija klāt, kad viņa skulptūra atgriezās Beletāžas zālē.
Tas bija viens no jūsu pirmajiem darbiem?
Ne pats pirmais, bet tas tapa laikā, kad sāku sevi atrast. Akadēmijā ir savs stils, un pēc tam mākslinieks veidojas pats. Pirmais darbs, ar ko kļuvu populāra, bija Miera lāpa alumīnijā – tas tapis Pasaules jaunatnes festivālam. Tas bija uz visiem vākiem, 1970. gadā pat tika izdota pastmarka. Miera lāpa pabija milzīgajās ceļojošajās mākslas izstādēs Somijā, Zviedrijā, Bulgārijā un pat Kanādā.
Pērn Elīnai Garančai dāvātais portrets marmorā ir jaunākais veikums?
Ne gluži. Es to veidoju desmit gadu. Sāku 1999. gadā, kad viņa ar uzvaru atgriezās no sava pirmā starptautiskā konkursa – Mirjamas Helinas konkursa Somijā. Aizgājusi uz viņas pirmo koncertu Rīgas Latviešu biedrības namā, ieraudzīju – kāda skaista meitene baltā kleitiņā, apaļu sejiņu! Tā uzreiz iespiedās atmiņā. Pārnākusi mājās, uzveidoju mazu galviņu olas veidā. Pēc dažiem gadiem atkal ieraudzīju viņu filmā Dziedātāja uz skrituļslidām. Tad uzveidoju viņu jau lielāku. Vēl pēc laiciņa viņa kļuva tik populāra, tik slavena! Nodomāju – tā nevar atstāt – un izkalu marmorā. Viņa pat nezināja. Izlikusi izstādē Rīgas Svētā Pētera baznīcā 2009. gadā, uzaicināju viņas mammu Anitu Garanču, lai paskatās. Nosaukums bija Kariatīde, jo neuzdrošinājos bez dziedātājas ziņas saukt viņas vārdā. Nofotografējāmies kopā ar Anitu Garanču, ar to viss arī beidzās.
Tālākais bija nejaušība. Elīnas Garančas portretu glabāju pie meistara – turpat, kur tas tika izkalts. Gadījās, ka tieši pie viņa dziedātāja atnāca pasūtīt mammas kapa pieminekli un ieraudzīja savu portretu. Sapratu, ka nevēlos šo darbu pārdot, un 2016. gada rudenī uzdāvināju Elīnai Garančai viņas 40. dzimšanas dienā. Mēs pašas tā arī neesam tikušās. Viņa tikai zina par dāvinājumu. Viņa bija pārsteigta un nezināja, ko ar portretu iesākt. Tas ir diezgan liels un smags, varbūt vedīs uz tēva mājām Skrīveros.
Esmu veidojusi daudzus mūziķus – padomju laikā tapa piemineklis diriģentam Indriķim Zīlem, latviešu mūzikas ciltstēvam Jānim Cimzem, diriģentes Ausmas Derkēvicas skulptūra Rīga dimd. Man patīk strādāt bez pasūtījuma – taisīt, ko un kā gribu. Tā izveidoju Igo portretu 1988. gadā, kad viņš atveidoja Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis galveno varoni, vēl ar kupliem matiem. To tā arī sauc – Lāčplēsis 1988. Kad tas tika liets bronzā, pakausī palika caurums, un tā mākslas darbs likās pat interesantāks. Pēc tam dziedātājs iekļuva katastrofā, un cieta tieši pakausis. Varbūt tā bija priekšnojauta, zīme? Ar mūziku saistīti ir darbi Kamertonis, Duets, Kvartets, Trio, Valsis, Tango, fantāzija Saules ritmi. Bet te – Jāņu nakts, kurā var saskatīt divus mīlētājus (Arta Dumpe uzšķir fotogrāfiju katalogā – I. L.).
Jāņu nakts – padomju laikā?! Tolaik taču bija jāveido strādnieki, kolhoznieki, Ļeņins, Padomju Latvijas nomenklatūras darbinieki.
Liela daļa ar to pelnījās. Bija tādi darbi, kurus mēs saucām par pannām: vienkārši izsita kaparā ciļņus. Tos burtiski štancēja, jo Ļeņinam bija jābūt katrā kolhozā un iestādē. Tā varēja labi nopelnīt, bet man necēlās roka, un nebija obligāti jāpelnās. Tā arī neesmu uzveidojusi nevienu Ļeņinu, izņemot vienu pavisam mazītiņu cilnīti, kuru man pasūtīja Lauksaimniecības akadēmija. Bija arī jāpiedalās speciālās izstādēs par karu un padomju jauncelsmi, bet es vēl biju jauna. To uzticēja vecākiem tēlniekiem, un es arī necentos. Tolaik uztaisīju pieminekli Valkas Brāļu kapos, taču izveidoju tā, kā vēlējos, – māte, kritušie, bet nav konkrēti krievu zaldāti, kā tolaik prasīja. Kas vainas? Valkā man ir ļoti daudz darbu, tāpēc esmu Valkas goda pilsone.
Mēs, tā laika jaunā paaudze, meklējām savu ceļu, valodu. Tajā laikā attēloja strādniekus, kolhozniekus, bet man tuvāki bija kultūras darbinieki.
Iedvesmoja Edgara Tona diriģētās izrādes?
Gājām gandrīz uz visām operas izrādēm. Mākslas akadēmijas studentus daudz kur laida par brīvu. Biju pat amerikāņu pianista Vena Klaiberna slavenajā koncertā Rīgā 1958. gadā pēc viņa uzvaras Čaikovska konkursā. Kas tas bija par notikumu! Filharmonijā bija pilns balkons un visas ejas, sēdējām uz trepītēm. Visi gāja, kad pēc savas uzvaras uzstājās vijolnieks Gidons Krēmers.
Uz mūžā pirmo operas izrādi – Karmenu – mūs atveda no pamatskolas. Pirmā opera, uz kuru jau pati aizgāju Rīgā, bija Alfrēda Kalniņa Baņuta ar Regīnu Māliņu (Regīnu Frinbergu – I. L.) un Artūru Frinbergu. Un tad jau nāca Žermēna Heine- Vāgnere, Pēteris Grāvelis un Jānis Zābers. Uz simfoniskajiem koncertiem abi ar vīru ejam joprojām. (Artas Dumpes vīrs ir indologs Viktors Ivbulis – I. L.). Skatāmies izrādes, kuras uz kinoekrāna tiek demonstrētas tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas. Karmena ar Elīnu Garanču gan Rīgā, gan Ņujorkā bija īpaši augsts sasniegums. Pēc tam likās, ka vairs nespēšu iet uz operu. Bet nekas, pieradu.
Mūziķus portretējāt, jo pati esat liela mūzikas mīļotāja?
Diezgan. Skolas un studiju gados dziedāju, pat uzstājos duetiņos. Kad diriģents Haralds Mednis aicināja jaunus dalībniekus operas korī, aizgāju līdzi draudzenei, kura ļoti gribēja. Mednis, mūs noklausījies, pieņēma tikai mani. Pēc tam viņš teica, ka vajadzēs mācīties notis, vakaros iet uz skatuves, bet pa dienu ir mēģinājumi, taču es to nevarētu savienot ar studijām Mākslas akadēmijā. Pateicu paldies un aizgāju projām. Taču mākslinieki bez mūzikas nedzīvo. Ikdienā skaļruni gan pie ausīm neturu, mani kaitina skaņas blakus. Taču ir gleznotāji, kuri strādājot klausās mūziku.
Haralds Mednis arī ir nonācis jūsu tēlu galerijā?
Nav. Mazo skulptūriņu kompozīciju sērijā man ir Jāzeps Vītols ar kundzi, tēlnieks Gustavs Šķilters ar kundzi un Janis Rozentāls ar kundzi somu dziedātāju Elliju Forseli, tēlnieks Kārlis Zemdega ar kundzi un vēl viens Rainis ar Aspaziju. Man patīk paspēlēties ar mazajām formām, jo tajās var ielikt citas izjūtas un plastiku. Lielajos darbos var izpausties ar lielu vērienu un masā, portretā jājūt cilvēks, viņa gars. Savukārt mazā skulptūriņa ir rotaļa.
Kas motivēja Lestenes memoriāla veidošanai?
Piedalījos konkursā par leģionāru pieminekli Lestenē, jo pati esmu bijusi karalaukā iekšā un šī tēma man ir zināma, tāpēc tas bija mans pienākums. Mani senči nāk no Remtes pagasta Kurzemē, kur bija Kurzemes katls. Tēvs bija leģionā un pazuda bez vēsts. Mēs ar māsu un vecomāti bijām palikušas iekšā kauju starplaukā, un bija brīnums, ka palikām dzīvas. Tas bija pavasara sākumā, martā: nāk uzlidojums, nekur nevar sprukt. Rūtis bija izsistas, gulējām ar suni pagaldē. Tā gulējām visu dienu, jo nepārtraukti notika kaujas. Naktī iegājām lielajā manteļskurstenī, un tur, starp labības maisiem un gaļu, vecāmāte iesāka dziedāt: "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils." Tad ienāca latvieši, lika trijās stundās savākt visu, ko varam, un izveda sev līdzi ārā.
Mamma septiņus gadus nodzīvoja izsūtījumā Sibīrijā aiz polārā loka. Redzēju, kā skolā savāca mūsu skolotājus. Visus sadzina smagajā mašīnā. Mēs turpat stāvējām, līdz mums uzbļāva: fiksi vācieties prom! Mūs, 10 un 12 gadu vecas meitenes, pieņēma mammas māsa…
Jūsu ceļš uz mākslu nav bijis rozēm kaisīts.
Izaugu bez vecākiem, tā mūsu paaudzē bija daudziem. Man patika zīmēt, nekas cits mani neinteresēja. Tobrīd dzīvoju Saldū. Onkulis vaicāja, kur es varētu iet mācīties. Tur, kur var zīmēt! Iestājos Kuldīgas Daiļamatniecības skolā, keramiķos. Taču skolu likvidēja, līdzīgi kā notiek tagad. Turpināju Liepājas Mākslas skolas Tēlniecības nodaļā un – likumsakarīgi – Mākslas akadēmijā.
Tolaik absolventus ar norīkojumu sūtīja strādāt uz laukiem, mani tomēr atstāja Rīgā pie Kultūras ministrijas. Bija diezgan daudz pasūtījumu, pat no Maskavas. Mani lika pat uz žurnālu vākiem. Nu kas es tāda, atbraukusi no laukiem? Tomēr jau skolas laikā žurnālā Zvaigzne par mani publicēja rakstu ar bildi. Man, studentei, tas bija liels notikums.
Jūsu veikumu vienmēr novērtēja ar labvēlīgu izpratni?
Par pieminekli, kuru 1974. gadā izveidoju Antai Klintij, sākumā mani ļoti nosodīja, rakstīja vēstules, pat novēlēja, lai man tas piemineklis uzgāžas virsū.
Tautas balss vai anonīmi skaudīgie amata brāļi?
Tauta ļoti mīlēja Antu Klinti, un katram bija sava doma, kā viņa būtu jāattēlo. Piemēram, gribēja, lai aktrise sēž uz ozola zariem. Tracis sākās, jo parādījās kaut kas pavisam cits. Cilvēki nāca bariem un tā ņēmās ap pieminekli, ka es uz to pusi pat rādīties nedrīkstēju. Mani aizstāvēja profesors Emīls Melderis, viņš teica, ka mans darbs aizsteidzies desmit gadu uz priekšu. Tiešām – tagad šo pieminekli sāk atzīt. Sākumā gāja smagi arī tāpēc, ka tolaik kapos valdīja citāds stils. Piemineklis bija stipri nosacīts, un tas uztrauca.
Par to rakstīja avīzēs?
Avīzes noklusēja, jo Kultūras ministrija nebija pret. Presē tolaik nebija tādu skandālu kā tagad – pat par prezidentes kapavietu.
Kas ir jūsu iecienītākais materiāls – granīts, bronza, marmors?
Granīts, bet ar savām rokām jau nevaru. Padomju gados bija kombināts Māksla, tur izdarīja visus tehniskos darbus – gan atlēja bronzā, gan kala akmenī. Es kontrolēju, skatījos, taču visu melno darbu paveica meistari.
Dzīvesbiedram izdevās jūs dziļāk ieinteresēt par Indiju?
Maz. Tomēr bijusi esmu un esmu izveidojusi Rabindranatu Tagori, Nikolaju Rērihu un kompozīciju, kurā Indira Gandija ir kopā ar Mirdzu Ķempi.
"Vienkāršāk ir palikt malā, kapitulēt tam un sev. Un tomēr labāk aktivizēties, lai, saņemot spēkus, mēģinātu pacelties jaunā pakāpienā," – tā laika griežos 1990. gadā ierakstījāt savas izstādes bukletiņā.
Biju diezgan redzama, populāra tēlniece, saņēmusi Valsts prēmiju, bet nāca jaunais pagrieziens, un es jau biju vecākā paaudze. Paliku malā, jo nāca jaunie ar jaunu sparu un stilu. Iekļauties jaunā laikā māksliniekam ir ļoti smagi. Kultūras ministrijas pasūtījumu vairs nebija. Viss nojuka, pārplīsa. Kad notika naudas maiņa uz Latvijas «repšiem», pēdējos 8000 padomju rubļu ieguldīju bronzā un atlēju Raini ar Aspaziju. Kādu laiku savā nodabā veidoju mazās figūriņas, pēc tam sāku piedalīties un uzvarēju konkursos – gan Čakstes pieminekļa, gan Lestenes memoriāla konkursā. Nu biju spiesta atkal strādāt. Tas pacēla mani otrreiz augšā, ieguvu otro elpu. Tā ik pa laikam gadās kāds lielāks darbs.
Ko pašlaik veidojat?
Kopā ar akmeņkali Ivaru Feldbergu pabeidzām horeogrāfa, Valsts deju ansambļa Daile vadītāja Ulda Žagatas kapa pieminekli. Taps liels darbs Valkā – veltījums Latvijas dzimšanai –, jo mūsu valstiskuma idejas rašanās ir cieši saistīta ar Valku. Mūsu komandā ir arhitekts Edvīns Vecumnieks, ar kuru kopā strādājām pie Lestenes Brāļu kapiem un Čakstes pieminekļa. Nav tik vienkārši, granīts vēl jādabū no Somijas. Makets gan jau ir gatavs, diezgan dekoratīvs.
Vai tad nav gana akmeņu tepat Latvijā?
Mūsu granīts nav viengabalains, tajā ir daudz plaisu. Piemineklis Antai Klintij gan izdevās no mūsu pašu granīta. Bija liels bluķis un labs meistars.
Turpinājums ir tikpat intensīvs kā senāk?
Lielie darbi ir retāk. Jaunībā bija problēmas, kā atrast formu, valodu, bet tagad zinu, kā ir ērtāk un labāk. Zinu, ko var atveidot jau maketā. Vairs nav jāveido mālā. Čaksti un Lestenes memoriālu veidoju uzreiz ģipsī. Vienkāršāku formu vispirms var izgriezt putuplastā. Pēdējā laikā esmu atsākusi nodarboties ar keramiku, ko esmu trīs gadus mācījusies Kuldīgas skolā. Taču tas tikai man pašai mājās kastē stāv. Es nevirpoju. Izrullēju "pankūku", brīvi veidoju un skatos, kā materiāls padodas. Tā man ziemā ir nodarbošanās pašai priekš sevis.
Kā vērtējat šodienas jaunos māksliniekus un tendences?
Jauniem māksliniekiem vienmēr gribas piedāvāt kaut ko atšķirīgu no ierastā. Tā savā laikā gribējām arī mēs. Kopā ar Aivaru Gulbi un Oļegu Skaraini veidojām dažādus modernistiskus darbus, pat kompozīciju Stagnāts ar zārku centrā 1988. gadā. Kas notiek šodien? Jaunie tāpat grib izmēģināt, tāpēc nevienam nevaru pārmest: kāpēc jūs veidojat tā, nevis šitā? Nesen biju uz izrādi Uguns un nakts – režisors Viesturs Kairišs arī ir vēlējies šo Raiņa darbu parādīt citādi. Varbūt man kaut kas nepatīk, taču es neuzdrošinos aizrādīt māksliniekam, ka tas nav labi un vajag tā.