Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Krievu rakstniece Marina Stepnova: Varam tikai cerēt, ka paliksim cilvēki

Marina Stepnova ir krievu rakstniece, kuras darbus šobrīd Krievijā lasa. Viņa sarakstījusi romānus Ķirurgs, Lazara sievietes (tikko iznācis arī latviešu valodā Jāņa Rozes apgādā) un tikko pabeigusi jaunāko romānu, kura nosaukums vismaz pagaidām ir Vienkārši cilvēks. Arī Marinas Stepnovas īsie stāsti izpelnījušies lasītāju uzmanību.

Spilgta, satraucoša un domājoša būtne, ilgus gadus bijusi vīriešiem domāta žurnāla redaktore - viņa ir pamanījusies atstāt nopietnas pēdas mūsdienu krievu literatūrā, un viņu pielīdzina gan Ludmilai Uļickai, gan citām krievu literatūras granddāmām. Bet Stepnova tikai pasmejas un turpina rakstīt, aizrautīgi un ar prieku.

Viņa varētu nestrādāt, taču pati apgalvo, ka "cilvēkam nevajag savu nemirstīgo dvēseli pārvērst agregātā, kas spļauj naudu. Tā nav taisnīga apmaiņa, un rēķins, kuru dzīve beigās atnesīs, nepatīkami pārsteigs". Viņa strādā pilnu darbdienu, pamanās vēl arī "gatavot ēst, piekopt māju un mazgāt veļu", jo uzskata, ka "nav nekā nožēlojamāka, nekā sliktāka kā radošs cilvēks, kurš izgāžas uz dīvāna, pārgriež acis un rāda pasaulei, kā viņā dzīvo bagātas iekšējās pasaules, kā viņā pulsē radošā dzīsliņa. Pamatā visi cilvēki ir vienādi, un vienīgā atšķirība - vai mēs esam labi vai slikti".

Lasot Lazara sievietes, man bija divas pamatdomas - pirmā, ka šis visdrīzāk ir jūsu dzimtas stāsts, tikai koncentrēts un sulīgs, bet otrā (jo biju lasījusi odiozā krievu atomfiziķa Ļeva Landaua biogrāfiju) - ka, iespējams, šis ir romāns par Landauu dzimtu.

Vienīgais īsais sižetiņš, kas mazliet atbilst manas mātes un tēva dzīvei, ir stāsts par puisīti un meitenīti, kas sastapās evakuācijā, bet arī šeit es ieviesu savas korekcijas, jo patiesībā viņi sastapās tikai pēc kara, bet vēlāk atklāja, ka evakuācijā bijuši tikai nieka simts kilometrus viens no otra. Man gribējās viņiem vismaz grāmatā uzdāvināt vēl mazliet kopīga laika, jo viņi laulībā ir nodzīvojuši jau vairāk nekā piecdesmit gadu. Landaus... Rakstīšanas gaitā es pēkšņi pamanīju, ka Lazars Lints sāk līdzināties Ļevam Landauam - jo arī es biju lasījusi viņa biogrāfiju, protams, un viņš bija sasssodīti šarmants vīrietis. Tad nu man likās, ka vajag dot nepārprotamu mājienu par to, ka Lints nav Landaus, un es (pēc vīra padoma) ieviesu epizodi, kurā parādās īstais Landaus. Mums likās, ka tas kliedēs visas šaubas. Man ir saukuši arī Lazara Lusternika, fantastiski apdāvināta matemātiķa, arī zinātnieka, vārdu. Man prieks, ka šis ir gadījums, kad iztēles auglis ir ieguvis tik reālistiskas aprises, ka viņam piemeklē līdziniekus dzīvē.

Un Čaldonovu ģimene, īpaši jau Marusja, vai viņi nav jūsu dzimtas piederīgie? Sulīgie, es pat sacītu - mīlošie - apraksti kliegtin kliedz, ka jūs šos cilvēkus varētu būt pazinusi.

Nē, nē, viņi visi ir manas iztēles augļi. Mīlēti, bet bezmiesīgi. Šobrīd jau izklausās smieklīgi, bet Marusjai vispār grasījos atvēlēt sīku epizodisku lomiņu kā Čaldonova sievai, nemanāmai un nenozīmīgai būtnei.

Taču ikviens, kurš kaut reizi dzīvē ir uzrakstījis liela apjoma tekstu, apliecinās reizē ar mani: pienāk brīdis, kad radītie varoņi sāk diktēt autoram savus nosacījumus, paši izvēlas, cik lielu lomu romānā ieņems un tamlīdzīgi.

Tā kā bezmiesīgā Bārbelīte, Lidočka, Lazara mazmeitiņa, dzīves sista un dauzīta, tāda bāliņa un nemanāma?

Kā uzvelkama lellīte, jā. Bezrakstura cilvēkiem nevar būt izteiksmīgs tēls, viņi parasti klusi cieš stūrītī. Un tad rakstniekam ir jāpieliek pārcilvēciskas pūles, lai šī radībiņa tikpat klusu arī neizlaistu garu, bet turpinātu dzīvot.

Jūs to paveicat tiešām pārcilvēciskā veidā, liekot Lazaram ierasties kā vecajam labajam deus ex machina tieši no debesīm un burtiski ietriekt Lidočku citās, jau miesīgās, sargājošās rokās.

Pasaule un realitātes sajūta katram ir cita. Katram cilvēkam ir savas, personiskas attiecības ar To Pasauli. Manam mīļajam Nabokovam bija ļoti skaidra, asa citpasaules izjūta, viņam starp realitāti un citpasauli bija plāns aizkariņš, kurš pa brīdim atvērās. Citiem nav pat šī aizkariņa. Tādos gadījumos, protams, vajadzīgs ārsts un stipras zālītes. (Smejas.) Taču arī es pati skaidri jūtu, ka starp šīm abām pasaulēm nav mūra, ir tikai aizkariņš, un tas pa brītiņam paveras. Ikvienā manā tekstā ļauju arī lasītājam pamanīt, ka manā apziņā šīs pasaules ir iespējams sajust - bērniem, mīlētājiem, ikvienam brīdī, kad esi miega badā, trakajiem, protams. Ir cilvēki, kam pasaule ir cita. Viņiem šādas attiecības ar To Pasauli šķiet stulbums, bābu mistika. Kaut kas nevajadzīgs un lieks.

Laikam jau Lazara rīcība mani visvairāk kaitināja ar to, ka tā bija tik netipiska viņam pašam dzīves laikā: viņš meitenīti pat nepazina, par viņas tēvu (savu dēlu) visu viņa īso mūžu nebija licies ne zinis, bet te pēkšņi...

Lasītāja viedoklī es parasti nejaucos, jo arī lasītājs kaut kādā mērā rada grāmatu no jauna - bet tajā brīdī man šķita, ka šī ir vienīgā iespējamā rīcība, jo Lazaram tā ir vienīgā iespēja izpirkt savu vienaldzību.

Bet ir kāda lieta, ko gribu sacīt. Vecāku jūtas nebūt nenāk katram līdzi "komplektā". Mazs bērns mīl savus vecākus, jo tie viņam šķiet paši skaistākie un gudrākie, bet paaudzies cilvēks saprot un apzinās, ka māte ir provinciāla muļķe, piemēram. Varbūt viņš turpina viņu mīlēt, varbūt viņi kļūst par draugiem - bet varbūt ne. Tas nav nedabiski! Tā vietā, lai gadu desmitiem mocītos vainas sajūtā un apmeklētu psihoterapeitu, drīkst sev pateikt: man nepatīk tie cilvēki, un es turēšos no viņiem tālāk. Un arī vecāki drīkst nemīlēt savus bērnus, īpaši jau pieaugušus, asinssaite negarantē mīlestību.

Sievietes jūsu romānā ir spēcīgākas, burtiski miesiskas, bet galvenais tēls drīzāk ievilkts ar tādām skaudrām kontūrām, interesants, bet neizprotams.

Sievietes es saprotu labāk, protams, pati esmu sieviete un bāzes līmenī spēju saprast. Taču to, ko izbīlī jūt vīrietis, kas iedzīts stūrī, vīrietis, kuram visu mūžu mācīts, ka jāsaglabā akmens seja - nu, to es pūlos noskaidrot dažādos veidos, arī iztaujājot, protams. Ir ļoti interesanti rakņāties vīriešu domās, un tā vien gribas to "putru" viņu galvās apmaisīt, lai viss nostājas savās vietās, bet tā nevar, viņi jūt un domā pēc citām mērauklām.

Tāpēc jūsu romānos galvenie varoņi ir vīrieši? Lazars, arī topošajā romānā Litopedions galvenais varonis būs vīrietis...

Pirms došanās uz Rīgu es pieliku punktu nākamajam romānam, un tā nosaukums būs Prosto čelovek/Vienkārši cilvēks, nevis Litopedions, kā es jau paspēju visiem izstāstīt! Tā ir ar nodomiem, grāmata sanāca pilnīgi savādāka, nekā biju plānojusi. Mūsdienīgs romāns par to, kā izvēles iespaido mūsu tālāko dzīvi neatkarīgi no pieņemtā lēmuma: aizgāji no sievas pie mīļotās - nožēlosi. Neaizgāji - arī nožēlosi. Par to, ka jebkura izvēle dzīvē noved pie zaudējuma.

Un kā var uzvarēt?

Nezinu! Ja zinātu, es pati uzvarētu. Uzvarēt, manuprāt, nav iespējams, jo pēc noteikta vecuma sasniegšanas neviens mūsu nodarījums nepaliek nesodīts. Piecu gadu vecumā ir iespējams ievilkt puisītim smilšu kastē pa galvu ar lāpstiņu un tas neatstāj tālejošas sekas, taču, kad esi pieaudzis, ikviena rīcība tik ļoti ietekmē apkārtējo dzīvi, ka tas ir kā ar domino kauliņiem. Tu vari aiziet no ģimenes un apsolīt pats sev, ka aizmirsīsi to vīrieti/sievieti, bet tu nevari aizmirst - pilsēta paliek tā pati, pasaule paliek tā pati un no atmiņām izvairīties nav iespējams. Mans galvenais varonis jaunajā romānā ir ārsts, labs ārsts, kurš kļuvis par ārstu pēc Dieva gribas un pārstāja strādāt par ārstu, lai kļūtu vienkārši par cilvēku. Tā ir sāpīga, pat slimīga evolūcija, un man pašai bija no sirds žēl personāža un bija žēl viņu mocīt.

Mocīt? Man ir radies iespaids, ka jūs savus varoņus mīlat un nevis mokāt, bet drīzāk spēlējaties.

Cilvēciskā varēšana pietuvoties Dievam vai attālināties no Viņa visspilgtāk parādās ekstrēmos apstākļos, traģēdijas iespaidā. Spilgti atceros, kad Maskavas akvaparkā iebruka jumts, visapkārt haoss, gruveši, aukstums un šausmas, un astoņgadīga meitenīte, pati būdama ievainota, vairākas stundas turēja virs ūdens svešu trīs gadus vecu bērniņu. Pat ne savu brālīti. Lūk, brīdis, kad viņa pati un arī mēs, pārējie, uzzinājām, kāda viņa ir. Kurš tādā brīdī ņem virsroku - cilvēks vai dzīvnieks tevī? To nav iespējams uzzināt teorētiski, mēs katrs, kas neesam bijuši tādā situācijā, varam tikai cerēt, ka paliksim cilvēki.

Jā, bet, pirms jumts iegrūst, mēs nepamanām arī tos cilvēkus, kas par dzīvniekiem jau ir kļuvuši - tos, kuru dēļ jumts iebrūk.

Sliktie cilvēki parasti ir redzamāki nekā labie, jā, un arī viņu sliktumu mēs pamanām pārāk vēlu. Pirms iebrūk jumts, mēs drīzāk uzskatām, ka viņi ir apsviedīgi, veiksmīgi. Bet izrādās, ka viņos ir pazudis cilvēciskums. It kā jau pamatā mēs visi esam vienādi, tomēr cilvēkus var dalīt labajos un sliktajos.

Kā mēs varam atšķirt?

Katrs cilvēks pats vienmēr zina, vai ir izdarījis labu vai sliktu darbu. Lai kādus attaisnojumus viņš izdomātu, lai kāds izliktos apkārtējiem, sirds dziļumos mēs katrs zinām, kādi esam. Un tas ir mūsu spēkos - censties vairāk darīt labu, nevis ļaunu.

Pašlaik pasaule mainās, pat ļoti, un es sacīšu, ka tomēr ir cilvēki, kas nesaprot dalījumu "labs/slikts", īpaši jau attiecinot uz sevi. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, turklāt viņi ir intelektuāli attīstīti.

Man šķiet, ka tam ir sakars ar to, kā pēdējos desmit piecpadsmit gados ir mainījies saņemtās informācijas apjoms. Evolūcija taču ir bezgala lēns process, pielāgošanās noris pakāpeniski. Neviens nevarēja iedomāties, ka četrās stundās būs iespējams nokļūt jebkurā citā valstī. Ik rītu ziņās dzirdot, ka kaut kur nogalināti desmit tūkstoši cilvēku, ļoti ātri kļūst vienalga, jo nedz mūsu smadzenes, nedz emocijas netiek tam līdzi. Milzīgais informācijas apjoms noved pie emocionāla truluma. Domāju, ka pēc kāda laika tas atrisināsies tieši bioloģiskā līmenī - vai nu uzlabosies informācijas apstrādes ķīmiskie procesi, vai mēs sāksim izstrādāt vairāk hormonu, vai varbūt smadzenes kļūs vieglākas vai smagākas. Bet pagaidām mēs esam jaunu evolucionāru pārmaiņu rītausmā.

Atcerieties, vēl pirms simts gadiem par Dreifūsa lietu satraucās visa Eiropa, bet šobrīd... es nevaru iedomāties neko tādu, par ko tiešām satrauktos visi un satraukums ilgtu vairāk par trim minūtēm. Mēs satraucamies uz mirkli par vienu, tad mirkli par kaut ko citu un beigās ieraujamies sevī, lai par pasauli un citiem neliktos ne zinis.

Mēs, cilvēki, maināmies, un neviens nezina, kādi būsim nākotnē. Taču pārmaiņas notiek, un es vēlētos pieredzēt to, kādi mēs kļūsim.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja