Mārtiņš Meiers: Jebkura izrāde top caur sāpēm

" Manuprāt, ļoti intensīvs terors notiek pret Imantu Ziedoni, jo viņu visur mēģina pārvērst par tādu pozitīvo demagogu, sāk piesiet lietas un vērtības, kuras aizvien vairāk, viņam vēl dzīvam esot, tika pārvērstas par tādu kā pieminekli. Zūd vaibsti, nav iespējams saskatīt dzīvu sirdi aiz tā cilvēka, kurš ir dzejnieks. " Lūk šo es lasu atkārtoti, bet izprast nespēju. Kuram Ziedonis ir piemineklis? Nebūtu par ļaunu, ja pats Mārtiņš Meiers paskaidrotu plašāk. Domāju, ka tam, kurš pats nav lasījis un netaisās, bet pārtiek no citu formulējumiem un pliekanā fonda VIEGLI pasniegumiem ar Renāru Kauperu vadībā, izpratne par ZIEDONI ir primitīva. Pret BANALITĀTI, ar kādu izmanto Ziedoņa vārdu un daiļradi, ir jāsāk pert-KUSTĪBA. Jāatbrīvo dižkoki no sīkaču krūmiem. Tāpat ir jārada, piemēram, izrādes, dzejas vakari, kas Ziedoni nepasniegtu kā parodiju. Un viss... kā JRT. Tās nav izglītojošas izrādes, bet Hermaņa teātrim atbilstoši joki ar dziļdomību, kas patiesībā ir nespēja iedziļināties Ziedoņa rakstītajā, jo viņš pats sevi sauca (tikai) par Dieva skrīveri.

izšķirstīju privāto dzīvi un sapratu par skumjajām acīm. Jā, tāda ir dzīve. Tomēr tomēr - es laikam tādā brīdī tieši otrādi - nevis pie saplēstiem stikliem, bet - teiksim pie jūras nobildētos. Plika es nobildētos. Nu jā - runāt jau viegli, un tomēr ....

Kāpēc tik skumjas acis, Mārtiņ?

Nu nevajag pārspīlēt ar banalitāti, jaunekli.