Mēs tēlosim ziemeļblāzmu: Intervija ar Goran Gora

Latvijā, šķiet, nav tāda mūziķa, kurš negribētu uzstāties Rīgas Domā, saka Goran Gora, īstajā vārdā Jānis Holšteins, kurš otrdien, 21. februārī, šajā dievnamā spēlēs mūziku no sava jaunākā albuma Hold Me Close When It Comes. «Albuma izdošanas laikā satikos ar lieliskiem cilvēkiem no biedrības Ascendum, kuri tobrīd plānoja projektu Mans Doms – vairāku gadu garumā iecerētu pasākumu ciklu, kurus vieno Rīgas Doms. Kā jau dzīvē notiek – īstie cilvēki satiekas īstajā brīdī, un mūsu sadarbība ir kļuvusi vēl ciešāka. Tagad esmu Rīgas Doma baznīcas koncertzāles labas gribas vēstnieks. Jau sākumā zināju, ka šo albumu nespēlēšu ierastajās vietās. Man šķiet, tas tur gluži vienkārši neiederas,» uzsver Goran Gora.

Populārās mūzikas grupas Latvijas baznīcās nespēlē bieži.

Tur jau tas āķis! Cilvēki bieži vien baznīcu uztver tikai kā lielu māju, kurā dzīvo Dievs. Taču šo māju apdzīvo arī cilvēki. Kad nepieciešams – lūdz, citā laikā – dzied un iepriecina pārējos. Svarīgi, lai ir harmoniska līdzāspastāvēšana starp laicīgo un garīgo vidi.

Kas tev būs lielākie izaicinājumi, spēlējot Domā?

Tīri tehniski – savaldīt skaņu. Doms ir skanīga un akustiski sarežģīta telpa. Psiholoģiski, domāju, gan problēmu nebūs – esam uzstājušies ne tādās vietās vien. Atrodoties Domā, es jūtu, ka šī telpa mani akceptē. Tur jūtos ļoti labi un ērti.

Pastāsti par koncertu. Vai ir kas īpašs, ko esi iecerējis?

Tas krasi atšķirsies no iepriekšējiem Gorana koncertiem, jo šoreiz uzsvaru liksim nevis uz skatuvi, uz kuras notiks uzstāšanās, bet gan uz mūziku. Koncertā mēs, mūziķi, centīsimies paslēpties gaismā, lai netraucētu cilvēkiem klausīties.

Paslēpties gaismā?

Jā. Iedomājies, ka tu esi baznīcā. Tev priekšā ir gaismas kamols, tā vidū ir mūziķi, kuri spēlē. Tu viņus redzi, bet tikai tik nedaudz, lai viņi kļūtu par viendabīgu tēlu. Kā projekciju. Gaisma būs vairākos slāņos – pa vidu skatuvei, malās, no priekšpuses – pavisam maz. Būtībā mēs tēlosim ziemeļblāzmu. Mūzika un lēna gaisma. Būs tādi, kuri nāks tikai paklausīties Goranu. Būs tādi, kuri nāks, gaidot šo līdz šim pretrunīgi vērtēto sakrālā un laicīgā satikšanos. Būs tādi, kuri aizies mājās un teiks, ka viņiem viss patika, tikai viņi nesaprot, kur tad tur bija tā ziemeļblāzma. Un visiem būs taisnība, jo es nevienam neko necenšos uzspiest. Pēdējā gada laikā esmu atradis sevī mieru, arī starp Jāni un Goranu. Cita zemteksta šim koncertam nemaz nav. Ļoti negribētu, lai klausītāji nāk vērtēt – ko tad Gorans ir sagatavojis.

Bet nāks taču, vai ne?

Protams, nāks. Tas jau ir tas jautrākais – mūziķi koncertā izdara to, uz ko tajā brīdī ir gatavi, savukārt klausītāji noklausās un izvērtē: tur bija šķība nots, tur kaut kas datorā nobruka. Tādas ir mūziķa un klausītāja attiecības. Tāpēc agrāk man pirms katra koncerta nāca virsū distonija (veģetatīvā distonija – A. F.) un līdzīgi murgi. Šobrīd apmierina viss, kas man apkārt notiek. Šķiet, esmu iemācījies šos procesus vadīt.

Pēdējos sešos gados tu esi spēlējis gan akustiski, gan kopā ar spēcīgu pavadošo sastāvu no albuma Mystyrys Yrs laikiem. Rakstījis mūziku teātrim un kino, esi Imanta Ziedoņa fonda Viegli dalībnieks. Vai tev nav bail, ka izšķīdīsi dažādos projektos un ka klausītājs varētu apmulst no šīs dažādības?

Es, redz, arī par to esmu daudz domājis. Goran Gora nekad nav bijis izklaides projekts, kura mērķis ir pelnīt naudu un taisīt šovus. Līdzīgi kā teātra režisors: vienu izrādi uztaisa efektīvu, otru – pārdomu pilnu, trešajā ir blīkšķis ar konfeti lietu un kaut kādiem baloniem. Es negribētu domāt, ka grupa ir mans vienīgais instruments. Pasaulē ir miljons veidu, kā sevi izteikt ar dažādiem mākslinieciskajiem līdzekļiem.

Albums pats par sevi ir esence no tā, kā es patlaban jūtos, tieši akustiskajā variantā. Arī tas, ka tajā nav nekādas ietekmes no ārpuses. Man pašam pēc albuma iznākšanas ir sajūta, ka esmu uzvarējis kaut kādu savu šķautni, kas vienmēr bijusi tā, kas velk atpakaļ. Pirmkārt – slinkums. Otrkārt – neticība paša spēkiem. Treškārt – pārāk liela atlaižu došana sev. Nu, tu īsti negribi strādāt vai nenostrādā līdz galam, un tā. Būtiski, ka šis jaunais albums Hold Me Close When It Comes ir diezgan atkailināts. Man bija svarīgi laist ārā visus savus dēmonus, kas ir sakrājušies, rupji sakot. Tas ir tāds nenormāli mierīgs albums. Taču mani vecāki to noklausījās un teica, ka tas ir tik nenormāli trauksmains un ātrs, ļoti saraustīts brīžiem. Es tieši tā arī jūtos: iekšēji ļoti mierīgi, bet ārēji jūtu laika ritējumu. Ir svarīgi runāt tikai tad, kad gribas. Skaidrs, ka es šogad vispār kādu laiku negribēšu runāt un spēlēt – maksimums piecas reizes koncertos, kurus pats organizēšu.

Vai ir brīži, kuros jūti, ka esi kļūdījies līdzšinējās karjeras laikā?

Man noteikti ir trūcis ambīciju – pārdot vairāk albumu un tā tālāk. Lai gan esmu braucis uz mūzikas konferencēm un festivāliem. Tas šajā biznesā ir vienīgais, kā var kaut ko paveikt ārpus Latvijas. Paskaties, kas tagad notiek ar igauņu grupu Ewert and The Two Dragons. Tai ir fenomenāli panākumi, grupa saņēma ikgadējo Skype balvu, ko pasniedz daudzsološākajiem Igaunijas mūziķiem, aktīvi piedalījās mūzikas industrijas konferencēs un festivālos. Tagad evertiem ir līgumi Francijā, Somijā, Anglijā, visur izdod viņu ierakstus. Es pats tam visam nebiju gatavs. Nevis nebiju gatavs, bet man nebija tādu ambīciju. Arī tagad nav.

Kas notika ar Mystyrys Yrs pavadošo sastāvu, ar kuru pirms gada sniedzāt koncertu Sapņu fabrikā?

Grupa albumā Hold Me Close When It Comes nepiedalās nemaz, nav neviena grama. Taču grupas biedri noteikti ir mani vistuvākie cilvēki, un es varu būt laimīgs, ka man viņi vispār ir bijuši. Pienāk brīdis, un tu saproti, ka vari ierakstīt albumu tikai viens, tu to nevari izstāstīt, izskaidrot grupai. Es, piemēram, mājās nevaru nospēlēt jauno dziesmu sievai, taču tajā pašā vakarā es to mierīgi varu izdarīt koncertā. Tas ir dīvains gļuks. Tāpat ir ar grupu. Es jau pēc dabas esmu nekonkrēts, nemāku tieši izstāstīt grupai, kas man ir sakāms.

Savulaik pašā darbības sākumā tu presē visai skaļi sevi pieteici, runāji par nākotnes plāniem ārpus Latvijas un tā tālāk. Kas tevī ir mainījies?

Zini, kā… Es tagad domāju, ka daudzas lietas varbūt vajadzēja paturēt pie sevis. Tajā pašā laikā vajadzēja kaut kādu grūdienu, lai izrautu Goranu ārā. Sākumpunktam ir jābūt nenormālai bombai, lai visi par to runātu. Manā gadījumā – ar laika nobīdi varu teikt – tas bija izplānots pīārs. Man bija konkrēti uzstādījumi, kas jāpasaka auditorijai. Protams, ne jau tas, ka Lauris Reiniks s***, tik rupji varbūt ne. Taču kopējais uzstādījums bija tāds: mēs esam pret pastāvošo šeit, pīļu dīķī, un būsim tie, kuri izlauzīsies. Pēc tam es sapratu, ka to nekad nevarēšu izdarīt, jo trūkst ambīciju. Esmu atmetis utopiskus plānus par pasaules iekarošanu – vienā brīdī, viss uzreiz! Tomēr tas ir ilgstošs darbs vairāku gadu garumā. Es galīgi negrasos noliegt, ka tas viss ir bijis. Tajā pašā laikā personīgi es, Jānis, neatbalstu šo «melno pīāru». Esmu tomēr empātisks cilvēks, kuram ir kategoriski uzskati.