Kopā ar aktieru komandu viņš rūpīgi iedziļinājies varoņu prototipos un mēģinājis iepazīties ar augstkalnu vidi un apstākļiem, ar kuriem tajā sastopas alpīnisti. Kinolentes uzņemšana notikusi gan paša Everesta pakājē, gan Itālijas Alpos, kā arī filmu studijās Romā un Lielbritānijā, kur ticis izbūvēts Everesta bāzes nometnes modelis. Intervijā, kura tapusi studijā Universal Pictures, filmas režisors, kā arī aktieri Džeisons Klārks un Džeiks Gilenhols atklāj filmas Everests tapšanas aizkulises.
Kā bija strādāt pie filmas par 1996. gada notikumiem Everestā?
Baltazars Kormakūrs. Es vēlējos uzņemt filmu, kas tik lielā mērā, cik vien iespējams, stāstītu īstu stāstu par īstiem cilvēkiem, nevis par Holivudas neliešiem uz kalna. Mūsdienās pat dokumentālajās filmās tiek ieviests kāds sliktais tēls, lai radītu nevainojamu stāstu. Es vēlējos palikt godīgs pret filmas varoņiem.
Kad meklējāt aktierus šādai filmai, satikāties ar īstajiem cilvēkiem, vai ne?
B. K. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka vēlos sapulcēt lielisku aktieru ansambli. Jā, protams, mums ir zvaigznes, bet man nav sajūtas, ka tās aizēnotu cita citu. Jau pašā sākumā skaidri un tieši paskaidroju, ka šī nebūs pastaiga parkā. Mēs visu darīsim, cik reāli vien iespējams, kāpsim, cik augstu varēsim, sastapsimies ar dabas stihijām un no tā visa radīsim varoņus un tēlojumu. Man pat bija plakāts, kas vēstīja: "Tikai bez tēlošanas"… Tas būtībā aicināja - būsim atvērti savām bailēm. Piemēram, Džošam Brolinam patiešām bija bail no augstuma. Liec to lietā savā tēlojumā! Uzskatu, ka tā ir aktiermākslas augstākā pakāpe.
Vai aktieriem bija grūti? Filmēties kalnos, ekstremālos apstākļos…
B. K. Man šķiet, ka bija tikpat grūti, cik jebkurā filmēšanā. Kāpelējām pa Everesta zemākajām nogāzēm, un dažus tur nomocīja augstuma slimība. Viņi mums bija jāevakuē, jo tāda ir realitāte. Nāk klāt dažādi apstākļi, piemēram, mīnus 30 grādu temperatūra pirmajā rītā Dolomītos (tāda tā turējās sešas nedēļas), turklāt mums gadījās ārkārtīgi liels sniega daudzums. Man nācies piedzīvot daudz ko, bet šie ir smagākie apstākļi, kādos jebkad esmu strādājis, kaut arī esmu filmējis Atlantijas okeāna ziemeļdaļā…
Kā veiktie sagatavošanās darbi jūs tuvināja prototipiem?
Džeiks Gilenhols. Manuprāt, lielu labumu filmai dod tas, ka tā balstīta uz dokumentālu materiālu. Ir atbildība pret situāciju un pret tiem, kas palika kalnos, kā arī pret tiem, kas bija piedalījušies ekspedīcijā un visu to piedzīvojuši. Veidojot filmu, šī apziņa vienmēr bija mums līdzās. Visa sižeta attīstības laikā bija jādomā par iemesliem, kas pamudinājuši izdarīt izvēles, jo mēs vēlējāmies varoņus atspoguļot tādus, kādi viņi bija - krietni vīrieši un sievietes. Interesanti ir tas, ka cilvēki cenšas atrast iemeslu, kāpēc šie varoņi reālajā dzīvē izvēlējās tādas grūtības un aizgāja tik tālu, bet es domāju, ka iemesls ir tāds, ka viņi vienkārši bija labi alpīnisti.
Džeisons Klārks. Jā, tas nav tas pats, kas iet uz biroju vai uz veikalu pēc piena. Ja kāp kalnos, tev ir jāiet līdz galam.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 16. septembra, numurā!