Somu rakstniece Sofi Oksanena: Politiķiem ir jābūt morāliem pilsoņiem

Latvija ir samērā liela. Kurzemē katrs zina, kas ir fricis. Varbūt pētniece nāk no kāda cita novada. Iesauka droši vien nāk no tā, ka tur karaļi Frīdrihi. Pirmā pasaules karā jau bija Vilis (Vilhelms). Domāju, ka rakstnieka darbs nav mazāks kā vēsturnieka.Vēsturnieki parasti liek kopā no konteksta atrautus faktus. Bet fakti bija daļa no cilvēka - vienā veselumā, ar emocijām, ar no faktiem tālām interesēm. Mīlestība nav atkarīga no tā, vai ūdeni dzer no koka vai vara krūzes. Arheologi pie rakstāmgaldiem 100 gados sacerēja papīru plūdus par akmens cirvjiem. Kāds praktiķis pamēģināja un izrādījās, ka nav problēmas nocirst koku 20 minūtēs. Arheologiem likās, ka tas nav iespējams. Citas valodas grupas darbus ir grūti tulkot. Ķīniešiem ir fantastiska lietratūra, bet mēs tos darbus maz zinām. Un ķīniešu ir miljards. Baltu valodas arī ir sava grupa. Ģermāņi vai latīņi parasti lasa tikai savus darbus. Latvieši tradicionāli ir spējuši apgūt savus kaimiņus - zviedrus, igauņus, lietuviešus, krievus, vāciešus. Un no nekaimiņiem frančus un angļus. Pat tādas kultūras valodas kā spāņu un itāļu tikai ar pūlēm ielaužas. No portugāļiem nezinām pat Nobeļa prēmijas laureātu Saramagu. Mums potenciāli tuvā poļu valoda netiek pienācīgi apgūta. Varētu padomā't, ka citiem ar baltu valodām ir jāiet vieglāk.

Gudra un taalntīga rakstniece. Grāmatas, kuras ir vērts lasīt.

Ko es spriežu. Ka Eiropas literatūrā ir dīvaina - es teiktu - mazohistiska tendence - ņaudēt, vaidēt , vainot sevi un citus. Ja ir sekss un asinis - to es vēl saprotu, to vēl var lasīt, bet tā nenormālā ņaudēšana nav priekš manis. Ābeles Ingas romāns Klūgu mūks ir izcilākais no viņas paaudzes literātu daiļtamborētāju vidus. Izcili krāšņa valoda. Tomēr to nosaukt par vēsturisko romānu ir nonivēlēt jēdzienu vēsturiskais romāns līdz minimālismam , ja ne izsmieklam. Romāns īsti neatklāj ne varoņu personības, ne laikmeta visi - tā būtu pazūd detaļās - jeb kā stāstīja pati autore - uzmirdzējumos. Un. Mana runa turpinās. Lūk, ir tāda Hilarija Mantel - vēsturisko romānu pasaules izcilība. Un viņa ir tā,kas raksta gandrīz vai tūkstošiem lappušu biezus romānus, bet tā - ka ir klātbūtnes sajūta, bet tāda -viszinātāja klātbūtnes sajūta, kad atklāti tiek ne tikai fakti, aprakstītas ne tikai personas - BET LASĪTAJAM KĻŪST SKAIDRI VĒSTURISKIE PROCESI - cēloņsakarības. Un mūsu vēsturisko romānu autoriem līdz tam ir kā no Zemes līdz Mēnesim. Bet ko vēl es teikšu - negribīgi - bet atzīstos - tos abus Manteles romānus iesāku lasīt, bet nepabeidzu - jo - es "karos" augšā kā dators, man pietrūkst dziļu un labu angļu valodas zināšanu. Lūk. Vēl. Apgalvot, ka Oksanena ir slikta vēsturisko romānu autore jo nav aculieciniece ir pēdējā muļķība. Hilarija Mantel arī dzīvo pārsimts gadus vēlāk par viņas aprakstītajiem notikumiem, bet viņas stāsts ir ticamāks un iespaidīgāks par laikmeta hronikām. Tā kaut kā.

Es esmu divpadsmitā, kura Gētes bibliotēkā ir paņēmusi CD ar divu literatūrkritiķu Elkes Heidenreich un Marcel Reich Ranicki sarunu - Ko lasīt, kā lasīt, kāpēc lasīt. Priekš manis tā ir mizlīga bauda. Noslēgumā publika plaudē un svilpj. Lūk, to es saprotu. Tā ir sabuedrības kultūra , tā ir sabiedrības mīlestība un interese par literatūru, tie ir profesionāli un izcili literatūrkritiķi. Kā ir pie mums - spriediet paši. Naciķu vadītā KM sadod naudu lielākajiem kliedzējiem , lai literāti varētu vaļoties pa jaunrades namiem, vizināties pa pasauli un lamāt lasītāju, kurš ir stulbs , nezinošs un negribošs. Ar to kultūra atšķiras no nekultūras, lai cik košas lūpas te viens otrs flagmaņkuģis nekrāsotu. Lūk.

ārstēju bronhītu, slinkums taisīt inhalācijas, izdomāju pielikt pie deguna Austrālijas eļļas koka eļļiņu ar visu pudelīti un paelpot. Veselu šļuku ierāvu nāsī. Tagad arī deguna gļotādas apdegums. Seksīgi dzīvot neaizliegsi, tā nu tas ir. Pati internetā atradu Baumaņa skvēru. Varbūt paT miljons reižu jau garām iets, bet nu nezināju gan. Tagad zināšu. Lai nu pieminekli Blaumanim veidojis, kaut pats Rodēns būtu - bet nav smuks. Vispār - mēs latvieši tik vien radoši un seksīgi esam, bet ja pastaigājam pa Rīgu - cik maz mums patiešām interesantu ,Rīgas šarmam un kultūrvēsturei atbilstošu skulptūru. To pašu Ulmani es liktu novākt. Ja ļoti vajag - tad uzlikt valstsvīram cienīgu pieminekli. Nu jā -tā laikam tāda murgošana. Turpinu aptauju par locekļa rādīšanu onkulim MB romānā - vai jūs tā darītu , vai tomēr ietu pie ārsta. Es kā sieviete nemūžam, ne par ko un nekad savu intīmo vietu tā nerādītu. Nē nu labi - nav ko izaicināt likteni. Par naudu velns danco, tas arī skaidrs, bet - romānā aprakstītajā situācijā - nekad un neparko.

Ja par Oksanenu, tad sanāca tā, ka "Attīrīšanos" vispirms izlasīju franču valodā, tikai pēc tam uztrāpīju uz šo grāmatu bibliotēkā latviešu valodā. Nu ir man iebildumi. Bet visā visumā Rietumu cilvēkiem, kuri vispār ārkārtīgi maz zina par kara un pēckara laikiem Padomju Savienībā, tas ir labs iemesls painteresēties par šiem laikiem sīkāk, ko viņi arī dara, atbraukuši šurp. "Staļina govīs", kurā ir atspoguļots pēckara periods PSRS, ir daudz pārspīlējumu un nepatiesu apgalvojumu. Šoreiz man ir jāpiekrīt Skaislei, ka mums faktiski nav romānu par šo periodu. Nu ir tur n-tie Skaidrītes Gailītes pusbiogrāfiskie romāniņi, bet tā ir vāja literatūra. Laikmetu jau atspoguļo, bet profesionālas, labas literatūras, kuru būtu vērts tulkot svešvalodās, nav. Varu teikt, ka Francijā ir ļoti liela interese un žēl, ka viņiem jālasa somu rakstniece, lai vismaz kaut ko uzzinātu :(

Par virsraksta tēmu: diemžēl, tieši pilnīgs morāles trūkums ir priekšnosacījums, lai pie mums kāds varētu kļūt sekmīgs politikā. Jebšu tad tam ir jābūt nenormāli stipram cilvēkam. Kas gan ir maz ticams, jo amorālais vairākums viņu, ja nenoēdīs, tad vismaz izbalsos.

Manuprāt tas nav tikai labs mārketings. Talants, talants un vēlreiz talants un.....vēl tas, ko reizēm sauc par"čuju"... "The Guardian" par romānu "Attīrīšanās' atzīmē, ka tas ir stāsts par izdzīvošanu un tās cenu. Nudien jāsāk ticēt, ka Sofi Oksanenai piemīt kāda pārpasaulīga intuīcija rakstot par nepiedzīvotu laikmetu un notikumiem tā it kā būtu pati tos izdzīvojusi. Diemžēl latviešu vēsturiskā romāna mūsdienu stāstnieki ne tuvu nestāv šai spēcīgajai somu literātei.

Ja Sofija Oksanovna tā saka tad tā viš i.

Būtu jau tikai godīgi,ja intervētāja Žolude atzītu,ka prozas vai dzejassautors m vai pat filmas veidotājs var radīt tikai savu versiju par to kā bija. Literāti var aprakstīt faktus savā interpretācijā. Ar to būtu jāsāk. Manā vērtējumā tās ir tādas latviešu literātu bruņas - vai pat kārtējā pašreklāma. Mēs zinam kā bija, mēs jums pastāstīsim. Un tad nu viens nodrukā kaut ko no attiecīgā perioda avīzes, otrs .... par zinātnisko konsultantu uzaicina diplomētu ģeogrāfu nezin kāpēc ne vēsturnieku un atiet ... Paši viens otru saslavē - cik izcili, valstij atskaitās par naudas iztērēšanu un čiks vien beigās ir. Zebra un Bankovska romānus norakstīju makulatūrā , tie nav romāni, bet pļāpas. Lūk, lasu MB Svina garša - tas tik ir kaut kas. Beidzot dabūju bronhītu un grāmatu un lasu. Un esmu piemānīta, piekrāpta. Nu nav tas 21.gs. lasītāja līmeņa romāns. Pirmais fēleris jau ir izvēlēties galveno varoni es personā un tad likt viņu nošaut. Var - visu ko var un drīkst autors, bet - tas nepārliecina. Tad . Pilnīgi smieklīgi,kā čaklie latviešu literāti metušies publicēt tā laika avīzes un runas. Un tad turpināt savus pļāpu gabalus. Ko Inga Ābele "veiksmīgi" iesāka - nopublicēt saeimas stenogrammu un tad vīt tai apkārt savas vārdu un emociju mežģīnes, to puiši braši taisa pakaļ. Bez problēmām. Tad visas... nē - lai paliek. Punctummagazine ir Bereļa raksts. Nokaitināja mani līdz baltkvēlei - bet - ko viņš perfekti pierādīja. Mūsu literāti nav gatavi un nav spējīgi godīgai un atklātai sarunai par savu vēsturi. Es pat nepiesaucu - talantīgai. To varētu pagaidīt. Cita lieta - sabiedrība - latviešu sabiedrība - lasošā sabiedrība, es domāju - to neprasa, negaida. Viņiem ir labi šī sāņus skatīšanās, šī garām runāšanas poza. Kā vēsturniece un kā literatūras mīļotāja es varu galvot, ka joprojām ģeniālākais latviešu vēsturiskais romāns ir Upīša Zaļā zeme, un no jaunlaiku autoriem - Aivara Kļavaja Piesmietais karavīrs. Un tieši tāpēc,ka šie romāni ir kā ģeniāli mūsu spoguļi, nevis mazāk vai vairāk talantīgi -meļi - mēs tos bāžam pagultē, un piemēram, Repše tiem lēkā pa virsu, vismaz Kļavja romānam - solot parādīt , kur vēži dzīvo - es gan saku - līdz šim tās ir tikai izgāšanās. Tā kaut kā. Jā un tā realitāte jau tomēr ir tā,ka rakstīšanai vajag talantu un naudu.Kamēr latviešu rakstniecībā būs šī korporatīvā bļodlaižu sistēma. Nekas jau nemainīsies. Bet kad mainīsies - tad jau nebūs vairs lasītāju - tik vien kā rakstītāju.

DW - tu literatūrā esi diletants. Latviešu rakstnieku darbi ir tulkoti daudzās valodās un ir ļoti iecienīti ārzemēs. Matus krāso, kā kurš vēlas. Ja tev būtu galviņā kasu sintā daļa, kas ir tevis piesauktajai "rižajai", tad tu tik glupi nedirstu. Saprati ?