Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Viesturs Meikšāns: Latviešu teātris ir ar iestrādnēm uz drūmumu

"Izrādes mērķis nav pasludināt, ka visa sabiedrība ir apjukusi un psiha, bet parādīt, ka dzīvojam bez koordinātu sistēmas, esam apmaldījušies," par savu jaunāko iestudējumu - vācu laikmetīgā dramaturga Mariusa fon Maienburga lugu Apjukums - saka režisors Viesturs Meikšāns.

Viņš stāsta, ka šo ideju lielā mērā raksturo Nīčes citāts izrādes beigās: "Kāds ir aizslaucījis horizontu. Mums vairs nav spējas noteikt, kur ir augša un apakša, vai mēs sasitīsimies vai ne." Maienburgs to visu savijis kopā ar stāstu par Salomi. "Tas ir dramaturga izskaidrojums šim Nīčes stāvoklim," sava iestudējuma atslēgu atklāj Meikšāns.

Apjukums pieteikta kā kaprīza komēdija par realitāti, identitāti un teātri. "Mēs šo abstrakto materiālu iestudējām emocionālā veidā," izrādes stilistiku raksturo režisors, kurš iestudējumā debitē arī kā scenogrāfs. "Man, protams, ir kaut kāda saprašana par scenogrāfiju. Jā, naiva un banāla, bet ļaujiet man to izslimot," pašironiski teic Meikšāns. Viņš veidojis arī izrādes muzikālo noformējumu, kura pamatā ir ērģeļu izpildīti skaņdarbi: "Barokāli klasiskie gabali sajaukumā ar modernismu." Savdabīgajā salonkomēdijā spēlē četri Valmieras teātra aktieri - Elīna Vāne, Māra Mennika, Mārtiņš Meiers un Imants Strads -, kurus Viesturs Meikšāns sauc par savu mazo trupu.

Režisoram šī būs Maienburga sezona - Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) martā plānota dramaturga lugas Suns, nakts un nazis pirmizrāde, savukārt maijā Dirty Deal Teatro Meikšāna režijā taps viņa darbs Brīva redzamība.

Kā jūties pēc vairāk nekā divu gadu pārtraukuma, iestudējot izrādi Valmierā? 

Valmieras teātris ir vienīgais, kurā aktieri man pilnīgi uzticas, kas nav maz. Man nav jāveic lieks darbs un jācīnās ar šaubām. Es varu viņiem likt darboties ar materiālu, kas, ja to izlasa tīrā veidā, varētu likties aizdomīgs un biedēt, radīt ne mazums jautājumu. Starpība starp Valmieras un citiem teātriem ir tā, ka aktieri ir absolūti atvērti un nāk uz pirmo mēģinājumu nevis ar šaubām, bet ar interesi – kā tu esi domājis to izdarīt? Es arī zinu, ko no kuriem aktieriem varu prasīt. Man ir savas iestrādnes.

Kā nonāci pie Maienburga lugām?

Pirku grāmatas ar vācu lugām - lasīju vienu pēc otras. Tā arī bija, ka, brutāli ejot cauri visām Maienburga, Falka Rihtera un Rolanda Šimmelfenniga lugām, nonācu pie tiem darbiem, kurus šosezon iestudēšu. Visas trīs lugas bija vienā grāmatā, un, tās lasot pēc kārtas, bija tāda sajūta, ka iespēju ko tādu iestudēt nevar laist garām.

Maienburgs ar savām brīnišķajām spēles teātra tradīcijām ir gana neparasts priekš latviešu teātra. Ir tādi dramaturgi, kuri neatstāj vietu režisoram, - kā ir uzrakstīts, tā tas jāuzliek arī uz skatuves. Maienburgs ir tieši tas variants. Viss, ko es varu darīt, - ir atkodēt simbolus, kuru viņa lugās ir ne mazums, jo tās ir kultūrvēsturiski bagātīgas. Vispār režisora darbs pēc būtības ir pie galda, pie papīra. Tas jau nekas, ka, piemēram, Maienburga luga ir fiksēts materiāls, es tomēr izeju cauri katram teikumam un būvēju izrādi, sēžot pie galda. Piemēram, sakrālo ērģeļu skanējums ir mūsu pienesums šim (Apjukuma - aut.) materiālam.

Kāpēc tieši laikmetīgā vācu dramaturģija? 

Es labprāt lasītu arī franču, bet, tā kā māku vācu valodu, man vieglāk ir iefiltrēties tajā pasaulē. Nekas jau nav tulkots. Teiksim godīgi – ar latviešu un krievu valodu vispār nevar iztikt. Tas ļoti ierobežo materiāla izvēli.

Cik lugas ir jāizlasa, lai atrastu vienu labu? 

Viena no 50 ir laba. Tas ir diezgan liels darbs.

Latviešu dramaturgi gan reizēm mēdz režisoriem pārmest, ka tie nelasot un neiestudējot viņu lugas.

Ko es neesmu izlasījis no latviešiem? Gan jau pienāks laiks, kad atkal varēs iestudēt Blaumani vai Raini. Manā gadījumā visdrīzāk Raini. Tomēr no latviešu mūsdienu dramaturģijas es neredzu neko, kas runātu ar mani kā draugu vai atbilstu manai personīgajai sajūtai par to, kādu dramaturģiju es vēlos. Man liekas, ka ļoti produktīvs veids, kā strādāt ar latviešu jaunajiem dramaturgiem, ir izdomāt tekstu ar aktieriem uz vietas. Arī Maienburgs Apjukumu uzrakstīja tieši tā. 

Par ko stāsta Apjukums?

Izrādei nav sižeta. Uz to var nākt kā uz stāstu kompilāciju, kurā dažādas situācijas smalki un meistarīgi savītas kopā, lai atklātu, ka mūsdienu sabiedrība maina identitātes kā zeķes. Pēc būtības tas nav slikti, bet gribot negribot jebkuram cilvēkam ir vajadzība pēc viena balsta, vienas vertikāles - tas var būt tēvs, ģimene, Dievs, jebkas, ap ko centrēties. Ja tas pazūd, rodas apjukums.

Vai to redzi kā savas paaudzes kaiti?

Godīgi sakot, es neko nezinu par savu paaudzi. Zinu tikai par sevi. Primāri iniciatīva materiāla izvēlē nāk no manas intereses par lietām. Manas izrādes nav veltījums mūsu sabiedrībai. Es biju tas, kuram šī dramaturģija bija kā svaigs gaiss, jo no tās mācos, daudz ko uzzinu par sabiedrību. Turklāt man liekas, ka šāda teātra valoda ir ļoti nepieciešama Latvijā, lai rosinātu daudzveidību.

Kā mums iztrūkst?

Daudzveidības, lai kāda tā arī būtu. Kad saskāros ar Maienburgu, man bija skaidrs, ka latviešu teātrim ir vajadzīga šāda pašironija, viegluma pakāpe un intelektuālā teātra nopietnība vienlaicīgi. Gribas, lai viss būtu saprotams un viegli pasniegts. Varbūt nav ļoti gudri tā teikt, bet man liekas, ka latviešu teātris ir ar iestrādnēm uz drūmumu. Varbūt tas ir mans stereotips. Tomēr mākslas dažādība ir tas, kas ir vajadzīgs jebkurā sabiedrībā. Turklāt Rīgā trūkst vēl vismaz divu mazu teātru ar simtvietīgām zālēm un normālu skatuvi. Vienalga, vai tie ir neatkarīgie, projektu vai viesizrāžu teātri, kurus varētu veidot Jaunā teātra institūts. Protams, visam ir jānotiek pa attīstības posmiem. Ar JRT rekonstrukciju noslēgsies teātru atjaunošanas darbi. Nākamais etaps ir jaunu zāļu veidošana.

Tomēr, neskatoties uz šķietamo vienveidību, latviešu skatītājs teātri mīl. 

80 - 90 procenti mīl tikai vienu teātra garšu – saprotamo teātri. Principā uz teātri latviešu skatītājs iet nesagatavots, jo viņš nelasa, kas tur būs. Viņš nāk uz izrādi kā uz pasākumu. Grib skaistus tērpus, dekorācijas. Mēs mākslu saprotam kā kaut ko, kur pamielot acis. Man bieži jautā – nu būs beidzot izrāde ar kostīmiem, smukām gaismām? Bet te (Apjukumā aut.) trenuškās! Kas tas par ārprātu? Ja teātris kaut ko var audzināt, tad to, ka skaistuma izpratne mākslā slēpjas arī citur. Var jau būt, ka visa sabiedrība vienkārši ir izsalkusi pēc skaistuma, bet mēs viņiem bāžam acīs lietas, kuras nekādīgi nevar saprast un sagremot, un sakām, ka tas ir skaisti. Nav jau skaisti, ja uztver tieši. Turklāt ir ļoti respektējami, ja cilvēki grib iet uz mākslām, apmeklēt kultūras procesus, jo meklē veldzi. To arī ir jāpiedāvā. Tomēr es cīnos par to, lai būtu arī nākošie posmi – esam palasījuši Remarku un Akselu Munti, paņemam nākamo līmeni, nedaudz grūtāku materiālu.

Valmieras teātra periods tavā karjerā esot beidzies.

Jā, tādā ziņā, ka agrāk strādāju tikai Valmierā. Tas bija apzināts un ļoti labs lēmums – četrus gadus bāzēties vienā teātrī, izveidot savu mini trupiņu. Ejot uz jaunu teātri, es nezinu, kas mani sagaida, ko viņi māk un ko no viņiem varu prasīt. Visu laiku ir neuzticības un šaubu aura, kas traucē strādāt. Tagad jūtu, ka Valmierā man vēl ir tās pašas saknes – es varu iestudēt tāpat kā toreiz un attīstīt savu rokrakstu. Tomēr man vairs nav nepieciešamības palikt šeit, ieslēgties vienā mājā. Ar laikmetīgās operas iestudējumu (Mihails un Mihails spēlē šahu Latvijas Nacionālajā operā – aut.) ir sācies jauns posms, bet kāds tas būs – to noteikti varēs redzēt pēc trim vai četriem gadiem.  

Sākot jauno sezonu, Alvis Hermanis JRT preses konferencē atzīmēja: "Beidzot mūsu teātrī izrādi taisīs arī Viesturs Meikšāns." Kā tu lūkojies uz gaidāmo sadarbību?

Es nepārvērtēju skatuviskās meistarības un neteiktu, ka JRT aktieri ļoti atšķiras no, piemēram, Valmieras. Domāju, ka aktieriskais līmenis, ko var redzēt Apjukumā, ir ļoti augsts. Es esmu strādājis ar meistariem Maskavā, arī Artūrs Skrastiņš ir meistars. Katrā teātrī ir sava spice. Tomēr acīmredzot kaut kāda metafiziska jauda viņos (JRT aktieros -aut.) ir. Redzēs, kādi būs mēģinājumi. JRT priekšrocība ir tā, ka izrādi taisa nevis viena galva, bet viss aktieru kolektīvs. Tāpēc iespējamība, ka izdosies laba izrāde, ir daudz augstāka. Manuprāt, tas ir tas, kas pievelk režisorus tur strādāt, - zini, ka tev būs palīgi.

Kāpēc trešajam Maienburga iestudējumam izvēlēts Dirty Deal Teatro?

Tas lielā mērā ir tāpēc, ka man pietrūkst Homo Novus un Homo Alibi pieredzes, kad man ir brīvas rokas. Es pilnīgi apzinos, ko runāju, - nē, es neesmu pakļauts nekādam spiedienam, mani neietekmē. Tomēr, ieejot konkrētā mājā, jūti tās atmosfēru, gaisotni un potenciālo skatītāju, un man nav nepieciešamības iestudēt kaut ko tādu, kas tur neiederēsies. Dirty Deal Teatro arī ir sava atmosfēra un gaisotne, līdzīga kā Homo Novus, tāds laikmetīgā teātra freestyle - un pēc tā man šajā mirklī ir lielāka vajadzība.

Vai tev ir svarīgi ar savām izrādēm provocēt skatītājā domāšanu?

Man pašam ir svarīgi veidot daudzveidīgu viedokli. Tā pati ideja par neaizskaramo govi - demokrātiju (Viestura Meikšāna izrādē Ričards III Dailes teātrī - aut.). Man nepatīk situācija, ka šai parādībai nav nekādu pretargumentu.

Iestudējot mini Maienburga triloģiju, katrai izrādei ir savs vēstījums. JRT izrāde būs par to, ka sabiedrība ir izsalkusi un tai nav iespējas gūt sāta sajūtu, bet Dirty Deal Teatro stāsts būs par to, ka sabiedrība nodarbojas ar viktimizēšanu (no angļu val. - victimization) - vai nu uzskatot sevi, vai kādu citu par upuri. Šīs izrādes neko nepasaka par sabiedrību, tikai veicina domāšanu un sapratni, palīdzot atrast piemērus šādām izpausmēm. Tas ir dialogs, nevis - atnāca, pateica, aizgāja. Mērķis jau nav pateikt, ka demokrātija ir sūds. Ar demokrātiju viss ir kārtībā, bet parunājam arī par kritiku, padomājam kritiskāk.

Kāda nozīme tavās izrādēs ir ironijai? 

Tā izaicina uz atvērtību. Man ironija ir ļoti tuvs izpausmes veids, jo palīdz skatītājam sajust, ka no viņa nekas netiek slēpts. Ja gribas panākt atklātību vai sirsnīgumu, es izrādēs lieku ironijas elementus, cik daudz vien iespējams. Pašironija ir vesela cilvēka priekšnoteikums – spēja par sevi pasmieties. Galvenais ir neslēpties.

Es ar šo profesiju nodarbojos "garus" septiņus gadus, un man gribas un patīk koķetēt ar savu nosacīti "ziedoto" laiku šim arodam. Ja es kaut kādā veidā varu pateikt, ka tas, ko es esmu izdarījis, ir slikti, uz skatuves pēc kādas epizodes atvainoties vai arī pirms izrādes pateikt, ka vispār iestudējums ir pilnīgs "sviests" - mēs 90 procentus no visa izrādes laika moralizēsim un beigās uzliksim smuku fināla mūziku… Ja pirms izrādes pasaki, ka saproti, ko nodomās skatītājs, tu viņu atmasko un uzpērc ar godīgumu. Man patīk tas koķetērijas līmenis. Es publiski atkodēju fabulu, pēc kuras izrādes tiek taisītas, un neļauju kritiķiem vēlreiz to atkārtot, jo visu jau esmu pateicis.

Bet kāpēc tad ko tādu vispār iestudēt?

Tas veicina domāšanu – kāpēc es sēžu šajā izrādē, kāpēc man jāpaliek? Ja es palieku, tad tam tomēr ir kaut kāda vērtība un jēga. Kāpēc jūs vispār esat taisījuši to izrādi? Tā sākas meklējumi citādā līmenī. Skatītājam tiek piedāvāts draudzēties ar atklātiem noteikumiem.

Šāda spēlēšanās ir nozīmīga tavu izrāžu daļa? 

Es taisu teātri prieka sajūtas dēļ. Spriežot pēc mana interešu loka, es ar teātri arī varētu nenodarboties. Teātrī man ir šī rotaļāšanās un spēle, bet tikpat labi es varētu būt arī filologs vai pētnieks. Man ir pietiekami interesanti ieslēgties savā istabā ar grāmatām un ilgi neiet ārā, interesēties par citiem procesiem.

Mariuss fon Maienburgs Apjukums
Valmieras Drāmas teātrī 21., 22., 26. novembrī plkst. 18.30.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja