Jūtos atbildīgs par to, ko gleznoju un kādu iespaidu tas atstāj uz skatītāju. Mākslā un pasaulē cenšos redzēt labo un skaisto. Ir mākslinieki, kuri ar krāsu kastēm iet dabā, un „tver tonīšus” tiešā veidā. Es savukārt gleznoju tikai darbnīcā, jā, ainavas, bet no dabā veiktiem zīmējumiem, foto attēliem, vai vienkārši pēc atmiņas. Tās ir manas „pārdomas klusumā”, un ne tikai par apcerīgākajām un skaistākajām pilsētas vietām, bet tās ir arī pārdomas par dzīvi.”Mākslinieks Alberts Francisks Pauliņš pamatā ir ainavists, strādā arī klusās dabas žanrā, kā arī gleznojis portretus un aktus. Dzimis 1948. gadā Krāslavas apriņķa Asūnes ciemā. Mācījies Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļā. Pēc vidusskolas strādājis Tukuma kinodirekcijā par mākslinieku. Beidzis Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 1982. gadā. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Šajā laikā sarīkojis vairāk kā 30 personālizstādes tai skaitā arī ārpus Latvijas – Tbilisi (1984), Hamburgā (1991) un Šēselē (1993). Latvijas Mākslas savienības biedrs kopš 1990. gada.
Alberts Francisks Pauliņš. Pārdomu klusumā
„Savā mākslā esmu tradicionāls un nekādi nevaru sevi pieskaitīt pie avangardistiem vai laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Mākslā ir viena noteikta pilnīgi neapstrīdama vērtība, un tā ir katra mākslinieka tikai viņam raksturīgais mākslinieciskais rokraksts, viņa neatkārtojamais pasaules redzējums, tēmu loks, kas atklāj autora iekšējo pasauli.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.