Andžela Strupule-Smalkā. Stundas

Stundas – kad uzmācās skumjas un bezcerība. Kad izbaudi vientulīgu klusumu vai burzmas uzbāzīgo skaļumu... Pastāv teorija, ka laiks neeksistē. Man tuvāka šķiet hipotēze, ka katram ir sava laika izjūta, tā kā savs realitātes redzējums. Tās ir dažāda garuma stundas...Andžela Strupule-Smalkā, jūnijs, 2014Plašākai publikai Andžela Strupule-Smalkā pirmo riezi savus darbus parādīja 2005. gada izstādē “Esības saturs”. Pirmās izstādes nosaukums ir kļuvis par savdabīgu atslēgu jaunās mākslinieces daiļradē. Māksliniece ir diplomēta psiholoģe. Viņa absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, kur tika studēta psiholoģija – zinātne, kas pēta cilvēku pārdzīvojumus, uzvedību, faktorus, kas nosaka uztveri, domāšanu, jūtas un atmiņu: “Tur, kur loģika un parāts paliek bezspēcīgi, uzvar emocionālā suģestija, t. i., lietas tiek pieņemtas zemapziņas centru līmenī.” Zināšanas par pārdzīvojumu mehānismu ļauj māksliniecei labāk saprast, izpētīt un uz audekla uzlikt arī savus pārdzīvojumus. Iedziļināšanos savā “esības saturā” māksliniece sāk, gleznojot bez priekšmetiskas kompozīcijas zeltaini sudrabotos, dzeltenos, gaiši zilos un rozā toņos. Šajos darbos krāsa ir “jālasa” kā stāsts par krāsu psiholoģiju un tās iedarbību uz cilvēka zemapziņu. Pētījums turpinās ar asu pagriezienu. Gleznotāja ierauga ziedu. Viņu interesē forma, krāsu un to jūtu, pārdzīvojumu gamma, ko sniedz saskarsme ar šo brīnišķo dabas rotu. Un arī šeit viņu interesē zemapziņas dzīve – cik daudz zieds iedarbojas uz mūsu maņām. Andžela nekārto ziedus vāzēs, nenovieto telpā starp lietām klusajās dabās, tā ļaujot nojaust cilvēku klātbūtni. Tie ir ziedi ārpus laika un telpas. Lilijas, rozes, kallas, begonijas, orhidejas, tulpes, pujenes, ābeļziedi, krokusi. Mierinājums, kaislība, erotika, bet arī skumjas un sāpes.Ziedu kolekcijas ir bijušas vairākas. Arī šajā izstādē viņa turpina sarunu ar ziediem un par ziediem, bet vēl lielākā tuvplānā, vēl jūtīgāk un arī drosmīgāk. Un stundas, kas pavadītas pie molberta, ieraugot pujeni kā mežģīņu mākoni, nav veltas. Tās ir piepildītas ar atklājumu, prieku un mīlestību. Māksliniecei patīk eksperimentēt ar krāsu – no zeltaini mirdzošas līdz pilnīgam baltumam un tad atpakaļ pie varavīksnes daudzkrāsainības. Šoreiz ir viss – spilgti  balts un sarkans, melns un rozā, trakoti sarkans un mierinoši lillīgs. Garas stundas pagāja gleznojot, vēl garākas domājot. Cik daudz paies citiem vērtējot?Izstādes kuratore Mag.art. Sarmīte Sīle