Dārta par saviem darbiem: “Cilvēks ir laiktelpā plūstošs tēls. Kustīgs, nebeidzamām pārvērtībām pakļauts. Pat dzelzs lēdijas reiz sarūsē. Bet dzīve, visspilgtākajos krāstoņos krāsota, ir dzīvošanas vērta. Neizmērojamas ir prieku un ciešanu amplitūdas, skaudri neizbēgama ir dzīves dualitāte.” Interesanta ir arī mākslinieces gleznieciskā tehnika, viņa savus izstādes darbus veido aizvēsturiskajā enkaustikas tehnikā – krāsām jaucot klāt bišu vasku un sveķus. Aivis par saviem darbiem: “Dzīvnieki, cilvēki, daba. Viss var būt divējāds un nest sevī divas dažādas iedabas – gan maigo, gan mežonīgo. Koki nav brūni, koki nav zaļi. Koki arī grib dzīvot krāsainu dzīvi. Ne tikai rudenī. Rozes skaisti prot dzelt tam, kas to vismazāk gaida. Upe pavasarī piebrieda, pārgāja pāri malām, tad norima un aiztecēja viegli savu gaitu uz jūru. Kāds tajā nogrima, cits atrada sevi un veldzi. Mēs varam būt mežonīgi un varam būt maigi, glaudīt pa spalvai vai ļaut, lai izlien asi nagi.”Aivis savus darbus rada eļļas un akrila tehnikās. Visiecienītākais žanrs viņam ir ainavu glezniecība.
Dārta Hapanioneka un Aivis Pīzelis. Maigi mežonīgā ieDaba
Savienojot divus pretējus jēdzienus, cilvēkus un mākslas darbus, veidojas kņudoši mulsinoša sajūta, kas liek pārvērtēt pastāvošos priekšstatus par lietu būtību. Izstādes autori ir divi jauni mākslinieki – Dārta Hapanioneka un Aivis Pīzelis, kas katrs pārstāv savu uzskatu un mākslas pasaules redzējumu, bet ir vienoti košu, tīru krāsu izmantojumā savos darbos, atzīstot krāsu par būtisku pašvērtību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.