Gleznu ģeogrāfiskais diapazons plešas no Garciema un Carnikavas iespaidiem līdz Grieķijai un Izraēlai. “Ainava ir mums visapkārt. Visapkārt arī attēlos, kas mēģina fiksēt mūsu ceļojumu skaistākos mirkļus. Bet vai tas attēls atbilst sākotnējai sajūtai, kas bija? Un kas šajā ainavā ir bijis nejaušs, bet kas stāv pāri laikam un izsaka lietu būtību? Šajās gleznās mani interesēja iet vidusceļu starp savu sajūtu un reālistisko ainavu. Meklēt uztverto ainavu,” stāsta Eduards Mihelovičs. Eduards Mihelovičs ar gleznošanu nodarbojas kopš 2001. gada. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā (2001/2002), mākslas izglītību papildinājis RTU arhitektūras bakalaura programmā (B.Arch., 2010), dažādās privātstudijās un plenēros. Dabas un vietu elementi ir mākslinieka intereses objekts jau kopš laika, kad viņa galvenais izteiksmes līdzeklis bija fotogrāfija, sākot ar personālizstādi Personīgais fen šui (2004, galerija Bastejs), turpinot ar “koku portretu” sēriju mākslinieku apvienībā Orbita (2007) un dalību izstādē un grāmatā Latvijas bākas (2012, Rīgas Mākslas Telpa). Par izteiksmes līdzekli kļūstot glezniecībai, pēc izstādes Dārza mala (Andalūzijas suns, 2013) šī ir mākslinieka otrā gleznu personālizstāde.
Eduards Mihelovičs. Uztvertā ainava
Eduarda Miheloviča (dz. 1977) meklējumi mākslā atrodas robežteritorijā starp objektīvo un subjektīvo lietu un vietu uztveri. Ainavu elementi viņa gleznās var saglabāt savu realitāti vai arī pārtapt par zīmi vai mozaīku. Mērķis nav atsvešināties no reālas ainavas, bet dziļāk tai pietuvoties, mākslinieka vārdiem “izteikt lietu būtību”.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.