Ģimenes godi Dienvidkurzemē

Tie ir bērniņa dzimšana un kristības, tad kāzas un bēres. Tautasdziesmas vārdiem dienas nosauktas: dzimstamā, mirstamā, tautiņās ejamā.Katrai no tām sava īpaša vieta, dziļš tautas tradīcijās iesakņojies saturs. Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi: dot bērnam vārdu un uzņemt viņu par dzimtas locekli. Līdzās reliģiskai nozīmei šai norisei bija arī tiesisks raksturs. Tam bija publiska akta nozīme, kad kūmas bija ne vien liecinieki, bet pēc nozīmes bērna dzīvē pielīdzināmi vecākiem, kas atbildēja par bērna nākotni.Kāzas bija dzimtas turpinājuma sākums, tādēļ tām piemīt gan praktiska, gan maģisku rituālu piesātināta gaisotne. 1931. gadā uzņemtā filma Kāzu paražas Nīcā 19. gs. vidū ir dokumentējusi šīs norises Nīcas pagastā, piedaloties pašiem nīceniekiem. Liela vērtība fragmentos saglabātajai filmai ir tautastērpi, jo Dienvidkurzemes pagasti – Nīca, Rucava un Bārta – zīmīgi ar salīdzinoši ilgu autentisku tautastērpu valkāšanu, tādēļ Latvijas kultūrvidē tie īpaši nozīmīgi. Ekspozīcijā skatāmajā filmā zudušie kadri papildināti ar tekstu no Latvijas Folkloras krātuves materiāliem.Bēres bija vieni no lielākajiem ģimenes godiem. Tās ilga divas dienas. Naktī, kuru sauca par vāķēšanas nakti, bērinieki negulēja, bet dziedāja bēru dziesmas. Šāds bēru raksturs Dienvidkurzemē, īpaši Nīcā un Bārtā, saglabājās vēl 19. gs. 2. pusē.Ieejas maksa ir 1,00 eiro.