Amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Andžela Aisedora Dunkane (Angela Isadora Duncan, 1877–1927) tiek uzskatīta par spilgtāko modernās dejas pionieri. Viņu atbalstīja brālis – dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (Raymond Duncan, 1874–1966), kuram plastiskā deja kļuva par daļu no dzīves filozofijas. Abus iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, kas izpaudās gan
deju uzvedumos, gan tērpos – hitonos un togās, ko viņi valkāja: Aisedora – uz skatuves, bet Raimonds – arī ikdienas dzīvē.
Aisedora Dunkane atteicās no tradicionālajām dejas formām, meklējot jaunu saturu un pamatojumu dejas mākslai. Pretstatā klasiskā baleta dejotājām šī jaunā deju stila izpildītājas uzstājās basām kājām un kustējās brīvi, bieži veidojot improvizācijas. Aisedora guva ierosmi no dabas tēliem: koku šūpošanās, viļņu ritmiskā plūduma, mākoņu slīdēšanas un putna lidojuma. Savulaik, aprakstot Rīgā notikušo plastisko deju vakaru, kāds latviešu žurnālists to nodēvēja par ķermeņa dzeju.
20. gadsimta pirmajās desmitgadēs jēdziens modernā deja vēl nebija nostiprinājies. Biežāk tika lietoti apzīmējumi plastiskā deja, brīvā deja, jaunā deja. 1913. gadā Aisedora Dunkane Parīzē nodibināja plastiskās dejas skolu, kas veicināja šī termina izplatību.
Tāpat sava akadēmija Parīzē bija Raimondam Dunkanam, taču tajā viņš uzsvaru lika ne vien uz dejošanas, bet arī mākslas, amatniecības un filozofijas pasniegšanu. Raimonds pats zīmēja, apgleznoja zīdu un izgatavoja mēbeles. Viņa tieksme tuvoties dabai izpaudās gan dejā, gan dzīvesveidā: mākslinieks valkāja pašaustās drēbes un paštaisītus antīkām sandalēm līdzīgus apavus, ar savu izskatu bieži pārsteidzot laikabiedrus. Raimonda Dunkana akadēmijā (Academia Raymond Duncan) audzēkņu izgatavotos priekšmetus varēja nopirkt Parīzes galerijā Artiste et artisan (Mākslinieks un amatnieks).
Kuratores Ph. D. Valda Vidzemniece un Dr. art. Nataļja Jevsejeva.