Laima Eglīte. Stroncijs, ultramarīns, cinks

“Maskas” radušas aktuālo pasaules notikumu iespaidā.  Mākslinieces darbu valoda ir askētiska, vairāk runā plaknes, krāsas un līnijas. Abstrakcijas un zilie toņi rāda noskaņas un sajūtu gammas, kas dominē mākslinieces šī brīža sajūtās, – trauksme par globāliem procesiem, vērojums un līdzpārdzīvojums. “...dažas asociācijas, kas virknējas, vērojot Laimas Eglītes gleznas. To enerģija paužas monumentālā plaknes spēkā. Teju vai plakātiskā. Laimas Eglītes romantiskie tēli tur dzīvo hieroglifisku zīmju noteiktībā. Taču emociju pasaule šeit kārtojas visnotaļ krāsu dramaturģijā un kustības ekstāzē. Laimas Eglītes gleznās būtiska ir grafiskas izteiksmības stingrība, ritma faktors. Viņas darbu baudījums līdzinās atdevei tango dejā...” (J. Borgs) “Kopš 2000. gada Laima Eglīte formas eksperimentus reizēm mēdz risināt lielformāta abstrakcijās, pievēršoties telpas, atmosfēriskuma un materialitātes problēmām, turpretī viņas figurālajos darbos arvien biežāk parādās dekoratīvi elementi. Šo rokraksta daudzveidību pati māksliniece saista ar dzīves intensitātes izmaiņām dažādos daiļrades periodos.” (D. Auziņa, Studija 2009.)Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti: “Laima kā  personība veidojās dumpīgajos sešdesmitajos gados, noskaidrojot savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz Mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks.” Laima Eglīte dzimusi 1945. gada 18. novembrī Rīgā. Mācījusies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. No 1969. gada regulāri piedalās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu “Kabata"  (1983, režisore Roze Stiebra).