Tā Čiekurkalna 1. līnijas mazajā antikvariātā ieraudzīju Ēriku – mazas meitenes bildi, kurai drebelīgā rokrakstā uz kleitas bija uzrakstīts vārds, un es nespēju fotogrāfiju atstāt. Bērni no foto uz mani raugās sapostā svinīgumā un gatavojas garajai dzīvei. Visi bijuši reāli cilvēki, kuru likteņi man palikuši neizzināti vai zināmi tikai daļēji, bet pārgleznoti un interpretēti, aizpildot man trūkstošo informāciju, tie pārtop pavisam citos irreālos tēlos. Izstāde ir par klusiem, aizmirstiem dzīvesstāstiem, skaistā un “fakta brutalitātes” sadursmi, telpas un laika attiecībām. Arī par bailēm. Tā turpinu risināt aizsākto vienādojumu “Kunst > ikdienas nekas”.Tieksme krāt un nespēja izmest grāmatas, bērnu dienu zīmējumus, atmiņu klades vai vecas fotogrāfijas mani vienmēr mulsinājusi. Kādu impulsu vadīta ir individuāli selektīvā izvēle – no kā atteikties un ko paturēt? Tāpat ir ar sajūtu, kura pārņem ikreiz, kad, ieejot antikvariātā, nespēju atturēties neaplūkojusi veco laiku fotogrāfijas. Iespējams tā ir Rolāna Barta aprakstītās noēmas “tā ir bijis” atbalss, varbūt interese par attēliem, kura manī ir kopš bērnības, vai gluži vienkārši māksliniekiem raksturīga iezīme paturēt lietas, kuras rosina iztēli.Liena Bondare, 2013
Liena Bondare. Baltie plankumi
Kušanas punkts ir maksimālas koncentrēšanās un pilnīga līdzsvara brīdis, kurā impulsi, tēli, piedzīvotais un izdomātais sakausējas vienā veselumā. Mani interesē klusuma un intraversijas kapacitāte. Tajā iztēlei un izdomai atstāts “balto lauku” intriģējošais noslēpumainais plašums. “Baltie plankumi” veidojas aiz attēla robežām, jautājumos, kuri manī rezonē un rodas, skatoties uz nezināmu autoru fotogrāfijām un tajās redzamajām anonīmajām personām, kuras atrodu Rīgas antikvariātos, savos bilžu arhīvos un nejauši atklātu “mazo cilvēku” gaistošos dzīves stāstos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.