Mākslinieces novērojumi, ietilpināti dažāda izmēra vizuālajās kompozīcijās, aptver virkni misēkļu, kas pieredzēti izstāžu iekārtošanas procesā. Šis ir aicinājums pieņemt mūsu pašu nepilnības un saskatīt tajās savu iekšējo dzinējspēku.
Kā norāda pati māksliniece: «Parasti mēs, mākslinieki, apspēlējam pasaulīgas problēmas, taču šoreiz vēlējos vērst uzmanību uz pašiem māksliniekiem un viņu radīšanas procesu.»
Kļūdas caurvij ne tikai radošo darbu, bet arī ikvienas nozares ikdienu: valdības maldās savos lēmumos, uzņēmumi neizpilda solījumus, cilvēki piedzīvo krīzes. Tieši pateicoties šīm nepilnībām-kļūdām, izņēmumiem un neizpildītiem solījumiem – sabiedrības mehānismi spēj pastāvēt, tie liek mums reaģēt, risināt un pielāgoties. Kuras kļūdas ar vieglu sirdi piedodam, bet par kurām smagi maksājam?
«Šis ir mūžsens jautājums par to, kad darbs ir pabeigts. Kas ir izstāde? Kas nav izstāde? Izstāde ir ārkārtīgi demokrātisks mākslas radīšanas un rādīšanas formāts,» saka izstādes kuratore Tīna Pētersone. «Iekārto dažas glezniņas savā virtuves skapītī, pasauc ciemos savus trīs kāpņutelpas kaimiņus un kopā ar viņiem apspried redzēto.»