Marks Šagāls. Brīnuma nojausma

Izcilais mākslas meistars ilustrējis tās arābu pasakas, kurās stāstīts par mīlestību, tās pazaudēšanas sāpēm un atkal atrašanas prieku. Savukārt 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās tapusī litogrāfiju sērija “Dafnids un Hloja” veltīta mākslinieka pēdējai mūža mīlestībai, otrajai sievai Valentīnai Brodskai jeb Vavai un tapis, iedvesmojoties no abu medusmēneša Grieķijā.Izstādē apskatāmās litogrāfiju sērijas “12 Izraēla ciltis” pamatā ir 20. gadsimtā vidū mākslinieka radītās vitrāžas Ebreju Universitātes Medicīnas centra “Hadassah” sinagogai. Katra no litogrāfijām veltīta vienai no Izraēla ciltīm. Litogrāfijās mākslinieks atspoguļojo cilti tā, kā tā raksturota Bībelē un ietver sevī cilšu simboliku. Tāpat izstādē eksponētas vairākas citas Marka Šagāla litogrāfijas, kurās nolasāms viens no mākslinieka radošās dzīves moto: “Mākslā, tāpat kā dzīvē, iespējams ir viss, ja tās pamatā ir Mīlestība.”Marks Šagāls jeb īstajā vārdā Moiše Segals dzimis ortodoksālu ebreju kopienā Vitebskā, 1887. gada 6. jūlijā. Savu unikālo un neparasto krāsu izjūtu Marks Šagāls izkopa jau dzimtajā pilsētā, par to arī saņēma uzslavas no sava pirmā skolotāja – pilsētas vienīgā profesionāli izglītotā gleznotāja Jerudas Pena (1854-1937). Spītējot tēva iebildumiem, Marks Šagāls 1907. gadā pārcēlās uz dzīvi Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā ar mērķi iegūt mākslinieka diplomu. Nozīmīgs laiks Marka Šagāla dzīvē bija Parīzē pavadītais izglītošanās un radošās darbības laiks no 1910. līdz 1914. gadam. Lai gan mākslinieks par savām mājām vienmēr uzskatīja Krievijas impērijas Vitebskas guberņu (mūsd. Baltkrievija), liktens iegribu dēļ Marks Šagāls lielāko dzīves daļu aizvadīja Francijā, kuru uzskata par savām otrajām mājām.