Miķelis Fišers. Netaisnība

Kopumā divdesmit četras situācijas. Abās tehnikās mākslinieks strādā pirmoreiz, bet viņa konceptuālismam raksturīgais morāles naratīvs ir pazīstams. Fišera darbu nosaukumi vienmēr izklausās tā, it kā autors tos deklamētu: “Citplanētieši apmāca sniega cilvēku darbam urāna raktuvēs Antarktīdā”, “Gaļas gliemeži nosmacē ministru prezidentu”, “Sezonālā aplecināšana”, “Kristīgie humanoīdi evakuē ticīgos no Mehiko. Vecā laikmeta beigas” utt. Šajā izstādē autora balss pirmo reizi skan ēterā vienā no videoinstalācijām. Videodarbos autors ir redzams un viņa fiziskā klātbūtne izveido izstādes mugurkaulu: par spīti krāšņajai kokgriezumu tehnikai, kas pašpietiekami varētu spekulēt par mūsdienu mākslas izskatu, un kosmiskās klonēšanas paradigmai sižetos, kas tikpat pašpietiekami var mulsināt vai iepriecināt, Miķeļa Fišera darbi nav spekulāciju un siloģismu kolekcija. Viņa mākslas jautājums nav tas, vai esam citplanētieši, vai arī mūsu sencis ir vietējais Ādams. Uzmanības centrā ir patības un dzīves mākslas aspekti, kas sasaucas ar Junga teikto, ka “tikšanās ar sevi pašu ir viena no nepatīkamākajām lietām, no kuras vairās, kamēr vien visu negatīvo var projicēt uz apkārtni.” Jungs to sauc par savu Ēnu, ar kuru iemācoties tikt galā, cilvēks “izdara ko patiesu arī pasaulei”.  Fišers pēc simts gadiem aģitē par to pašu: “Esmu drošs, ka ir tikai viena lieta, ko iespējams likt pretim Hidroreptiloīdu un Pelēko patvaļai, proti – visi pūliņi būs veltīgi, kamēr nepieteiksim karu Galvenajam Reptilim, tam, kurš mājo ikvienā no mums.” Miķelis Fišers (1970) ir spēcīga sociālā balss Latvijas laikmetīgajā mākslā. Viņa ieguldījums ir subjektīvā modulācija, kas modernizē sociālo balsi un maina no kolektīvas uz individuālu un līdz ar to no pārstāvnieciskas uz privātu. Miķelis Fišers beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu (1993) un Glezniecības meistardarbnīcu (1995). Kopš 1994. gada sarīkojis trīspadsmit personālizstādes, ar personālizstadi Lielviela (2012) nominēts Purvīša balvai 2013.