Bet saskaņā ar sociālantropologa un filozofa Kloda Levī-Strosa izpēti, mūsdienās mīti nezaudē sižetisko aktualitāti, jo tajos iekodēti paņēmieni, kas rada ilūzijas par neatrisināmu pretrunu atrisināšanu. Cilvēkus turpina valdzināt mitoloģija, jo tie ir no paaudzes paaudzei nodoti stāsti, kas mums ļauj atgriezties laikā, kad valdīja harmonija starp dabu un cilvēku. Izstādē Mītu koordinātes var iepazīties ar populārākajiem mītiem Latvijas mākslinieku darbos. Tieši pateicoties mākslas, literatūras un mūzikas pieminekļiem, mēs atkal un atkal atgriežamies pie kāda stāsta, iegravējot attiecīgā sižeta vaibstus sabiedrības kultūrvēstures koordinātēs. Atskatoties mākslas vēsturē, mitoloģijas tēliem ir grandioza nozīme. Sākot ar pirmajiem attēliem uz alu sienām ap piecpadsmito vai desmito gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tiem bija maģiska nozīme, dodoties medībās. Šie tēli bija rituālas darbības sastāvdaļa mītiskajā pasaulē. Līdz pat 14. gadsimtam mākslas darbiem lielākoties bija sakrāla nozīme. Pēc tam strauji sāka attīstīties laicīgie žanri mecenātu vai valdnieku varas slavināšanai.17. gadsimtā nenošķīra reliģisko, mitoloģisko un vēsturisko žanru, bet visus kopā sauca par vēsturisko žanru, kura uzdevums bija pamācīt, iepriecināt un attīstīt dvēseli. Māksliniekam, ķeroties pie vēsturiskā žanra gleznas, nācās pārzināt konkrētā mīta vai notikuma rašanās laiku un kultūru, kā arī perfekti pārvaldīt amatnieciskās prasmes, lai imitētu realitāti, tādēļ tas skaitījās visgrūtākais un visprestižākais žanrs, kļūstot par obligātu akadēmiskās izglītības sastāvdaļu. Kristīgajā kultūrā, jo sevišķi 19. gadsimtā, aktualizējoties puritāniskajām vērtībām, atsevišķi mitoloģijas motīvi ieguva krāšņu erotisku interpretāciju, jo citādi nebūtu pieļaujamas tik “amorālas” pozas vai darbības. Interesanti, ka 20. un 21. gadsimtā, kad gandrīz viss jau ir parādīts, mākslinieki turpina izvēlēties erotiskākos sižetus no kristīgās vai antīkās mitoloģijas. 19. gadsimta sākumā, līdz ar pirmo muzeju tapšanu, mākslas darbi kļuva, Borisa Grosa vārdiem runājot, par “defunkcionalizētiem, autonomiem objektiem tīrai kontemplācijai”. Mākslai kļūstot par autonomu vērtību, mazinājās arī tās sižetiskā nozīme, zināmā mērā marginalizējot mitoloģijas izmantojumu. Varbūt postmodernajā sabiedrībā mītiem piemīt vēl kāda cita nozīme – atgriešanās pie neapšaubāmām vērtībām, kā arī vēlēšanās atdzīvināt kādu mītu savam laikam atbilstošā veidā.Izstādē līdzās tādiem klasiķiem kā Jēkabs Bīne, Jānis Ferdinands Tīdemanis, Kārlis Miesnieks, Indulis Zariņš, Janis Rozentāls u. c., būs arī vairāki mūsdienu autori, kuru daiļradē vērojama noturīga interese par mitoloģiju. Ar četriem no viņiem – Vladimiru Glušenkovu, Frančesku Kirki, Gunāru Krolli un Kārli Vītolu –, izveidotas video intervijas.
Mītu koordinātes
Izstāde Mītu koordinātes apvieno dažādu mediju darbus ar atsauci uz antīko, kristīgo un latviešu mitoloģiju.Vārda “mīts” nozīme meklējama sengrieķu valodā – mythos apzīmē stāstījumu par pasaules un cilvēka izcelšanos. Mīts apkārtējo pasauli dvēseliskoja jeb atdzīvināja, izdzēšot robežas starp indivīdu un ārpasauli, kā arī nodrošināja kārtību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.