Pēteris Martinsons. Spēles

Savu darbu radīšanai viņš izmanto visus pieejamos keramikas materiālus, ar katru no tiem sadraudzējas un atrod labāko pielietojumu. “Ir jāsadraudzējas ar materiālu, tas ir dzīvs, tev vajag nodibināt labas attiecības, un tad tu vari iet tālāk.” Ar apbrīnojamu jaudu, radošu aktivitāti un neatslābstošu intensitāti Pēteris Martinsons keramikā darbojas kopš 1963. gada. Savā nozarē viņš sasniedzis tik daudz kā reti kurš no Latvijas māksliniekiem. Viņa veikuma kvalitāti jau kopš radošās darbības sākuma apliecina daudzās starptautiskās godalgas, plašā simpoziju un vadīto meistardarbnīcu ģeogrāfija, aktīvā piedalīšanās Starptautiskās keramikas akadēmijas darbā, ko apliecināja šīs akadēmijas kongress, kas 2006. gadā notika Rīgā, autoritāte Latvijas un pasaules keramiķu vidū. Sākot jau ar pirmo izstādi 1964. gadā, Pēteris Martinsons ir vispusīgi ietekmējis un bagātinājis keramikas žanru, formveides principu un tēlainības izpratni.Bērnībā un jaunībā radusies interese par radošu profesiju vispirms tika saistīta ar arhitektūru – 1957. gadā Pēteris Martinsons ieguva profesionāla arhitekta diplomu un vairākus gadus veiksmīgi strādāja šajā nozarē. Izšķirošā sastapšanās ar mālu notika Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur Pēteris Martinsons strādāja par pedagogu. “Māla pakļaušanās iztēles fantāzijām un formas izjūta rokās bija tas emocionālais spēks, kas virzīja manu radošo darbību keramikas mākslas jomā.” Pētera Martinsona mākslas radīšanai raksturīgs, no vienas puses, intensīvs, metodisks darbs, no otras – impulsīva ļaušanās ierosmēm, nejaušībām, iespaidiem. Pirmie darbi tapa Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļas ceplī, no 1965. līdz 2001. gadam Pēteris Martinsons strādāja Latvijas Mākslas fonda eksperimentālās keramikas darbnīcā Ķīpsalā, pēdējā laikā mākslinieks strādāja galvenokārt simpozijos pārsvarā ārpus Latvijas. Darbu tapšanas vietu ģeogrāfija arvien paplašinās – jau ierastajām valstīm – Polijai, Ungārijai, Somijai – 2008. un 2010. gadā pievienojas Ķīna, 2011. gadā – Aleksandrija Ēģiptē. Katra jauna vieta piedāvā kaut ko citu, citas ierosmes, impulsus. Par ierosinājumu var kļūt jebkas – izstāde, skaņdarbs, filma, jūra, kalni, norises, cilvēki, arhitektūra, bezdelīgu ligzda zem jumta kores kādā Eiropas vecpilsētā. “Es vienkārši esmu, iekļaujos vidē, kurā strādāju.”Pētera Martinsona “Spēles” atklāj meistara tapšanu, dažādu materiālu un tehnoloģiju apguvi un pilnveidošanu, tēmu rašanos, attīstību, izvērsumu un periodisku atgriešanos pie tām. Sapņu vārnas, kas nomainījušas 60. gadu sapņu putnus un viskuplākajā skaitā pirmo reizi bija redzamas 1986. gada personālizstādē Ķīpsalā, laiku pa laikam vēl joprojām tiek izņemtas no daudziem cepļiem dažādās pasaules malās. Šī gadsimta sākumā radīto ciļņu “Nīke” un “Ar lauvām” plastiskais  veidojums sasaucas ar 70. gadu lielformāta darbiem. Sapņu vārnām ir pievienojušās sapņu lauvas – pēdējo divdesmit gadu laikā tapuši vairāki desmiti stilizētu lauvu figūru, tādas ir arī  Fupingas (Ķīna) Austrumeiropas keramikas muzeja Latvijas ekspozīcijā, ko Pēteris Marinsons kopā ar Ilonu Romuli, Jutu Rindinu, Āri Segliņu un Imantu Klīdzēju veidoja 2010. gadā. “Sapņu lauvas un citi” – tāds bija arī Pētera Martinsona 2011. gada jubilejas izstādes nosaukums. Lai cildinātu izcilo keramiķi Pēteri Martinsonu (1931–2013), Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, kuram mākslinieks dāvinājis ievērojamu savu darbu kolekciju, veidos Pētera Martinsona māju, kurā plānots izvietot patstāvīgu mākslinieka darbu ekspozīciju.