Tā būs vienreizēja iespēja skatīt šo skulptūru grupu, kas eksistē tikai divās versijās, no kurām pirmais Ēzeļu karuselis 2010. gadā tika pārdots izsoļu namā Sotheby’s, lai ienākumus ziedotu Amsterdamas Mākslas akadēmijas atbalstam un paglābtu to no slēgšanas.
Par spīti tam, ka Stīvenu Vilksu mākslā interesē augstās patiesības meklējumi, katrā viņa darbā ir aplūkota mūsdienu realitāte – no ikdienišķām lietām līdz pilsētu struktūrām, zemes un okeānu dzīlēm, klimata pārmaiņām, maza indivīda pārdzīvojumiem vai lielai politikai. Iedvesmu un idejas viņš smeļas garās pastaigās pa pilsētu vai laukiem. Pēc mākslinieka domām, ikdienišķo parādību paaugstināšana par kaut ko negaidītu un poētisku ir mākslas lielā misija.
"Vilks staigā pa pilsētas labirintiem, lai iemūžinātu gaistošus mirkļus un ietērptu tos dzejā un politikā, ironijā un drāmā," rakstījis Radžs Kamals Dža.
Stīvens Vilks ir ass vērotājs ar labu humora izjūtu un dziļām zināšanām pasaules kultūrā. Apdāvināts ar labu materiāla izjūtu, mākslinieks spēlējas ar to dažādām īpašībām un to radītām asociācijām. Jebkurš materiāls viņa rokās pārvēršas mākslā.
Stīvens Vilks aicina skatītāju pārvērtēt savus uzskatus par to, kā mēs domājam un redzam, atmodinot brīnuma sajūtu. Mākslinieks ir pārliecināts, ka viss mainās, ja mēs mainām savu skatījumu uz lietām.
Stīvena Vilksa netipiskie ceļojumi pa pasauli aizsākās 1999. gadā, kad mākslinieks uzšuva savu pirmo ēzeli: lielu, dabiska izmēra lupatu lelli no pelēka auduma, ar asti, krēpēm, lielām pogu acīm un vēderu ar rāvējslēdzēju, kas pildīja arī somas funkciju. Pirmais lupatu ēzelis, vārdā Baltazars, kļuva par pastāvīgu Stīvena Vilksa kompanjonu pastaigās pa pilsētu. Vārdu savam pavadonim viņš aizņēmās no franču režisora Robēra Bresona 1966. gadā tapušās filmas Au hasard, Balthasar, kuras galvenais varonis ēzelis kļust par metaforu radībai, kurai jāpacieš nežēlība, nepateicība un uzmanības trūkums. Ar laiku Baltazaram pievienojās seši citi ēzeļi, kuri uzsāka savu, kaut kādā ziņā no mākslinieka neatkarīgu dzīvi, ceļojot pa visu pasauli un vienus pagaidu saimniekus nomainot pret nākamajiem. Procesā veidojas aizbraukšanas, ierašanās un šķiršanās ritms, un notiek pastāvīga mija starp publisko un privāto telpu. Ceļojumu laikā ēzeļu vēderi piepildās ar piezīmēm, fotogrāfijām, skicēm. Tikšanās, atmiņas, individuālās realitātes tiek pārnestas tālāk ar ceļojuma nepārtrauktību. Ēzeļi pārvēršas par starpniekiem un sociālās intersubjektivitātes radītājiem.
Līdz šim Stīvena Vilksa ēzeļi pabijuši Mozelē, Parīzē, Marseļā, Brēmenē, Berlīnē, Barselonā, Amsterdamā, Pekinā un Tokijā. 2022. gada maijā uz Latviju devies pilnīgi jauns Stīvena Vilksa šūts ēzelis, kurš kā sava pirmā ceļojuma galamērķi ir izvēlējies Rīgu, lai piepildītu savu vēderu ar jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem.
"Autobiogrāfija un "danse macabre" šķiet savādi partneri aktīvas mākslinieciskās dzīves sasniegšanā. Bet Stīvena Vilksa performanču, skulptūru un gleznu raksturs tās apliecina kā netipiskus, emocionālus biedrus angļu mākslinieka daiļradē [...] Ceļot ar "ēzeli mugurā" Stīvena Vilksa gadījumā ir ne tikai reģionāls angļu izteiciens, bet arī ačgārns melnā humora pielietojums. Ēzelim kā klejojošam nastnesim, dzīvniekam, kas ir saistīts ar nabadzīgajiem un atstumtajiem, tiek piešķirta dominējošā loma viņa darbos. Darba autobiogrāfiskais aspekts ir ideja par mākslinieka spēju asociēties un identificēties, redzēt pasauli no “citādā” pozīcijas, no pretēja skatpunkta. Humors kļūst vēl nozīmīgāks, jo kritizē mūsdienu pasaules netaisnīgos apstākļus. Ēzelim ir tik cieša saistība ar spāņu un latīņamerikāņu kultūrām, ka rodas kārdinājums Vilksu noturēt par mūsdienīgu Sančo Pansu, kura mākslas darbi nereti ir ironiski komentāri, mūsdienīgi "sančissimo" vai sakāmvārdos ietverti "smejies vēderu turēdams" joki, kas balstīti uz melnā humorā ietvertiem novērojumiem par pasauli. Laikmetīgs Servantesa varonis (drīzāk jau antivaronis), kas cīnās ar mūsdienu netaisnības vējdzirnavām," raksta Marks Gisborns, 2009.