Runājot ziemīgā terminoloģijā, uz kādu mudina Ziemassvētku pasakas skats aiz loga, kinopasaulē aizejošais 2021. gads atgādina globāli slavenā animācijas cikla Ledus laikmets ceturtās daļas nosaukumu – Kontinentu dreifs (tā, starp citu, iznāca 2012. gadā, kura numerācija sastāvēja no tiem pašiem cipariem, ko lietojām šogad…). Tiesa gan, ne pasaules, ne Latvijas filmu nozarē šogad nekas nebija ledū sasalis, iespēju robežās un ierobežojumu ietvaros visi kustējās un darbojās, cik spēja, – gan filmu veidotāji, gan izplatītāji un izrādītāji, gan skatītāji rosīgi darīja to pašu, ko vienmēr, tikai maskās un ar kovidtestiem. Tomēr visu laiku arvien vairāk bija jūtams – kaut kur dziļi zemes iekšpusē kustas un pārvietojas milzīgas masas un lieli koncepti, pasaule mainās un kādreizējās kartes drīz vairs nederēs.
Divi lielie kontinenti – "klātienē" un "tiešsaistē" – lēnām, bet neatgriezeniski maina vietas un proporcijas, šur tur saduroties ar acīmredzamu blīkšķi, citur tikai noviļņojot ūdens masas, aprijot kādu salu vai liekot pacelties jaunai virsotnei. Ar rieksta čaumalas krakšķi saplīst agrāk nesatricināmie filmu izrādīšanas noteikumi, kas nepieļāva vienlaicīgu demonstrēšanu kinoteātros un straumēšanas platformās, – tagad tā ir dabiski racionāla un pat apsveicama prakse arī Latvijā (to drosmīgi pārbaudījuši un spoži realizējuši daudzsēriju filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene producenti).
Zemūdens straumju vilnis aizrauj kinofestivālus un izmet pavisam citā kalendāra lappusē – Kannu festivāls jūlijā jau vien ir ko vērts, bet arī Lielais Kristaps prātīgi ielēca pēdējā brīža laiviņā un aizairēja uz 2022. gada februāri. Kinoteātri nekur nevar aizpeldēt, tie turas katrs pie savas palmas un cerīgi skatās uz apvārsni – vai neparādīsies kāds kruīza kuģis, pilns ar potenciālajiem kinoskatītājiem –, bet tālredzīgākie naglo glābšanas plostus paši savu tiešsaistes kinoteātru formā. Un apkārt šur un tur, Latvijā un pasaulē, ar skaļāku vai klusāku plunkšķi izlec atkal jauni seriāli, grupējoties arhipelāgos, pa kuriem skatītājs var klejot un maldīties nedēļām un mēnešiem (austiņās skanot atkal jaunam raidierakstu ciklam par kino tematiku).
Nu labi, nemaz jau tik apokaliptiska tā aina nav, un nekādas fatālas kataklizmas šogad nav notikušas, tomēr arī Latvijā, ja gribam īsi raksturot aizejošā kinogada norises, pamanīsim liecības par pārmaiņām šo divu kontinentu attiecībās, kinoskatītāju paradumos un kinovides mēģinājumos kaut kā amortizēt iespējamos blīkšķus. Taktika "pagaidīt, kamēr pāries" vairs diez ko nedarbojas, to mums pandēmija būs iemācījusi, tagad veiksmīgāks ir tas, kurš izlemj rīkoties ātri un drosmīgi.
Protams, taustāmie rezultāti absolūtos skaitļos nav salīdzināmi ar iepriekšējiem gadiem, tāpēc visu cieņu tiem Latvijas filmu producentiem, kuri riskēja izlaist savas filmas kinoteātros vasaras beigās un rudenī, – to varam uzskatīt vismaz par nozīmīgu investīciju filmu nozares norišu nepārtrauktībā. Jo patiešām pārtrūcis nekas nav un netaisās trūkt, tepat vien visi esam un kuģojam uz priekšu – kaut nu tikai vienmēr tālskatis būtu pie rokas, lai vieglāk noteikt pareizo virzienu nākotnei!