Visdrīzāk tie, kuri pieskaita sevi festivāla Baltijas pērle pastāvīgās auditorijas lokam, savu izvēli jau ir izdarījuši un biļetes uz filmām nopirkuši, ņemot vērā savas "preferences", ja lietojam šo klamzīgo jēdzienu. Vai tas būtu aktrises/aktiera vai varbūt režisora vārds vai kāds impulss no filmu anotācijām. Ja nu tomēr biļetes vēl nav iegādātas, ceru, noderēs šīs piezīmes uz Baltijas pērles saraksta malām – tās sakņojas iespaidos, kas gūti vairākos Eiropas festivālos, pamatā Berlīnes un Kannu festivāla programmās. Baltijas pērle vienmēr iet pārbaudītu ceļu, nemeklējot jaunus, "marginālus" talantus, tā tradicionāli kā ar "melleņu ķemmi" izšņakarē Eiropas galveno festivālu programmas un to uzvarētāju klāstu un ved filmas šurp – uz Rīgu. Nekādu diži izmeklētu konceptuālo smalkumu Baltijas pērlē šogad nav, ja nu par tādu neuzskata šokējoši vārgās, vulgārās Pītera Grīneveja filmas "par Sergeju Eizenšteinu" pozicionēšanu festivāla lielā notikuma kārtā. (Varbūt Baltijas pērle alkst skandāla?)
Tomēr festivāla programmā ir arī labas filmas, kas jau ir izskanējušas lielajos Eiropas festivālos un kam nebūtu nemaz tik viegli izdzīvot Rīgas ikdienas komerciālā repertuāra konkurencē. Ir arī daži skaisti žesti, piemēram, klasiķu Vudija Allena un Ingridas Bergmanes jubileju atzīmēšana ar dažām viņu filmām, kā arī vairākas filmas, kas veltītas pirms gada mūžībā aizgājušajam Normundam Naumanim – cilvēkam, pēc kura nāves teātra un kino kritikā ir palicis drēgns tukšums. (Šā gada Baltijas pērles apjoms ir krietni knapāks – gan filmu skaita, gan programmu piedāvājuma ziņā. Iespējams, tas skaidrojams ar šī festivāla dzīvi pēc pašpasludinātās nāves. Ja atmiņa neviļ, pārsteidzīgo ziņu par festivāla galu tā direktore Marina Ļipčenko kundze izplatīja medijiem apmēram pirms gada.)
Negrasos aizplūst līganos pārspriedumos par to, vai Rīgai ir nepieciešami vairāki līdzīga formāta kinofestivāli, kas notiek ar ļoti niecīgu laika nobīdi, – Baltijas pērlei pēc nepilna mēneša sekos Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Savukārt nacionālā kinofestivāla Lielais Kristaps filmu skates ir sākušās teju sinhroni ar Baltijas pērli. Tik vien, ka Pērle plosīsies kinoteātrī Splendid Palace, savukārt latviešu filmas izrādīs Citadelē – die’s dod gana daudz skatītāju un... draņķīgu laiku, kas vienmēr pavairo skatītāju skaitu kinozālēs.
Sarunas par koncepcijām, festivālu fragmentāciju un konkurenci vienmēr rada nervozitāti un galu galā neko neatrisina – jo neba tikai politikā katrs uzskata, ka viņa patiesība ir visu lietu mērs, arī katram kinofestivāla organizētājam šķiet līdzīgi. Tāpēc ierosinu norakstīt "festivālu konkurenci" uz mūsu mentalitātes rēķina un mēģināt izveidot gada spēcīgāko Eiropas filmu izlasi – Kannu, Berlīnes programmu "pagarinājumu" – nevis vienā, bet vairākos šī rudens Rīgas festivālos. Savukārt Baltijas spēcīgākā kinofestivāla gods būs vien jāatdod vienīgajam mūsu reģiona A klases festivālam Tallinā. Neko darīt.
Ko vērts redzēt Baltijas pērlē
Dīpans/Dheepan ****
Francija. Režisors Žaks Odiārs
Pēc "regāliju" svara aktuālākā izvēle no Baltijas pērles programmas ir franču režisora Žaka Odiāra filma Dīpans (2015). Pirms vairākiem mēnešiem daudziem par pārsteigumu tieši Dīpans uzvarēja Kannu Starptautiskajā kinofestivālā, saņemot Zelta palmas zaru. Nenoliedzami – Odiārs ir ārkārtīgi spēcīgs franču režisors, viens no labākajiem, kurš patlaban strādā Francijas kino. Viņa filmas vienlaikus ir ļoti mūsdienīgas, nereti melodramatiskas un tajā pašā laikā spēcīgas vitalitātes un enerģijas apzīmogotas (sk., piemēram, cietuma drāmu Pravietis/Un prophète (2009), arī Rūsa līdz kaulam/De rouille et d’os (2012)). Dīpana aktualitāti nosaka arī tā tēma – bēgļi Eiropā. Kur nu vēl precīzāks trāpījums, kaut filmas pirmizrādes brīdī bēgļu krīze vēl nebija kļuvusi par dienas galveno ziņu un principiālu pārbaudījumu katras Eiropas valsts vērtību mēram. Dīpans ir Šrilankas armijas kaujinieks, kurš emigrē uz Franciju ar ne īpaši tīriem papīriem – tie ir viltoti, tāpat kā viņa ģimene – sieva un meita –, kuru Dīpans "pielasa" turpat bēgļu pulcēšanās vietā Šrilankā. Dīpana dzīves dramatismu režisors būvē, izmantojot gan viņa privātās dzīves apstākļus – nemitīgu stresu un konfliktus, dzīvojot ar svešiniekiem "sievu" un "meitu", gan šīs imigrantu "ģimenes" vidi – nolaistu blokmāju rajonu Parīzes priekšpilsētā, kur nav ne smakas no Parīzes šarma. Toties ir skarbas "bandu klapes", kurās iepinas arī Dīpans, un mūžīga cīņa par eksistenci. Odiāra skatījums uz Franciju kā bēgļu apsolīto zemi – paradīzi – ir gana skarbs un nekomplimentārs. Gan bēgļiem, gan Rietumeiropai. Protams, Dīpans un viņa "sieva" turpina sapņot skaisto sapni par bēgļiem ideālo zemi Lielbritāniju un negrasās palikt kriminogēnajā Francijas priekšpilsētā.
Filmas fināls ir ļoti pretrunīgi interpretējams – ir iespējami vismaz pāris, turklāt radikāli atšķirīgi filmas fināla lasījumi. Kaut Kannās Odiāram tika pārmesta konjunktūra, gluži tāpat kā žūrijai, kas saslavējusi Dīpanu, piederu pie tiem retajiem, kas uzskata, ka filmas lauri ir godam pelnīti. Filma ir ļoti būtiska mūsdienu politisko reāliju ainavā kaut vai tāpēc, ka skaidri iezīmē abas puses – gan Rietumeiropu, gan patvēruma meklētājus. Filma, kas jāredz.
Mīlestība/L’amour **
Francija. Režisors Gaspārs Noē
Turpinot Kannu festivāla tēmu, Baltijas pērle ir attransportējusi arī šī festivāla pikantāko skandālu, filmu Mīlestība, uz kuru Kannās tikt gandrīz nebija iespējams. 3D un "smagā erotika" bija gana pārliecinošs pieteikums, lai profesionālā publika zaudētu galvu un šturmētu filmas skates ar mulsinošu entuziasmu. (Jāsaka gan, ka filmas pirmizrādei sekoja arī skaļi sašutuma brēcieni presē.) Franču režisors Gaspārs Noē vienmēr ir aizrāvies ar provokatīviem konceptiem un ar tīksmi ir izbaudījis savu "erotomāna" statusu. (Piemēram, filmā Neatgriezenisks/Irreversible (2002) viņš pakļāva brutālai izvarošanai Monikas Belluči varoni; viena no galvenajām somnabuliskās filmas Ieiet tukšumā/Enter the Void (2009) varonēm ir striptīzbāra dejotāja Japānā, pati filma tika filmēta no meičas noslepkavotā brālīša – narkomāna – "dvēseles" skatpunkta.) Vienīgais "attaisnojums" – Noē vienmēr atraktīvi izmanto ne tikai šoka efektu, bet arī kino valodu – Mīlestības gadījumā gan tas ir līdz nejēgai komercializētais 3D efekts.
45 gadi/45 Years ****
Lielbritānija. Režisors Endrū Hejs
Viena no spēcīgākajām programmas filmām, kas ieguva dubultbalvu – divus Berlīnes Sudraba lāčus, ar kuriem novērtēts filmas galveno aktieru – Šarlotes Remplingas un Toma Kortnija – darbs. Viņi filmā spēlē sen laulātu un visumā komfortabli mūžu nodzīvojušu pāri, kas rimti gatavojas savai 45 gadu kāzu jubilejai. Taču kādai nejaušai detaļai, kādam faktam no vīra dzīves ir lemts kļūt par neglābjamas erozijas sākumu. Nejaušā detaļa liecina par vīrieša kādreizējo neuzticību un kā sērskābe saēd ne tikai gaidāmās ballītes – kāzu jubilejas – prieku, bet arī visus pāra kopā pavadītos gadus. Tā ir maza, klusa, intīma filma, kas vienlaikus ir ļoti vienkārša un grodi būvēta. Turklāt tā piedāvā materiālu vienam no visu laiku labākajiem aktrises Šarlotes Remplingas aktierdarbiem. Remplingas partnera – vīra lomas tēlotāja – darba augstais novērtējums gan ir nedaudz pārspīlēts.
Kausu bruņinieks/Knight of Cups **
ASV. Režisors Terenss Maliks
Režisors Terenss Maliks nenoliedzami ir viena no ekstravagantākajām mūsdienu amerikāņu kino parādībām. Pēc daiļrades pauzes teju divdesmit gadu garumā 60./70. gadu mijas ģēnijs Maliks atgriezās spoži, par īpašu veiksmi Malika jaunajā dzīvē kļuva filma Dzīvības koks/The Tree of Life – īpaša filma gan kino valodas, gan filosofisko meklējumu ziņā. Diemžēl vairākās nākamajās filmās pēc Dzīvības koka Maliks turpina ekspluatēt šajā filmā atrasto paņēmienu arsenālu – plūstošo kameras kustību, faktiski nemitīgi izmantojot attēla dinamiku. Tik vien, ka stāsti, ko stāsta Maliks, kļūst arvien netveramāki, arvien fragmentētāki un ambiciozāki. Filma Kausu bruņinieks svaidās starp radoša cilvēka, rakstnieka, dzīves dramatisma izpēti un Losandželosas glamūro baudu bezdibeņiem. Lieliski, ka Malika atbalstītāju komandā ir izcili Holivudas aktieri – Blānšeta, Portmena, Beils –, savukārt filma piedāvā fragmentētu naratīvu, grūti notveramu filosofisku vispārinājumu un pārsātinātu Malika ģenialitātes (egocentrisma?) koncentrātu.
Taksometrs/Taxi ****
Irāna. Režisors Džafars Panahi
Svaigi, vienkārši un atraktīvi – tā izskan irāņu režisora Džafara Panahi filma Taksometrs, viena no šā gada Berlīnes kinofestivāla uzvarētājām – Zelta lāča ieguvēja. Panahi ir politiski represēts, starptautiskas slavas lolots režisors, kura filma ir tapusi teju ar amatieriskiem tehnoloģiskiem līdzekļiem, taču tas nebūt netraucē tai būt vitālam mūsdienu Teherānas dzīves norišu spogulim. Režisors pats ir arī filmas galvenais "aktieris" – taksometra šoferis; viņa filma – pārliecinošs dokumentālā un spēles kino elementu apvienojums.
Salome/Salomé ****
ASV. Režisors Als Pačīno
Pirms diviem gadiem tapusī filma Salome ir pasaulslavenā aktiera Ala Pačīno režijas darbs, kurā viņš iejūtas gan aktiera, gan arī režisora lomā. Arī šī filma ir žanrisks hibrīds, kas balansē uz spēlfilmas un dokumentālā kino, kā arī kino un teātra robežas – filmā attēlots kādas teātra trupas radošām kaislībām un pretrunām piepildītais ceļš līdz iestudējuma Salome pirmizrādei. Kā krāšņa, eksotiska un erotiska puķe filmā uzzied brīnišķīgā aktrise Džesika Česteina, savukārt Ala Pačīno spēja vienlaikus ar veselīgu ironiju paskatīties gan uz sevi, gan radošo procesu ir cieņas vērta. Ļoti interesanta skatāmviela. Domāju, ka Normundam Naumanim, kuram Baltijas pērles organizētāja ir veltījusi šo filmu, tā patiešām patiktu. (Otrs veltījums ir filma Kazanovas variācijas/Casanova Variations ar Džonu Malkoviču galvenajā lomā.)
Festivāls Baltijas pērle
Programma www.balticpearl.lv
17.–21. septembris