Koronavīruss ir paralizējis pasauli un starptautisko kinofestivālu grafiku – cits pēc cita tie atceļ vai pārceļ norises datumus. Periodā starp Berlināli (februāris) un Kannām (maijs) parasti ir laiks ne tik skaļiem lokāliem festivāliem, kas nu ir atcelti, piemēram, Prāgas Starptautiskais kinofestivāls. Arī Lietuvā martā un aprīlī notiekošais vērienīgais Viļņas festivāls Kino pavasaris, kas tradicionāli izvēršas visās pilsētas centra multipleksa zālēs, ir bijis spiests atcelt klātienes seansus un spert radikālu soli – līdz šim starptautisko festivālu ignorēto vai ļoti atturīgi izmantoto tiešsaistes piedāvājumu. Viļņas Kino pavasaris, kas notiks no 19. marta līdz 2. aprīlim, jau ir pasludinājis sevi par pirmo Lietuvas tiešsaistes festivālu.
Iespējams, globālā Covid-19 radītā krīze būs kļuvusi par to radikālo grūdienu, kas arī svarīgākajiem Eiropas festivāliem (Berlīnei, Kannām un Venēcijai) liks mainīt attieksmi pret tiešsaistes filmu skatēm. Pagaidām tas ir tikai pieņēmums, jo par to, kas notiks pēc tam, kā mainīsies kino industrija, kā mainīsies festivāli un nozarē iesaistītie cilvēki, mēs neko nezinām.
19. marta vakarā beidzot oficiāli paziņots, ka Kannu festivāls – šī elitārā kultūrinstitūcija, kas darbojas kopš 1946. gada, – šogad nenotiks sākotnēji paredzētajā laikā no 12. līdz 23. maijam. Pašlaik tiek apsvērta iespēja, ka festivāls varētu notikt vasarā – jūnija beigās un jūlija sākumā.
Ko lai dara skatītājs, kurš interesējas par festivālu filmām, kvalitatīvu kino, kas atšķiras no komercstraumes? Ko lai dara skatītājs, kurš turklāt ir nonācis sociālās distancēšanās, karantīnas un pašizolācijas apstākļos? Piedāvāšu dažus variantus, apskatot Latvijā legāli pieejamās filmu straumēšanas platformas. Tajās orientēties nav viegli – ne globālajā Netflix, ne lokālajos produktos.
Šoreiz devos meklējumos uz shortcut.lv, lai atrastu festivālu filmas – darbus, kas atpazīstamību ir ieguvuši pēdējo gadu nozīmīgākajos Eiropas festivālos. Šādu filmu shortcut.lv ir samērā daudz, un tas priecē, jo legāla kvalitatīvu, nekomerciālu Eiropas un pasaules filmu pieejamība joprojām ir problēma.
Šajā reizē nerunāsim par Latvijas filmām, kas bez maksas ir pieejamas filmas.lv (Kultūras ministrijas institūciju – Nacionālā kino centra un Kultūras informācijas sistēmu centra – uzturēta platforma), savukārt par maksu gan Tet (shortcut.lv), gan LMT uzturētajās platformās. Te ir atrodams daudz Latvijā tapušu darbu visplašākajam gaumes spektram. Nerunāsim par seriāliem, kas pēdējā laikā ir kļuvuši par īpašu universu, bet par filmām, kas pēdējos gados ir kļuvušas par būtiskiem notikumiem nozīmīgos festivālos.
Patiesība
@@@@@
La vérité/The Truth (2019)
Režisors Hirokadzu Koreeda
Viena no aktualitātēm – filma Patiesība ar franču aktrisēm Katrīnu Denēvu un Žiljetu Binošu galvenajās lomās, kas bija izvēlēta par 2019. gada Venēcijas kinofestivāla atklāšanas filmu. Tas ir stāsts par divu spēcīgu radošu personību – mātes aktrises un meitas literātes un scenāristes – raksturu sadursmi un mierizlīgumiem radošajā procesā un ģimenes dzīvē. Abas aktrises filmējas daudz un intensīvi, arī filmās, kas veido Francijas kino skaitlisko masu, taču nekļūst par īpašu notikumu. Patiesība tomēr ir atšķirīga no franču kino pamatstraumes, kaut vai tāpēc, ka to ir uzņēmis japāņu režisors Hirokadzu Koreeda, kuram ir īpaša interese par tik komplicētu ekosistēmu, kāda ir ģimene.
Ģimeniskums visdažādākajās izpausmēs ir Hirokadzu Koreedas daiļrades pamattēma, kas spilgti kulminēja filmā Zaglēni/Shoplifters (2018) – vēstījumā par sabiedrības margināļiem, kuri izveido sava veida ģimeni. Šī filma pirms diviem gadiem saņēma Kannu festivāla Zelta palmas zaru un radīja iespēju japāņu režisoram strādāt Francijā. Rezultāts – filma Patiesība – ir vērā ņemams. Labi aktieri, eleganta režija filmā par paaudžu attiecībām. Vairāk par Patiesību lasiet KDi publicētajos materiālos šeit un šeit.
Mīlestības vecums
@@@@
Celle que vous croyez/Who You Think I Am (2019)
Režisors Safī Nebū
Žiljeta Binoša pērnā gada nogalē saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par īpašiem nopelniem. Viņa ir arī viena no retajām Eiropas aktrisēm, kas ir ieguvusi ASV Kinoakadēmijas Oskaru (par lomu Entonija Mingelas drāmā Angļu pacients). Filma, kas Latvijas kinoteātros tika demonstrēta ar nosaukumu Mīlestības vecums, ir viens no pēdējo gadu labākajiem Žiljetas Binošas darbiem. Mīlestības vecuma pirmizrāde notika 2019. gada Berlīnes kinofestivālā. Žiljetas Binošas varone ir literatūras pasniedzēja, kura pēc traumatiskas šķiršanās ļaujas virtuālam flirtam ar daudz jaunāku puisi fotogrāfu un par savu avatāru izvēlas jaunas, seksuāli pievilcīgas blondīnes attēlu.
Režisora Safī Nebū filmas pamatā ir franču rakstnieces un aktrises Kamilas Lorensas literārais darbs, kurā respektēts sievietes skatpunkts – tas tiek darīts arī filmā. Filmas dramaturģija ir būvēta gudri un asprātīgi, soli pa solim atklājot galvenās varones Klēras uzvedības iemeslus, kas sakņojas traumās un ko ir pieņemts atklāt tikai psihoterapeitam. Psihoterapeites lomā – pazīstamā franču aktrise un režisore Nikola Garsija.
Vīrieši viņas dzīvē
@@@
Un beau soleil intérieur/Let the Sunshine In (2017)
Režisore Klēra Denī
Vēl viena nesena filma, kas ļauj izsekot Žiljetas Binošas intensīvajai radošajai dzīvei. Filma, ko ir veidojusi atzīta Francijas režisore Klēra Denī, arīdzan ir veltīta pusmūža sievietes jūtu dzīvei un nemitīgajiem ideālā vīrieša meklējumiem. Žiljetas Binošas spēlētā varone Izabella ir māksliniece, kura juteklisko piepildījumu meklē nevis virtuālajā, bet gan reālajā pasaulē.
Nurijevs. Baltais krauklis
@@@
The White Crow (2018)
Režisors Reifs Fainss
Pazīstamā britu aktiera Reifa Fainsa aizraušanās ar krievu literatūru un Krievijas vēsturi nav noslēpums, tāpat kā viņa vājība laiku pa laikam nostāties kameras otrā pusē un režisēt. Kaut arī Balto kraukli var vērtēt dažādi, manuprāt, tas ir gana cienījams britu aktiera darbs. Filmā mēģināts rekonstruēt apstākļus, kādos auga puika no tālas Krievijas provinces, kuram vēlāk bija lemts kļūt par vienu no XX gadsimta slavenākajiem baletdejotājiem. Protams, Rūdolfa Nurijeva slava sakņojas ne tikai viņa talantā, bet arī faktā, ka viņš izbēga no padomju režīma, lūdzot politisko patvērumu viesizrāžu laikā Francijā.
Jā, jaunais aktieris un dejotājs Oļegs Ivenko nav Nurijevs, bet tikai spēlē viņu un izdejo viņa partijas. Jā, Reifs Fainss vietumis kļūdās, nepārzinot padomijas reālijas, tomēr atsevišķos filmas trūkumus atsver arī paša Reifa Fainsa nospēlētais varonis – Nurijeva skolotājs Aleksandrs Puškins. Viņa sievas Ksenijas lomā ir izcilā aktrise Čulpana Hamatova. Arī čekistu tēli, kuru ciešā uzraudzībā rit baletdejotāju ikdiena, ir kolorīti un līdz riebumam ticami. Filma Baltais krauklis bija izraudzīta kā īpašs notikums, kad Eiropas Kinoakadēmija 2018. gadā godināja Reifu Fainsu ar balvu par īpašiem nopelniem.
Vairāk par filmu lasiet KDi publicētajā intervijā ar Reifu Fainsu šeit.
Fantastiskā sieviete
@@@@
A Fantastic Woman (2017)
Režisors Sebastjans Lelio
Fantastiskā sieviete pirms diviem gadiem kļuva par festivālu sensāciju, kas starptautiskajā arēnā vēlreiz akcentēja Čīles kino spēku. Režisoram Sebastjanam Lelio patiešām ir izdevies radīt pārliecinošu, temperamentīgu un smeldzīgu filmu. Tās galvenā varone – transseksuālis Marina – nenoliedzami ir fantastiska sieviete, kurai nemitīgi nākas aizstāvēt savu pašcieņu tradicionālās vērtības agresīvi sargājošajā pasaulē. Spēcīga filmas kārts ir Marinas lomas tēlotājs (-a) – aktrise, dziedātāja transseksuālis Daniela Vega. 2017. gadā Fantastiskā sieviete saņēma Sudraba lāci Berlīnes festivālā un gadu vēlāk – Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā.
Glorija Bella
@@
Gloria Bell (2018)
Režisors Sebastjans Lelio
Balvām ir nozīme, un, protams, atzinībai un Oskaram, ko Čīles režisors Sebastjans Lelio saņēma par filmu Fantastiskā sieviete, ir milzīga nozīme. Bez tā diez vai viņš būtu varējis veidot savu Holivudas darbu – filmu angļu valodā Glorija Bella ar slaveno amerikāņu aktrisi Džūlianu Mūru galvenajā lomā. Turklāt Džūliana Mūra ir arī viena no šīs filmas producentēm, tātad bijusi ļoti ieinteresēta konkrētajā projektā – Sebastjana Lelio Čīlē uzņemtās filmas Glorija (2013) amerikāņu versijā, kurā aktrisei varēja būt izcila loma.
Piecdesmitgadīga vientuļa sieviete, kuras kaislība ir dejas naktsklubos, ir gana interesants materiāls – te ir gan smeldze, gan mūžīgie sevis (šajā gadījumā – arī partnera) meklējumi. Tomēr Sebastjans Lelio un Džūliana Mūra nav radījuši pārliecinošu drāmu: filma ir didaktiska, tajā ir pārāk daudz lieka kailuma, un no tā visa Džūlianu Mūru varēja pasargāt. Tiem, kuri ir redzējuši čīliešu filmu Glorija, amerikāņu versija sagādās vilšanos. Ja nebūs ar ko salīdzināt, būs vienkāršāk. Kinoteātros Glorija Bella nav rādīta.
Aukstais karš
@@@@@
Zimna wojna/Cold War (2018)
Režisors Pavels Pavlikovskis
Balvām ir nozīme: ja Aukstajam karam nebūtu Kannu festivāla lauru (balva Pavelam Pavlikovskim par labāko režiju 2018. gadā), piecu Eiropas Kinoakadēmijas balvu un triju Oskara nomināciju, visticamāk, plašai auditorijai domātā platformā šīs izcilās melnbaltās, stilistiski virtuozās filmas nebūtu. Fakts, ka filmas pieteikumā (anotācijā) melns uz balta ir uzrakstīts, ka "mūzikas direktors iemīlas dziedātājā", ir piedodams. Galu galā filma ir pieejama – legāli un korekti, un tas tik reti notiek ar izcilām Eiropas filmām. Poļu aktieris Tomašs Kots Aukstajā karā nespēlē vis "mūzikas direktoru", bet diriģentu, tautas kora vadītāju, kura darba pienākums ir nacionālās muzicēšanas tradīcijai uzpotēt totalitāro ideoloģiju. Viņš neiztur un bēg no Polijas. Par viņa mūža mīlestību kļūst viena no ansambļa dalībniecēm (lomā izcila ir poļu aktrise un dziedātāja Joanna Kuliga). Varoņu attiecību stāstu būtiski ietekmē vide: komunistiskā Polija, pēcāk Francija – sašķeltā pasaule aukstā kara laikmetā. Filmas vizuālā valoda, tās tēlainība un semiotiskie kodi padara Auksto karu par vienu no izcilākajiem pēdējo gadu Eiropas kinodarbiem.