Šveices trimdā 1913. gadā rakstītā tautas dziesma piecos cēlienos Pūt, vējiņi! ir tas Raiņa darbs, par kura piemērošanu ekrānam domāts vēl ilgi pirms 1973. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtās filmas. Tas var šķist pārsteidzoši, jo luga rakstīta stilizētā dzejā, tajā netrūkst nosacītības un vispārinājuma, iespējams, kā savulaik apgalvojis Jānis Kalniņš, tā ir Raiņa vispoētiskākā luga [1]. Taču jau pirmajos Pūt, vējiņi! skatuves iestudējumos aiz stilizētajiem pantiņiem un šķietami vājās dramaturģijas [2] pakāpeniski atklājās precīzi uzbūvēta darbības līnija, Rainim neierasti konkrēti, gluži vai blaumaniski raksturi un konflikti [3], un tas droši vien bija arī filmdaru intereses pamatā.
Klejojošais sižets
Tautas dziesmu poētikā rakstītā luga ir ļoti latviska, tomēr vienlaikus reprezentē universālu, daudzviet mitoloģijā un mākslinieciskajā kultūrā sastopamu naratīvu, kuru filmas Pūt, vējiņi! redaktors Laimonis Purs 1973. gadā raksturojis: "[Filmas] pamatā t. s. klejojošais sižets, kas eksistē daudzu pasaules tautu folklorā: bārenītes, pelnrušķītes liktenis no vienas puses un mātesmeitas liktenis no otras puses." [4]
Jau 1922. gadā akciju sabiedrība Dzintarfilma ziņo, ka "ķeras pie nopietnu gabalu scenārijiem, kā Pūt, vējiņi!" [5]. Nav drošas informācijas, kas tieši šo scenāriju gatavojies rakstīt – varbūt tas bija Valdis Hermanis, par kuru pēckara trimdas presē minēts, ka viņš "savā laikā sarakstījis pirmo filmu scenāriju lugām Pūt, vējiņi! un Vecais pilskungs" [6]? Varbūt tas bija Nacionālā teātra aktieris un režisors Jānis Lejiņš, kura 1931. gada vēstuli Aspazijai Rakstniecības muzeja krājumā ievēroja literatūras zinātniece Gundega Grīnuma? Lejiņš dzejniecei raksta: "Esmu ar Raini, vēl viņam dzīvam esot, vairākkārt pārrunājis Pūt, vējiņi! inscenēšanas iespējamības filmā. Rainis domu apsveica un deva man savu piekrišanu lugu pārveidot filmas tehniskām prasībām, toreiz vēl mēmai filmai (ar šo mākslas nozari tuvāki iepazinos ārzemēs). Iepazīstināju viņu arī ar scenārija plānu, par kuru viņš bija sajūsmināts, sastrādāju to un pa pusei jau biju veicis savu uzdevumu. Te nežēlīgā nāve aizrāva lielo dzejnieku mūžībā."[7]
Ideja pārveidot Pūt, vējiņi! filmā atkal aktualizējas 60. gados, par šo Raiņa lugu interesējusies pat studija Ļenfiļm [8]. 1968. gadā Rīgas kinostudijā pieteikumu Pūt, vējiņi! scenārijam iedod Vizma Belševica, un studijā plānots, ka filmas režisors būtu Jānis Streičs [9]. Vēl pirms tam, 1965. gadā, prese raksta, ka lugas scenāriju veidos Leonīds Leimanis [10]. Tas izbrīna, jo vēlāk, kad filmu Pūt, vējiņi! jau sācis veidot režisors Gunārs Piesis, Leonīds Leimanis saka: "Šo lugu es uzskatu par nerainisku. Darbs rakstīts garā dzejā, jūtama saldenā valoda, rakstīts ilgās pēc Dzimtenes. Gandrīz katrs trešais vārds liekas "vāciski" salkans." [11]
Iespējams gan, ka žurnālisti sajaukuši tolaik divus kinostudijā strādājošos režisorus Leimaņus, jo 1970. gadā Rīgas kinostudijā apsprieda Aleksandra Leimaņa literāro scenāriju Pūt, vējiņi!. Aleksandrs Leimanis interpretēja Raiņa lugu kā Šekspīra Hamletam tuvu traģēdiju. Visai neparasta sava laika kontekstā – un tas varbūt ir iemesls, kāpēc Leimaņa scenārijs nav ticis atbalstīts, – ir viņa atteikšanās no sociālās (lasi: šķiriskās) tēmas kā Rainim neatbilstošas: "Ja pieskaras pie sociālās līnijas, uz kuras balstās viss konflikts, un ja to vēl pastiprinātu, tad tas nebūtu pēc Raiņa." [12] Leimanis izcēlis lugā iekodēto muzikalitāti: "Šeit būs kora simfonija, kolosāls darbs komponistam." [13]
Mītu modernizācija
Dažus gadu vēlāk, 1972. gada janvārī, oficiāli apstiprinātais filmas Pūt, vējiņi! režisors Gunārs Piesis, izklāstot iecerēto filmas māksliniecisko veidolu, it kā turpina Aleksandra Leimaņa domu: "Mūzika, tas ļoti svarīgi. Varbūt tas varētu būt dramatisks mūzikls? Varbūt to varētu pavadīt simfo-džezs?" [14]
Imanta Kalniņa mūzika – visai netipiski studijas darbības principiem – tiek uzrakstīta pirms filmēšanas, tā kļūstot par noteicošo filmas māksliniecisko elementu, kam pakārtots gan aktieru tēlojums, gan vizuālais risinājums un montāža. Viena elementa apzināta izvirzīšana priekšplānā faktiski pieteica to, ka Pūt, vējiņi! neatbildīs padomju kino tobrīd aprobētajam klasiskā kino kanonam, kurā visiem izteiksmes līdzekļiem jākalpo stāstam. Piemēram, – no klasiskā kino viedokļa – vislabākā filmas mūzika ir tā, kuru nepamana.
Gunārs Piesis ir iecerējis arī citus īpašas izteiksmes paņēmienus, kas filmu būtībā liek skatīt kino modernisma, ornamentālā stila kontekstā – tā ir mākslas valodas tendence, kas 60.–70. gadu mijā bija aktuāla Austrumeiropas sociālisma zemēs un brīžam izlauzās arī padomju kino. Kā raksta teorētiķis Andrāšs Bālints Kovāčs, ornamentālisms ir cieši saistīts ar stilizētu primitīvo mākslu, tā ir atgriešanās pie agrīniem mākslinieciskās izpausmes elementiem, ticot, ka pirmatnējie abstraktie modeļi izsaka cilvēka dabas fundamentālo kārtību. [15] Apzīmējums "ornamentālais stils" kino pētniecībā esot radies saistībā ar Sergeja Paradžanova filmām. [16]
Gunārs Piesis vēlas veidot Pūt, vējiņi! kā dzejnieka subjektīvu redzējumu, kā mentālu tēlu: "Stilistika – šodien svarīga – dzejnieka atmiņas radīta asociāciju un tēlu virkne. Dzejnieku maz interesē vides konkrētība. Jāuzmanās no naturāli psiholoģiska traktējuma un teatrālisma. Vispārināts lauku sētas tēls. Operatora darbs – impresionistiski maigus toņus. Katrai ainai savu toni. Maltuve – pelēcīgos toņos. Ne naturālistisks lauku sētas tēls. Vispārinājums. Katra tēla portretam jāatrod savs rakurss. Raiņa dienasgrāmata varētu palīdzēt dabas smalkuma uztverē. Viss varētu būt diezgan brīvas improvizācijas paņēmienā." [17]
Kolēģi, kas Mākslas padomē uzklausa režisora idejas, nekļūdīgi sajūt kontekstu. Piemēram, scenārists Viktors Lorencs iesaka: "Es režisora scenārija rakstīšanas laikā brauktu tieši pie Sergeja Paradžanova. Piesim vajag blakus cilvēku, kas viņu bagātina." [18] Valentīna Freimane uzsver Pieša ieceres radniecību aktuālajai mītu modernizācijai kinomākslā, vienlaikus arī vaicājot: "Kāds mugurkauls būs filmai? Kāda struktūra pamatā? Mītam salkanums un smukums ir svešs." [19]
Muzikālais modernisms
Filmas ieceres modernismu, tātad neatbilstību padomju kino vēlamajai reālistiskajai stilistikai, ar nepatiku pamana arī kino ierēdņi. Valsts kino komitejas scenāriju redkolēģijas galvenā redaktore Irina Kokoreva raksta vēstuli no Maskavas Rīgas kinostudijai, kurā par galveno klupšanas akmeni kļuvis apzīmējums "simfodžezs": "Nepārliecina režisora vēlme izmantot simfodžeza noformējumu. Tautas mūzika pilnībā var tikt pasniegta mūsdienīgā noformējumā, taču nemaz nav nepieciešams šo noformējumu veidot kā simfodžezu. Katrā gadījumā, lūdzam pret ideju izmantot simfodžezu izturēties ar lielu piesardzību." [20]
Paradoksāli, ka gatavajā filmā izdeviesnosargāt tieši muzikālo modernismu, bet vizuālās asociācijas un mentālie tēli palikuši vien dažās filmas epizodēs, piemēram, Gatiņa un Baibas vīzijās, Zanes buršanās skatos, atsevišķos dabas filmējumos.
Nesaskaņu iemesls
Par Imanta Ziedoņa un Gunāra Pieša konfliktu filmas tapšanas laikā jau visai daudz rakstīts, galvenais nesaskaņu iemesls ir Ziedoņa pārliecība, ka Piesis atteicies, nodevis abu kopīgo koncepciju. [21] Ironiski, ka šīs sākotnējās koncepcijas pamatā bija, manuprāt, visai ciniska abu scenārija līdzautoru vēršanās pret Raiņa pieteikto lugas galveno ideju par "jaunu būtni jaunā cilvēcībā", turklāt piekarot šai idejai šķirisku apzīmējumu (Rainim Uldis ir "tautas dēls, kas nāk pār Daugavu ar baltām putām, tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd" [22], nevis jaunbagāts tirgotājs).
Pieteikumā kinostudijai 1971. gada oktobrī Ziedonis un Piesis raksta: "Raiņa paša formulētā Ulda nākotnes nesēja misija (jaunbagātais tirgotājs ved bārenīti "jaunā cilvēcībā") mums šodien neliekas ne aktuāla, ne nozīmīga. Filmā mēs gribam akcentēt tos morāli ētiskos principus, kas akcentēti Baibas tēlā. Filmas centrālais konflikts – smalkjūtības un nesmalkjūtības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts. Šī konflikta polaritāti veido divi tēlu pāri: Barba un Uldis, Orta un Māte." [23] Gatavā filma, kā uzskata Ziedonis, pāru polaritāti aizstāj ar trīsstūri: "Pašlaik filmas pamatā ņemts banālākais un nebūt ne Raiņa darbos būtiskākais sadzīviskais trīsstūris – Zane– Uldis–Baiba." [24]
Gunāra Pieša Pūt, vējiņi! izraisa ļoti lielu interesi Latvijas auditorijā – 670 000 skatītāju, ārpus Latvijas – 11 miljonu [25]. Prēmijai par labāko klasikas ekranizāciju VII Savienības filmu festivālā Baku seko filmas līdzdalība XXIII Sansebastjanas Starptautiskajā kinofestivālā 1975. gadā. Gunārs Piesis, atstāstot sarunas par filmas vērtējumu Sansebastjanā, teica: "Kritikas uzskati dalījās. Vieni norādīja, ka Padomju Savienība festivālam atsūtījusi filmu, kura veidota pēc kādas leģendas. Otri, kas vairāk uzmanības veltī morāli ētiskajām problēmām, filmu uztvēra kā svaigu vēsmu patoloģijas pieblīvēto ārzemju filmu gūzmā." [26]
Pūt, vējiņi!
Scenārija autori Imants Ziedonis, Gunārs Piesis; pēc Jāņa Raiņa lugas Pūt, vējiņi! motīviem, režisors Gunārs Piesis, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Dailis Rožlapa, kostīmu māksliniece Austra Melnāre, komponists Imants Kalniņš, lomās: Esmeralda Ermale (Baiba), Ģirts Jakovļevs (Uldis), Elza Radziņa (Māte), Astrīda Kairiša (Zane), Elita Krastiņa (Anda), Pēteris Gaudiņš (Gatiņš), Lidija Freimane (Orta) Rīgas kinostudija, 1973
Filmas skate
Rīgas Doma dārzā 23.VII plkst. 22.30
Silvijas Radzobes ievadvārdi. Ieeja bez maksas
1 Kalniņš, Jānis. Rainis. Rīga: Liesma, 1977, 433. lpp.
2 Jānis Kalniņš savā romānā norāda, ka lugas pirmie vērtētāji – neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem – "vienā jautājumā sapratās: luga ir ar pavisam vāju dramaturģiju". Turpat, 439. lpp.
3 Par Pūt, vējiņi! saikni ar Blaumaņa noveli Purva bridējs un lugu Ugunī esmu rakstījusi grāmatā Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās, Rīga, Neputns, 2008, 27.–45. lpp.
4 Rīgas Kino muzejs (RKM) 16800
5 Latvis, 1922.26.08.
6 Latvija Amerikā, 1965.26.06.
7 RTMM 70596
8 Latvijas Valsts arhīvs (LVA), Fonds 416, apr. 4, lieta Nr. 159. Informāciju par Ļenfiļm ieceri apstiprina arī LPSR Kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētāja Nikolaja Kārkliņa izteikumi Rīgas kinostudijas Mākslas padomes sēdē 1972. gadā, skat. RKM 16796
9 LVA Fonds 416, apr. 4, lieta Nr. 159
10 Literatūra un Māksla, 1965.27.02.
11 Rīgas Kino muzejs (RKM) 16796
12 LVA, Fonds 416, apr. 4, lieta Nr. 160
13 Turpat
14 RKM 16796
15 Kovacs, Andras Balint. Screening Modernism: European Art Cinema, 1950–1980, p. 175–191
16 Turpat, p. 175
17 RKM 16796
18 Turpat
19 RKM 16796
20 RKM 16796
21 Skat., piemēram, Matīsa, Kristīne. Vecās labās... Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles. Rīga: Atēna, 2005, 175.–186. lpp.; arī: Ziedonis, Imants. Vai lepoties? Literatūra un Māksla, 1974.08.03.
22 Rainis. Kopoti Raksti, 10. sēj., Rīga: Zinātne, 1980, 310. lpp.
23 LVA, Fonds 416, apr. 4, Lieta Nr. 73, 277.–278. lpp.
24 Citēts pēc: Ziedonis, Imants. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga: Liesma, 1976, 147. lpp.
25 RKM 1084
26 Dzimtenes Balss, 1975.09.10.