Normunds Naumanis
Nepiemērošu sev kultūrstratēģa lomu - par to, vai un cik daudz Latvijā nepieciešami starptautiski un lokāli kinofestivāli un citi ar kino saistīti «pasākumi», lai te nodrošinātu normālu kultūrapriti, kultūrizglītību tik būtiskā jomā kā kinematogrāfs, galu galā algu saņem Kultūras ministrijas un citu valsts kinoinstitūciju ierēdņi. Kritiķa varā nav arī izlemt, cik un kādā apjomā šādus pasākumus valsts spēj finansēt, t. i., var atļauties, lai gan jau desmitiem gadu ierasts dzirdēt, ka naudas vienmēr būs par maz, - turklāt no abām - pasākumu organizētāju un naudas dalītāju - pusēm.
Augstu novērtējot Arsenāla nozīmi vismaz pāris paaudžu (augušo, briedušo starp šiem Arsenāla gadskaitļiem 1986-2011) kinoskatītāju gaumes, informētības un pat pasaules uzskata un mākslas uztveres veidošanā (nav noslēpums - pats taču esmu piedalījies vairāku Arsenālu tapšanā - rakstījis katalogiem, avīzei ARS, braucis lūkot dzīvo kinoleģendu Sergeju Paradžanovu, intervējis Otaru Joseliani…), varu vien izteikt savu subjektīvo viedokli par šī kinoforuma, manuprāt, loģisko galu.
Arsenāla galvenā «problēma» nav vis tā idejiskā tēva, ilggadējā «sprādzienbīstamās enerģijas motora» Augusta Sukuta subjektīvā spītība un organizatoriskā nespēja pielāgoties jaunajam laikam, kas pēdējos gados, kopš Sukuts mīt Spānijā un Arsenālu vada nomināli jeb virtuāli, kaut arī (kinoaprindās tas nav noslēpums) tik un tā cenšas kontrolēt itin visu, ir rezultējusies galvenokārt divos veidos.
Pirmkārt, visai ekscentriskos manevros ar biežajām (Ruka - Broka - Haindrava - Līduma) festivāla direktoru nomaiņām, kuru pamatotību procesā iesaistītās puses atsakās detalizētāk komentēt (paša Sukuta no Gruzijas aicinātais pēdējais «pusgada direktors» Giorgijs Haindrava, kurš tik entuziastiski pērn sāka Arsenāla vadību, uzzinājis par foruma nāvi, telefonā skumji norūca: «Tā jau es paredzēju, bet žēl man nav»). Šāda vadības nestabilitāte grāva Arsenāla prestižu. Otrkārt, sezonālajos skandālos ar konkurentu - festivālu Baltijas pērle vai, precīzāk, tā direktori Marinu Ļipčenko. Formālais Sukuta kunga un Ļipčenko kundzes kašķa iemesls ir vienkārši smieklīgs - viņi gadiem nespēj vienoties par festivāla norises laika sadalīšanu.
Visskumjākais, ka nepiedodami maz uzmanības tiek pievērsts pašai būtībai - paškritiskai foruma Arsenāls programmas veidošanas, formas, struktūras, menedžmenta izvērtēšanai. Galu galā varbūt «pašu sētā» arī nepieciešamas kardinālas izmaiņas? Taču tādas nebūs iespējamas, ja tām nepiekritīs «Arsenāla tēvs».
Izskatās, ka aizvien krītošā Arsenāla popularitāte pat kinofanātiķu vidū un sapņainā dzīvošana uz veciem mītiem un leģendām (o, Arsenāls - kad mēs augām, tas tik bija kaut kas - brīva kino un brīvas mākslas platforma/manifestācija utt.!) novedusi festivālu līdz margināla «tusiņa savējiem» statusam, kura galu, iespējams, neviens tā īsti nemaz nepārdzīvo.
Protams, ir skumji, ka Latvija kā valsts zaudē tādus tradicionālus kultūras «brendus» kā žurnāli Māksla, Karogs (jau miruši), multiplikācijas filmu studija Dauka («piespiedu pensijā»), tagad - Arsenāls. Taču, kā prātīgi atzīst kinoprocesu pētniece Kristīne Matīsa, kura kopā ar Augustu Sukutu vairākus gadus strādāja pie izcilās kultūrvēsturiskās liecības - apjomīgās grāmatas par Arsenālu (Kādas ķecerības vēsture, 2009): «Mēs visi taču vērojām, kā Arsenāls palēnām dzisa. Mana sajūta ir, ka pašam Augustam Arsenāls beidzās ar šo sarkano grāmatu. Es tagad vulgarizēšu, bet skumjākais šajā stāstā ir tas, ka Sukuts ir atzinis savu sakāvi - uzvarējusi ir komerciālā Baltijas pērle, kas ar bandītu metodēm turpinās vākt naudu no sponsoriem un pilnās zālēs pulcēs skatītājus ar, nešaubos, labām filmām.»
Es gan iebildīšu - lasot Kādas ķecerības vēsturi, neatstāj sajūta, ka arī Arsenāls pārāk bieži balstījies uz naudas sarunāšanu «pa čomam», arī spēlējis ar avantūristiskām «bandītu metodēm», taču tas tika attaisnots mākslas vārdā. Diemžēl vai par laimi šie vētrainie gadi ir pagājuši. Kremt tikai jautājums - vai Arsenāls ir kļuvis par pragmatisko jaunlaiku bez vainas vainīgo upurjēru vai cēloņsakarīgu ēsmu pārtikas ķēdē, vārds kurai Latvijas kultūras izdzīvošana? Ķēdē, kurā neprognozējamais, nevadāmais jeb sukutstilā vadītais Arsenāls ir lieka ekstra.
Kas nogalināja Arsenālu?
Dita Rietuma
Mēģinot tikt skaidrībā ar to, kas noticis ar Arsenālu, ir viegli kļūt emocionālam. Punkts pielikts vienam no populārākajiem pašmāju kultūras zīmoliem, kurš, aizsācies vēl padomijas izskaņā, ilgus gadus bija ne tikai viens no oriģinālākajiem kinofestivāliem bijušajā padomju telpā, bet arī viens no konsekventākajiem kultūras un kino izglītotības veicinātājiem Latvijā.
Ar Arsenālu Latvijā ienāca pasaules kinokultūras elpa - kinovēstures šedevri un aktuālā procesa oriģinālākie sasniegumi. Turklāt ar savām provokācijām/hepeningiem/performancēm Arsenāls jau pirms gadiem divdesmit komunicēja kino kā būtisku kultūras lauku, nevis masu izklaides lētās baudas. Viss tas bija. Kurā brīdī notika «lūzuma» punkts un Arsenāls zaudēja savu māksliniecisko unikalitāti, pazaudēdams savu potenciālu būt ne tikai Rīgai, bet arī Eiropai svarīgs festivāls (un ļāva šīs pozīcijas iekarot Tallinas festivālam Melnās naktis, kas patlaban ir sava veida Arsenāls «bez liktenīgām kļūdām»)? Iespējams tad, kad Arsenāls nevēlējās pāriet uz ikgadējo norises ciklu, likdamies nemanām, ka kardināli ir mainījusies mediju vide, kinoizplatīšanas kanāli un informācijas aprites dinamisms. Pirms pāris gadiem pieņemtais lēmums notikt ik gadu bija krietni nokavēts un, kā redzams, tuvināja festivāla galu. Vai tiešām tas ir gals?
Ja tā, tad uzskatu situācija par dramatisku - Arsenāla zīmols, par spīti kļūdām un pēdējo gadu sanīkumam, joprojām ir spēcīgs. Arsenāls - tā ir laba kino garša vairākām paaudzēm skatītāju, galu galā tas joprojām ir zīmols, kurā var (varēja) iepūst dzīvu garu. Tālab bez emocijām neiztikt, tāpat kā bez personāliju piesaukšanas. Arsenāls ir Augusts Sukuts, tā dibinātājs, ilggadējais vadītājs, «tēva figūra», kurš pēdējos gadus dzīvo Spānijā, tomēr viņa ietekme Arsenālā ir nepārprotama, par spīti tam, ka pēc Sukuta Arsenālam ir bijuši vēl vairāki direktori, kurus Sukuts arī ir iecēlis un pēcāk atcēlis. Tagad, kā zināms, Sukuts ir atcēlis arī pašu festivālu, līdzinādamies klasisko traģēdiju varoņiem - tādai kā Mēdejai, kura nogalinājusi pati savus bērnus. Kas ir noticis pirms liktenīgās slepkavības - formāli tas ir nenoslēgtais līgums starp KM un Rīgas domi, kas paredz Arsenālam finansējuma ziņā ekskluzīvu vietu citu kultūrpasākumu kontekstā. Varbūt ir vēl citi iemesli (sponsoru zaudējums?), taču neviens no tiem nav tāds, kura vārdā vajadzēja nogalināt Arsenālu.
Teiksiet, bez naudas festivālu neuztaisīt. Jā, protams. Pati esmu rakstījusi, ka Tallinas Melnās naktis, ietekmīgākais Baltijas kinofestivāls, pērn izmaksāja 1 miljonu eiro (!), kur bija arī krietns valsts finansējums. Taču, tāpat kā arsenālieši, Tallinas festivāla vadītāji ik gadu meklē šo naudu - no nulles (no sarunas ar festivāla direktori Tīnu Loku). Naudas meklēšana ir netīkams process, tas prasa arī īpašas dotības un «korporatīvā flirta» māku, kāda piemita gan Sukutam, gan ar festivālu saistītajam Mārim Gailim. Nedomāju, ka naudas pieticība bija vienīgā Arsenāla pēdējo gadu problēma, problēma nebija arī filmu atlase. Festivāla drāma bija «attālinātajā» vadības stilā, festivāla dibinātājs tā arī nav varējis pieņemt domu, ka Arsenālu veidotu cita komanda, citi cilvēki, kas ļauj ienākt citām idejām. Izdziestošā Arsenāla skumjais tēls manās acīs ir pērnā festivāla noslēguma ceremonija, kurā mokoši tika izspēlētas atrakcijas ar klāt neesošā «mitoloģiskā» festivāla direktora Sukuta manekenu/uzvalku. Skumji un stindzinoši.
Diemžēl Latvijā festivāli parasti ir sabiedriskas organizācijas (Arsenālu rīko biedrība) un valstij nav nekādas teikšanas to virzības vai vadītāju izvēlē. Tā nav pasaules prakse. Teiksim, Venēcijas festivāla vadītājus Itālijas kultūras ministrija maina regulāri, tāpat kā Vācijas kultūrinstitūcijām ir teikšana tajā, kas būs Berlīnes festivāla direktors. Tie ir ļoti ietekmīgi posteņi pasākumos ar desmitos miljonu mērāmu budžetu un lielu starptautisku ietekmi.
Arsenāls nebija pelnījis tādu galu - bojāeju no sava radītāja rokas. Savukārt mēs neesam pelnījuši to, ka izzūd viens no vērtīgākajiem Latvijas kultūras zīmoliem, kura potenciāls pat nebija līdz galam realizēts. Pat par spīti tam, ka plūkšanās starp Arsenālu un «konkurentu» Baltijas pērli, nespējot pat saskaņot norises datumus, arī ir spītā un mentalitātē bāzēts paradokss, tas, ka Latvijā ir palikusi tikai vēl lokālākā, tikai uz filmu izrādīšanu orientētā Baltijas pērle - festivāls, kuram nerūp Baltijas filmu skates, semināri u. c. būtiskas norises, - , ir skumja ziņa.
25 gadi
Rīgas starptautiskais kinoforums Arsenāls aizsācies 1986. gada augustā, pirmoreiz kā Kinodienu 86 satelītpasākums. Forums turpmāk notiek reizi divos gados, parasti septembrī/oktobrī.
Festivāla idejiskais tēvs un organizators kopš Arsenāla pirmsākumiem ir Augusts Sukuts, otrs festivāla dibinātājs ir ekspremjers Māris Gailis.
Arsenāla tradīcija - saistīt festivālu ar kādu nozīmīgu kino personību vai procesu. 2000. gadā Arsenāls atzīmē spāņu sirreālista Luisa Bunjuela 100 gadu jubileju, 2002. gada Arsenāls saistīts ar franču kinorežisoru Žoržu Meljesu, nākamais kinoforums (2004. g.) norit Gruzijas zīmē. Rīgā tiek atzīmēta režisora Otara Joseliani septiņdesmitgade. Vēl pēc diviem gadiem Arsenāla galvenais akcents ir Tuvie Austrumi.
2008. gadā A. Sukuts paziņo, ka pamet Arsenālu, festivāla vadības groži tiek uzticēti Elvitai Rukai, taču pēc festivāla noslēguma viņa no šī amata tiek atbrīvota. Par kinoforuma direktori kļūst Sonora Broka.
2010. gads - tiek paziņots, ka turpmāk Arsenāls notiks katru gadu, ar būtisku privāto sponsorējumu (35 000 latu) to atbalsta Rietumu banka.
Arsenāla starptautiskajā konkursā filmas atlasa starptautiski atzīti kinomākslas eksperti. Uzvarētājs Arsenālā tiek noteikts nevis žūrijas balsojumā, bet izlozē - Grand Prix un naudas prēmiju (USD 10 000 ekvivalentu) saņem tas, kurš noslēguma ceremonijā savā šampanieša vai viskija glāzē atrod Augusta Sukuta frakas pogu. Savukārt balvu - Maģisko kristālu - ar iegravētu uzrakstu Labākais režisors iegūst katrs režisors, kura filma iekļauta Arsenāla starptautiskajā skatē.
2011. gadā aptuveni sešus mēnešus festivālu vada gruzīnu kinorežisors Giorgijs Haindrava, pēc tam - p. i. Šarlote Līduma. 2012. gada martā Arsenāla uzraudzības padome Arsenāla mājaslapā (www.arsenals.lv) paziņo, ka festivāls tiek slēgts. Paziņojumā ironiskā stilā vēstīts, ka «25 gadus bijām spiesti skatīt Arsenāla kino - 2184 filmas un 330 000 skatītāju -, šim vājprātam reiz jāliek punkts».
Kā nopietns iemesls tiek minēts fakts, ka «pēdējos četros gados nav izdevies noslēgt trīspusēju sadarbības līgumu ar Rīgas domi un Kultūras ministriju». RD iebilst - 2012. gada Arsenāla norisei jau piešķirti Ls 18 000.
Zatlera Reformu partija (ZRP) lūdz kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (Nacionālā apvienība) skaidrot situāciju saistībā ar Arsenālu.