Stāv pilsētas vidū koka namiņš,/ pavisam nodilis un viens,/ tik mašīnas švīkstinās lepni pa ielu,/ un cilvēki steidzas katrudien... Ar šādām rindām sākas Ulda Ausekļa 2004. gadā rakstītais dzejolis, kas veltīts "kādam namiņam Baznīcas ielā" – Raiņa un Aspazijas pēdējai kopīgajai dzīvesvietai Rīgā, kuru abi dzejnieki testamentā novēlēja Rīgas pilsētai, norādot, ka tajā jāierīko muzejs, jābūt plaši pieejamai abu iespaidīgajai bibliotēkai un rokrakstiem.
Raiņa un Aspazijas jubilejas gads ir devis cerību, ka šie norādījumi tiks izpildīti. Pēc restaurācijas, ko šoruden Baznīcas ielā 30 sākusi valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi Eiropas ekonomikas zonas programmā LV04 Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana, 2016. gada pavasarī vērs durvis mūsdienīgs muzejs.
"Esmu gandarīta, ka kopā ar kolēģiem spēju noturēt šīs mājas garu un pierādīt, ka Rainim ir vajadzīgs šis muzejs. Man dzejnieku jubilejas gadā ir liels prieks, ka beidzot sākta mājas restaurācija," saka Gaida Jablovska, Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste. Vārdu "beidzot" viņa uzsver īpaši. Tas ir pamatoti, jo līdz šim pilnībā Raiņa un Aspazijas testamentu nekad nav izdevies realizēt.
Šeit dzīvoja vientulība
Rainis un Aspazija šo XIX gadsimta otrajā pusē celto koka ēku kompleksu iegādājās 1924. gada februārī. Īpašums sastāvēja un joprojām sastāv no divām ēkām – divstāvu fasādes mājas un vienstāva celtnes pagalmā. Starp abām ēkām ir neliels iekšpagalms, kurā Raiņa un Aspazijas laikā auguši ceriņi. Dzejnieku pāris iekārtojās dzīvoklī ielas mājas otrajā stāvā. Pārējo dzīvojamo platību viņi izīrēja. Mājas oficiālā īpašniece bija Aspazija. Viņa arī bija tā, kura drīz pēc Raiņa nāves māju pārdeva Andrejam un Arvīdam Jeremiciem. Dzejnieku kopīgais testaments palika juridiski neapstiprināts.
"Ja tā viegli par šo lietu domājam – redz, kā iznāca, "zieģeli" pie notāra neuzlika testamentam, un tā arī šīs lietas negāja uz priekšu, vienkārši neveicās," tagad ar smaidu saka Gaida Jablovska, paļaujoties uz abiem dzejniekiem – ja Rainis un Aspazija gribēs, šoreiz tiešām viss izdosies.
Kā stāsta pētniece, Rainim un Aspazijai neizdevās Baznīcas ielas dzīvokli iekārtot kā "demokrātisku salonu latviskā stilā", kurā pulcētos literāti un mūziķi. Tā bija viņu "dzīves māja". Laikā, kad abi tur dzīvoja, mājā valdīja saspīlēta gaisotne, abi blakus viens otram nejutās labi un ērti. Netika svinētas ne Lieldienas, ne Ziemassvētki, ne īpaši sagaidīts Jaunais gads un dzimšanas dienas. Ja uzmanīgi palasa Raiņa dienasgrāmatas, kļūst skaidrs: viņš vairāk ir prom no mājām, iet un nāk. Tomēr viņš ir priecīgs, ja viņu apsveic un atceras svētkos.
"Vientulība te dzīvoja kopā ar Raini un Aspaziju, kaut abu istabas šķīra tikai plāna siena. Bija laiks, kad jūtas gāja pāri ziemām un tālumiem, un pienāca laiks, kad šķīra pat smarža, kas caur dzejnieka kabineta aizvērtajām durvīm spiedās iekšā no ēdamistabas, kur dzejniece malkoja "kafeju"," raksta prozaiķe Māra Svīre izdevumā, kas veltīts Aspazijas 148. dzimšanas dienai un Raiņa un Aspazijas mājas divdesmitgades atceres zinātniskajai konferencei 2013. gadā.
Dzejnieki šeit strādāja, šeit ritēja viņu sabiedriski politiskā dzīve. Laikā, kas pavadīts Baznīcas ielā 30, Rainis bija Saeimas deputāts, Saeimas Ārlietu komisijas loceklis, Nacionālā teātra direktors un izglītības ministrs. Aspazija saņēma Literatūras fonda balvu un nosvinēja 35 gadu literārā darba jubileju Latvijas Nacionālajā teātrī. Šajā dzīvesvietā tapušas Raiņa lugas Mīla stiprāka par nāvi, Suns un kaķe un Rīgas ragana, vairāki bērnu dzejas krājumi, kā arī atmiņu grāmata Kastaņola. Aspazija Baznīcas ielas dzīvoklī sarakstījusi lugas Torņa cēlējs, Zalša līgava, dzejoļu krājumus Trejkrāsaina saule, Asteru laikā, romānu Rudens lakstīgala, kā arī atmiņu grāmatas Zila debess un Zelta mākoņi. Pēc Raiņa nāves 1929. gadā Baznīcas ielā tapušas lugas Velna nauda, Jānis Ziemelis un Pūcesspieģelis, kā arī dzejoļu krājums Dvēseles ceļojums.
Šī ir vieta, no kuras pēdējā gaitā tika izvadīts Rainis. "Sēru māja Baznīcas ielā 30 dekorēta skaistiem lauru kokiem un palmām. Ieradušies daudz sagaidītāju, kuri atnākuši parādīt pēdējo godu un skumst par dārgo, mīļo dzejnieku. Dziļi satriekta Aspazija ... viņas mūža biedra vairs nav... Izlīdzinātas visas sīkās nesaskaņas, kas šad un tad abu lielo garu starpā bija nomanāmas..." Raiņa pēdējiem dzīves mēnešiem veltītajās atmiņās raksta komponists un dziedātājs Olīvs Mētra.
Ceļā uz muzeju
Desmitiem gadu ilgs, līkumots un nekad nenoiets līdz galam bijis Raiņa un Aspazijas vēlējuma tālākais ceļš. Dažādas liktenīgas, arī komiskas sakritības pamazām virzījušas uz priekšu dzejnieku testamenta izpildi – tomēr it kā gaidot lielu Raiņa un Aspazijas cienīgu muzeja ideju un restaurācijas projektu.
Pēc 1944. gada rudens Latvijā vairs nepalika namīpašuma tiešie mantinieki. 1949. gadā pie ēkas fasādes tika piestiprināta piemiņas plāksne, kas liecināja, ka šajā namā kādreiz dzīvojis Rainis, Aspazijas vārds viņam līdzās vairs netika pieminēts. Dzīvokļos ievācās jauni iemītnieki.
Lai gan LPSR Ministru padome lēmumu par Raiņa un Aspazijas memoriālās mājas – muzeja dibināšanu Rīgā pieņēma 1967. gada 29. decembrī, tikai 1993. gada 16. martā, jau neatkarīgajā Latvijā, Baznīcas ielā 30 tika atvērts daļēji restaurētais Raiņa un Aspazijas dzīvoklis. Lai gan Latvijā jau bija ieplūduši trimdas latviešu līdzekļi un atjaunots Raiņa un Aspazijas fonds, pilnīgai mājas restaurācijai finansējuma joprojām trūka.
Tomēr XX gadsimta 90. gadi bija jauns spars un jēga šim namam. "Jau toreiz man gudri cilvēki teica: dari visu, lai šī vieta dzīvo!" atceras Gaida Jablovska. "Tā kā man patīk organizēt un darboties, pasākumu rīkošana nebija problēma. Pieņēmām skolēnu ekskursijas, lasījām lekcijas. Raiņa kabinets bija, ēdamistaba bija. Varējām parādīt unikālus dokumentālos kadrus, kas šajā jubilejas gadā jau ir pierasta lieta, taču toreiz tas bija nenovērtējams materiāls. Ar to visu kā ar karogu pievilkām apmeklētājus."
"Muzeja direktors bija Pēteris Zirnītis. Tolaik aktīvi vēl darbojās skolotāja Aina Britāne, slavenā teiciena: "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini" autore. Visi brīnišķīgie cilvēki no Raiņa un Aspazijas fonda," uzskaita Gaida Jablovska. "Iedibinājām Raiņa mazo literāro prēmiju, jaunieši rakstīja šim konkursam darbus, brauca pa Raiņa dzimtajām vietām. Guvām skanējumu visā Latvijā."
"Man nekad nav bijis problēmu tur sarīkot dzejas vai prozas vakarus visām paaudzēm. Atsaucīgi bija gan jaunie dzejnieki, gan pieredzējušie autori – Lija Brīdaka, Olga Lisovska, arī Astrīde Ivaska... Viņai patiešām bija grūti kāpt pa Baznīcas ielas ēkas stāvajām kāpnēm, bet viņa nāca! Tur satikās dzejnieku paaudzes. Bija saturīgas sarunas, informācijas apmaiņa, jaunas tikšanās, kuru radošam cilvēkam ļoti pietrūkst," stāsta Gaida Jablovska.
Tomēr viss nebija tik vienkārši. Raiņa un Aspazijas māja elpoja, dzīve tajā pulsēja, šķita, kuru katru brīdi nāks finansējums pilnīgai ēkas restaurācijai. Tomēr īsi pēc mājas atvēršanas, labu gribēdams, Raiņa Literatūras un mākslas muzeja direktora vietnieks Imants Pijols avīzē Neatkarīgā Cīņa publicēja rakstu par Baznīcas ielas māju un tās iedzīvotājiem. To pārpublicēja trimdas latviešu laikrakstā Laiks, kurā to izlasīja Jeremicu ģimenes pēcteči ASV un pieteicās kā īpašuma likumīgie mantinieki.
"Nebija jau nekāda slikta nodoma," saka Gaida Jablovska. "Cilvēki auguši demokrātiskā valstī, kur juridiskajiem likumiem ir liels spēks. Viņi bija mantinieki, un viss bija pareizi. Turklāt viņi bija pārliecināti, ka Latvijas valsts, kurai Raiņa dzīvesvieta ir vajadzīga, iedos vietā līdzvērtīgu īpašumu. Tomēr neiedeva..."
Toreiz viss atrisinājies tā, ka Jeremicu mantiniekiem tika atdota bijušā Ļeņina muzeja ēka Cēsu ielā 17, kur tobrīd jau bija iekārtots muzejs bērniem Baltā grāmata. "To bijām spiesti likvidēt, jo Baznīcas ielas māja bija svarīgāka. Tā mums, "bagātajam" muzejam, bija ko iedot mantiniekiem," ironiski nosaka Gaida Jablovska.
Viņa neslēpj: ne reizi vien šajos gados tieši vai netieši izskanējis jautājums – cik tad īsti Rainim vajag to muzeju!? "Jā, man ir atstāstījuši, ka pat no Saeimas tribīnes šis jautājums ir skanējis. Es arī tā uzreiz nemāku pateikt, vai Eiropā kādam lielam garam ir tik daudz memoriālo muzeju tik maz kvadrātkilometros! Tadenava, Berķenele, Jasmuiža, Jūrmala, galu galā arī Daukšas un Aspazijas māja – tiešām vajadzīgs vēl viens? Tomēr Rainis no tās pašas Saeimas tribīnes ir teicis, ka, taupot pie tautas izglītības un kultūras, mēs neko neietaupām, bet zaudējam. Tāpēc mums ir izdevies, un cilvēkiem šī kultūras saliņa bija vajadzīga."
Pelargonijas rozā krāsā
Topošais muzejs tiek pieteikts ne tikai kā memoriāla vieta, kurā dzīvojuši un strādājuši lielie dzejnieki, tas būs veidots kā augsta līmeņa tūrisma objekts – piemērots pētniecībai, izglītības procesam un kultūras pasākumiem. Pati ēka ir unikāls XIX gadsimta vēsturiskās koka arhitektūras paraugs, kurai tiks saglabāts oriģinālais fasādes dalījums ar gropētiem dēļiem un slēģotiem logiem.
Nedrīkst aizmirst, ka Rainis un Aspazija novēlēja sabiedrībai ne tikai savu nekustamo īpašumu, bet arī apjomīgo bibliotēku, kas atklāj dzejnieku literāro gaumi un intereses un ir arī pamats vesela kultūrlaikmeta atklāsmei. Tā būs pieejama kā muzeja ekspozīcijas daļa jeb atklātā krātuve ēkas pirmajā stāvā ar iespēju strādāt dzejnieku bibliotēkas pētniekiem un studentiem.
Otrā stāva memoriālo dzīvokli un kāpņu telpu plānots iekārtot maksimāli pietuvinātu Raiņa un Aspazijas laikam. Ekspozīcijas veidošanas darbu atvieglo tas, ka abi dzejnieki bijuši gana sīkumaini. Noder Raiņa dienasgrāmatu ieraksti par ikdienas gaitām un Aspazijas mazās zilās burtnīciņas, kurās viņa fiksējusi gan ienākumus, gan izdevumus, pat to, cik laulātais draugs viņai ir palicis parādā.
"Sīkumi palīdz. Piemēram, Aspazijas pieraksts uz mazas rūtiņu lapiņas, ka viņa nopirkusi pelargonijas rozā krāsā. Mēs dzejnieces viesistabā liksim šīs puķes, un iedomājieties, kas tas uzreiz ir par stāstu!" saka Gaida Jablovska.
Rakstniecības un mūzikas muzejā ir daudz autentisku priekšmetu, kas saistīti ar dzejnieku sadzīvi Baznīcas ielā. Dzīvokļa interjera elementi ir redzami gan fotoattēlos, gan kinolenšu kadros. Viesistabā būs mēbeles, kuras Aspazija iegādājusies pēc Raiņa nāves. Vērā ņemtas arī laikabiedru atmiņas.
Rakstniece un domātāja Zenta Mauriņa par Baznīcas ielas dzīvokli raksta ne visai glaimojoši: "Vai tad viņš (Rainis – red.), kas tik daudz par daiļumu dzejoja, tiešām neredzēja, cik neglīta, sīkpilsoniska bija viņa dzīvokļa iekārta? Kā viņš varēja panest šīs apputējušās, pusnokaltušās palmas, sarkanās vilnas portjeras, nenozīmīgās bildītes? Viņš dzejoja lielās līnijās, bet viņa dzīvoklī – nevienas lielas līnijas! Nevēdinātās istabās viss sīks, šaurs, vecmodīgām mēbelēm pieblīvēts."
Literātu tikšanās vieta
Kāds būs muzeja gars? Vai tā būs Raiņa un Aspazijas dzīvesvieta, kurā mēģinās panākt pēc iespējas autentiskāku atmosfēru, vai radošu cilvēku, literātu un mūziķu satikšanās vieta – Raiņa un Aspazijas iecerētais, bet dzīves laikā nerealizētais demokrātiskais salons? Gaida Jablovska atbild – svarīgs ir līdzsvars. Gan laikmeta gars memoriālajā vidē, gan mūsdienīgs kultūras krustpunkts.
Fasādes mājā galvenie akcenti būs dzejnieku bibliotēka un memoriālais dzīvoklis, savukārt pagalma mājai, kurā pēc restaurācijas būs izstāžu un pasākumu zāle, vajadzētu kļūt par tikšanās vietu.
"Pasapņosim! Kāpēc vecāki, kuri dodas uz izrādi Dailes teātrī, šeit nevarētu atstāt savus bērnus muzejpedagoga uzraudzībā? Es ļoti priecātos, ja uz šo namu nāktu jaunie dzejnieki, ja tas kļūtu par visu paaudžu literātu satikšanās vietu. Tad māja piepildītos ar jēgu, ar Raiņa un Aspazijas literatūras izpratni," sarunas noslēgumā pauž Gaida Jablovska.
Savādais
Agnese
Skaisle