Detektīvi no 5.b

Tā kā pieaugušie meklēšanā nav sevišķi ieinteresēti, bērni nolemj Elvi meklēt paši saviem spēkiem, nereti iekļūstot bīstamās situācijās. Studijā Latsfilma iznākušās filmas režisore Una Celma piekrīt, ka par šo pašu tēmu būtu pamats uzņemt arī skarbu dokumentālo filmu vai drāmu, taču viņa ir samērā skeptiski noskaņota un nedomā, ka tas kādam ir vajadzīgs. "Es saņemtu atbildi, ka nav aktuāli un nozīmīgi." Režisore rūgti ironizē tālāk: "Mums taču vajag pozitīvu domāšanu… Preses brīvība taču ir tikai ilūzija," viņa pati laikrakstus nelasot jau divus gadus. Režisorei šķiet, ka no dokumentālā kino Latvijā tiek gaidīts muzejiskums, lai filma par būtu par vecām lietām, veidota uz arhīvu pētījumu bāzes. "Arī cilvēki, kas nodarbojas ar pieteikumu vērtēšanu, smaržo pēc muzejiskuma. Tādā nozīmē, ka daudzi cilvēki nezina, cik maksā biļete trolejbusā," uzskata režisore. Dators kā roka U.Celmas jaunajā studijā Latsfilma uzņemtā pilnmetrāžas mākslas filmā tiek pieteikta kā jautra piedzīvojumu filma auditorijai no 8 līdz 14 gadiem. Operators — Jānis Eglītis. Galvenajās lomās ir pieci bērni, kurus atveidos caur sludinājumu socializācijas portālā draugiem.lv sameklētie bērni Emīls Desainis, Matīss Kaža, Mārtiņš Ivanovs, Gerda Grobiņa un Margareta Cilinska. Epizodiskās lomās pieaugušie aktieri: Harijs Spanovskis, Ieva Pļavniece, Zane Daudziņa, Andris Bērziņš, Juris Gornovs, Ilze Vazdika. Dokumentālo un spēlfilmu režisorei U.Celmai šī ir pirmā bērnu filma, un viņa pārliecinājusies, ka iepludināt dažus bērnus darbībā ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar veselas klases filmēšanu. "Filmēt skolā — tas ir visīstākais murgs," neslēpj U.Celma. Filmas aizmetnis ir reāls notikums — Unas Celmas dēla klasē bija pazudis puika… Vaicāta, ko viņa sapratusi no sarunām ar savu dēlu un mazajiem aktieriem — ko bērni domā par šādu pieaugušo pasauli, kurā pazūd bērni ne tikai trulos noziegumos, bet arī pašu vecāku ikdienas vienaldzībā un aizņemtībā, vai viņiem nav bail dzīvot, režisore atbild: "Mūsu bērni ir trenēti uz ļoti daudz ko. Viņiem informācija pienāk pilnīgi citā ceļā. Dators viņiem ir vēl vienas rokas vietā." No otras puses, režisoresprāt, mūslaiku bērniem nepiemīt nepārtrauktības sajūta: "Viņiem dzīve sākas tikai no 1991.gada. Pārējais ir pasaka." Protams, ļoti atšķiroties bērni laukos un pilsētā, par ko viņa pārliecinājusies, strādājot ar jaunajā filmā nodarbinātajiem bērniem no visas Latvijas. Rīga paēdusi ar Holivudu U.Celma savu jauno filmu Kur pazudis Elvis? apzināti iecerējusi rādīt visā Latvijā — pavisam 40 vietās dažādās pilsētās, skolās un kultūras namos, visur, kur vien pieaugušie nav baidījušies laist bērnus iekšā. "Rīgā man būs tikai viens seanss dienā," savu uzstādījumu skaidro režisore. "Rīga ir tik paēdusi ar savu Holivudu. Bez popkorna ievilināt kino ir grūti," novērojusi U.Celma, kura apzinās, ka bez konkursiem un balviņām neiztiks arī pati. Kā citādi pamanīs filmu Kur pazudis Elvis? Starp citu, skolas bērni nemaz nezinot, kur atrodas kinoteātris Rīga — piedzīvojusi režisore. "Patiesībā man vajadzēja filmēt tos vecākus. Kas tur notika! Vecāki stūma bērnus, bērni raudāja…" runājot par citām provēm, kad meklēti bērni filmai, atceras U.Celma. Šoreiz, par laimi, tā neesot bijis. Varbūt tāpēc, ka tā, pirmkārt, tomēr iecerēta kā komēdija ar azartisku piedzīvojumu virpuli, nevis par mazajiem bērniem, kas lielajās džipu kulbās izskatās tik bezgala vientuļi.