Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Divi Raiņi un Aspazija

Kinovakaru ciklā Divi dzejnieki Doma dārzā pienācis piektais, dokumentālo filmu, seanss, kuram piemīt varbūt vismazāk ārējas atraktivitātes, toties tas dod ārkārtīgi daudz vielas domāšanai. Par laikmetu, kas pieprasa un diktē savu skatu uz vēsturi

Šovakar, 30. jūlijā, Doma dārzā tiks demonstrētas trīs dokumentālās filmas, uzņemtas radikāli atšķirīgos laikmetos (katru nākamo filmu no iepriekšējās šķir apmēram 20 gadu), un lielā mērā tieši tāpēc tās rāda katra pilnīgi citu Raini un arī citu Aspaziju. Šis patiešām ir lielisks pierādījums, ka vēstures fakti paši par sevi nav nekas objektīvs un neapstrīdams – pietiek tos salikt vajadzīgajā komplektā, izcelt vēlamos un notušēt nevēlamos vai pat vienkārši nolasīt aizkadra tekstā vajadzīgajā intonācijā, un izveidojas pavisam cita vēsture, cits dzīvesstāsts un pavisam cits cilvēks.

Īpaši cienu Majakovski

Intonācija te nav minēta nejauši – der ieklausīties, kā 1964. gada dokumentālajā filmā Lielums (režisors Ivars Kraulītis) aizkadra balss uzskaita vienā laikā tapušos Raiņa darbus un dzīves notikumus. Gluži kā starp citu, diezgan vienaldzīgā balsī virknējas Spēlēju, dancoju, Smiļģis, Nacionālais teātris, Jāzeps un viņa brāļi, un tad – ar īpašu uzsvaru un uzspēlētu nozīmību – Iļja Muromietis! Tāpēc, ka tie ir 60. gadi, Padomju Latvijai joprojām tiek potēts, ka tikai varenā krievu tauta ir tai atnesusi gara gaismu, kultūru un civilizāciju, tāpēc arī Raiņa biogrāfijā gandrīz anekdotiski izcelts viss, kas saistās ar Krieviju, veidojot laikmeta ideoloģijai nepieciešamo ainu. Ir pat aizraujoši vērot, kā visas filmas garumā (Friča Rokpeļņa un Voldemāra Kalpiņa scenārijs) rūpīgi atlasīti Raiņa citāti un notikumu drumslas, kam vien ir kaut mazākais sakars ar Krieviju. "Lielā krievu padomju literatūra! Īpaši es cienu Majakovski," esot teicis Rainis. Un Jasmuižas muzejā uz galda Puškina sējumiņš, Pēterpils studiju laikā svarīgākā satikšanās Rainim bijusi ar Aleksandru Uļjanovu, no Cīrihes viņš vedis marksistisko literatūru un galu galā vēl teicis – ar sirdi un prātu es piedalos pie Maskavas maija svētkiem...

Nav jāvaino režisors Ivars Kraulītis, viens no talantīgajiem Rīgas dokumentālā kino skolas pamatlicējiem, – citādu Raini viņam nemaz neļautu veidot, citāds Rainis tolaik nevienam nebija vajadzīgs. Šim Rainim nav nekādas Mēnessmeitiņas, tikai mīla pret sociāldemokrātiju, tomēr filma apliecina arī to, ka no vēstures neko nevar izsvītrot, pat ja to noklusē, – finālā, kad skan dzejolis "Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais...", attēlā redzams šī dzejoļa manuskripts rokrakstā, un zinātājiem ar aci piemiedz veltījuma moto "Mīļai mazai Olgiņai par piemiņu...".

Pakaļa pelnos

Radikāli atšķirīgs Tautas dzejnieks redzams 13 gadu vēlāk – atmodas pirmsākumos uzņemtajā režisora Andreja Apsīša dokumentālajā filmā Tautas dzejnieks Rainis. Īpaši uzskatāmu šo atšķirību starp dažādu laikmetu "vēsturiskajām nepieciešamībām" padara viena citāta dažādās interpretācijas – Raiņa teiktais par sajūtām pēc atgriešanās no Kastanjolas trimdas: "Tas bija kā garš satikšanās mielasts, kurš beidzies ar lielām paģirām..." 1987. gada filmā šis teksts it kā uzsver Raiņa privātās noskaņas un depresīvās sajūtas, ko rada vecums un nespēja produktīvi strādāt, savukārt 1964. gadā, aizkadra tekstam attēlā pievienojot īpaši atlasītus arhīva materiālus, "lielās paģiras" acīmredzami attiecinātas uz "buržuāziskās Latvijas" ekonomisko situāciju.

Andreja Apsīša filmai (scenārija autors Agris Redovičs) piemīt atmodas laikam vispār raksturīgā drosme un uzdrīkstēšanās, un te tā attiecināma uz faktu un citātu atlasi, kas, protams, ir gandrīz tikpat "tendencioza" kā 1964. gada filmā, tādu pašu "savu Raini" būvējot. "Mūsu ģimenes nelāgā rakstura iezīme – galva mākoņos, pakaļa pelnos," skan Oļģerta Krodera samtaini čerkstošā balss (lielisks papildu bonuss filmai), un literatūras skolotājas ģībst, jo arī viņām "tāds Rainis" mūžam ne prātā nav nācis. Tāds, kurš saka: "Vai mana dzīve nav greizi nodzīvota? Varbūt tiešām pietiek dzīvot?", kurš atklāti analizē attiecības ar Iniņu un Olgiņu, tikpat skarbi novērtējot arī savu "sociāldemokrāta karjeru" – "manu vārdu viņiem vajadzēja!".

Trešā filma šajā seansā – Rodrigo Rikarda dokumentālā filma Aspazija (2001) – nav tik radikāla attieksmē pret dzejnieces biogrāfiju, bet varbūt tas tāpēc, ka Aspazijas dzīve tomēr filmās un grāmatās mazāk "aprunāta", nav izveidojies stereotips, kuru tad filmas autoriem gribētos izaicināt un lauzt. Mēs vienkārši diezgan maz zinām par Aspaziju, tāpēc filmā redzamie fakti un stāsti ir svaiga informācija, īpaši par laiku pēc Raiņa nāves. Aspazija taču nodzīvoja vēl 14 gadu, sapņoja rakstīt "lielas drāmas", bet izdeva nelielus dzejoļu krājumus, dzīvoja viena Dubultos un paspēja izbaudīt arī savas jaunības mistifikācijas triumfu – nosvinēt 75 gadu jubileju trīs gadus vēlāk, nekā tas patiesībā pienāktos.

Filmu skate
Rīgas Doma dārzā 30.VII plkst. 22.30
Ievadvārdi – Inga Pērkone
Ieeja bez maksas 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja