Dzeja

Так достижимо близки!I feel you're sleeping for eternity right on your arms./24.02.2012./monochrome.you.Mēs - baltie lāči ar melnām dvēselēm,Февральские сны, монохромные улицы.Ar vairākām sejām mēs paliekam veseli,Our lies are the value, but truth is not currency./29.02.2012./bye.Нам одной дорогой. Только в разные стороны.Ne pa ceļam. Varbūt klausules neceļam?Прощай, прохожий. Разлетимся, как вороны.Aizvakar tiksimies. Virs tukšajiem lielceļiem./29.11.2012./please.Lūdzu, aizdod man klusumu savu.Aizdod man to uz mūžu.Es lepna uz ceļiem stāvu.Rāma es plēšos pušu.Lūdzu, pārdod man tukšumu savu.Pārdod man to par velti.Es lepna sev sejā spļāvu.Esmu lepnumā kājās celta.Lūdzu, met man ar mieru savu.Met to pie savām kājām.Piedod, es šodien tik blāva,Upuriem jābūt vājiem./10.04.2012./once.Iesim, pudeļvīr, tuvākā parka baltos ceriņus vērot!Kas teica, ka stundu pēc pusnakts ceļmalas nezied?Stāstiet man dzīvi! Un nesiet, bez apstājas nesiet!„Divos rītos,” Jūs sakāt, „pie tējas bez cukura pierod.”Iesim, pudeļvīr, vietējos odus barot no abām rokām!Kas teica, ka nedrīkst  slepkavam dāvināt virtuves nazi?Nemet pudeles ārā! Mēs tās šonakt ar dvēselēm zogam.„Bet cilvēks ir tukšāks par taru,” sakāt, „būs guvumi mazi.”Iesim, pudeļvīr, es vedu Jūs mājās, vedu uz Andrejsalu!Jūs teicāt, ka slīkstat, kad sperat soli pretī pirmajam vilnimEs teicu, tas tāpēc, ka pudele vērtīga tad, kad tajā ir alus.Bet Jūs tikai smaidāt. Jūs laimīgs. Jums četri maisi ir pilni./24.05.2012/let.do.not.Esmu līdz potītēm Daliņu pludmales vēsajās smiltīs,Lūdzu, nespied tik stipri manus zilganos pirkstus!Laid un liec mierā! Tie nekad man nav bijuši silti,Laid! Un skaties kā izliekos brīva un pamazām grimstu.Esmu līdz ceļgaliem Valmieras stacijas asfalta plaisās,Lūdzu, beidz turēt mani aiz tievajām rokām!Laid vaļā, bet paliec un noskaties kā mani kaisa,Kā vējā zūd pelni, kad jaucas ar grēkiem un mokām.Esmu līdz viduklim Vecpuišu parka koptajā zālājā,Lūdzu, liec mierā manas sarkanās piedurknes!Laid vaļā un skaties kā tuvā pārvēršas tālajā,Skaties kā dāsnā Gauja man labākos atvarus nes.Esmu līdz pleciem Dzirnavu ezera tumšajos ūdeņos,Lūdzu, dod roku! Kādēļ tu mani vairs neturi?Vai tiešām man atļausi nosalt šī jūlija puteņos?Vai tiešām man ļausi iet ceļu, ko izvēlas enkuri?/25.06.2012./fall.for.me.Es vēlos, lai krīti ar mani, kad laternas vienoti norimst,Kad šortu labajā kabatā nerodu vietu to zilajām ēnām,Kad gaisīgo pieneņu smagnējo klusumu radošais korisPaliek tad žņaudzoši skaļš, tad izirst ar bezvēju lēnām.Vēlos, lai krīti uz ceļiem, kad ir noplūkta pēdējā  nātre,Kad grūti uz atvadām nopūšas kāda vectēva revolveris,Kad tauriņi smagnējiem spārniem vicina pierasti ātri,Un glābt mūs spēj tikai pirms nedēļas sākušais mēris.Gribu, lai nobrāz plaukstas, kad sarkans top baltais karogs,Kad vecmammas korsetes saspiestas satiekas tālākās ribas,Kad debesis iekaro pelēkie dirižabļi un vulgāro modi - baroks,Un smieties no sērām ir muļķīgi, bet dvēselē tomēr gribas.Gribu, lai paliec guļus, kad apklust vietējo ieleņu vieglie soļi,Kad neredzīgs aviators sūta ar saulrietu  savas rozīgās brilles,Izliecies aizmidzis, kamēr pats mani slīcini smalkajos oļos,Un izliecies, ka sapnī redzi aiz Vanšu tilta reiz aizmirstos silus./16.07.2012./wall.paper.Es redzēju šorīt kā nolec no rūsganās palodzesUn gājputni pielietām sejām rāda tev ceļu.Es krāsošu lieveņus zaļus, ja tas tev palīdzēsAtrast uz nepļautā zālāja izmesto debešu veļu.Es saullēktos mazgāšu šoseju netīros palagusUn pieliešu alu garāmgājēju biezputrai,Es zinu, ka kartona naktsmītnē aicini nabagus,Kaut kārtējo reizi pats apmeties tramvaju pieturā.Es piesegšu valodas kļūdas ar ceļmalu lapām,Iekalšu baložos garas un tukšas vēstules.Es noteikti zinu, ka līs vēl virs tavām kāpām,Jo pērkoni nedārd pa pusei tukšajās dvēselēs./23.07.2012./bob.Netīrā plombīra peļķe pie kreisās kājas notek uz pirmdienas pusiPa šaursliežu dzelzceļu.Es zīmēju sauli uz labās, tu – Boba Dilana zemtekstos mūžigi dusi,Un es tevi slepus smeļu.Manu debešu mala ar sarkanu ķeģeli izklāta diendusas vidūBez kauna un želastības,Tāpēc laid savus neglītos baložus izbradāt galvaspilsētas grīduUn degustēt vientulības.Tērp vafeļu saldajos puskažokos Boba kasešu sapītās lentes,Un vilcienus pacienā.Es Paegles ielai dziedāt par jocīgo laimi skaļāk par tevi centos,Bet arī  tā mani nicina./30.07.2012./while.you.are.sleeping.Tu vienmēr jau guli, kad pamazām iedegas naktsUn kalendārs mulstoši nosarkst, bet izģērbjas.Man patīk tavs ieelpas-izelpas raustītais takts,Bet tas, ka tu gulli, kad rakstu par tevi, man riebjas.Tu velc savu mīksto paraplāna spārnu pāri acīmUn murmini spožajai laternai brāķētos lāstus,Kad netīšām pieskaros tavam iedomu plīša lācimUn traucēju stāstīt tam tikko radītos stāstus.Ar pirkstu man rādi saulrietā gaistošās pilsdrupas,Kaut zini, ka neredzu tālāk par seklāko bezdibeni.Man vispār no rīta par kafiju klausīties negribas,Stāsti par zaļajām debesīm un tumši sarkano zibeni!/6.08.2012./nothing.Kad nav par ko rakstīt – raksti man sāļas vēstules,Es, ostmalā sēžot, locīšu papīra submarīnas,Katrai virsū, lai nemirkst, būs sarkans lietusmētelis,Katru ceturto samīļos tapešu jūras mīnas.Kad nav par ko stāstīt – stāsti par ceļmalu nezālēm,Es rotāšu nātrēm ačgārnās rudens varavīksnes,Sūtīšu kļavlapu lainerus uz tuvām un zināmām tālēm,Tu – gādā, lai bezvējš tos atpakaļ fizāļos nes.Kad nav par ko klusēt – klusē par pamesto liedaguKur albatross zīlē uz smalki rupjajiem dzintariem,Kur krastmalā izmesto svečturi padara ellīgi smaguNe rūsa, bet vārdi, kas svarus izsit no līdzsvariem./4.09.2012./do.you?Es tērpju šovakaru vakardienas kreklā,Kas sānos izstaipīts un svēts.Es leju saskābušu vīnu traukā seklā,Jo dziļā nu ir pārāk bieži liets.Tu gaidi ziemu kastaņkoku ēnās,Kur  rīt kāds patvērumu cels .Tu pielūdz baltas plastelīna sienas,Jo visas rūsas pamatā ir dzelzs.Es laupu mieru maijvaboļu bērēm,Kad nemiers zogas sevi zagt.Tu atceries, kā naktstauriņus ķērām?Kad vajadzēja laist tos vaļā sākt./21.10.2012./the.last.Tu esi šīs ielas pēdējais rudens. Pēdējās šļakatas.Drīksti noskūpstīt māķoņu melnbaltos sliekšņus.Man jau, protams, vienalga, bet tavas žagatasAr vakara miglu ligzdoties pārstāja pēkšņi.Tu esi šo ēku pēdējā ziema. Pēdējās drumstalas.Vari pieprasīt salnai atdot tev kavētos rietus.Man, tu zini, bez svara, ka rītdienas atstāj pūsdamas,Un aizdedzies tikai, kad jādziest, kad sākas lietus.Tu esi šo ceļu pēdējie dubļi. Pēdējais pavasaris.Vari iepīties piemājas bērzu zaļi brūnajos matos.Man jau, piedod, nav nozīmes, bet kāpēc asarisIr ielīdis vēlo  pirmdienu paģiru pirkšanas latos?Esi šo pūļu pēdējā vasara. Pēdējā augšāmcelšanās.Drīksti ziedonim brutāli atņemt brāķētās piestas.Man joprojām nav svarīgi, bet rītausmu ciešanasAtkal viltīgi izliekas, ka mazināt manas nav spiestas./6.11.2012./...