Trīs kinematogrāfa lielvalstis – Indija, Nigērija, Amerika – ik gadu piegādā kinoteātriem ap 3000 spēlfilmām. Pasaulē saražoto filmu skaits strauji tuvojas desmit tūkstošiem gadā, tātad teju trīs jaunas filmas dienā. Ja vēl te pieskaitītu profesionāļu veidotās dokumentālās filmas un produkciju televīzijai, skaitlis būtu graujošs – lēš, ka tas sasniegtu 50 tūkstošus filmu ik gadu.
Kur paliek labās filmas?
Latvija ar savu pusotru spēlfilmu, protams, neietilpst pat ne procenta simtdaļā no pasaules aktuālā kinoprocesa. Un izskatās, ka arī citzemju filmu izplatīšanā kļūstam aizvien marginālāks tirgus. Kā gan lai izskaidro, ka bez īpaša iemesla no mūsu kinorepertuāru plāniem pazūd vai uz nezināmu laiku tiek atliktas filmas, kurām "nav komercpotenciāla"? Raugi, Forum Cinemas mājaslapa vēl nesen solīja, ka Mārtina Skorsēzes Volstrītas vilks Latvijas pirmizrādi piedzīvos 2. janvārī. Tagad Skorsēzes filma pārcelta uz 7. februāri. Iemesls droši vien ir vēss aprēķins – jo tuvāk Oskariem, jo labāka kase. Tikmēr vietējie kinofani filmu jau sen būs "nokačājuši" tīklos, jo Eiropā Mārtija svaigā filma startē tūdaļ, tātad pēc pāris nedēļām labā kvalitātē būs pieejama arī virtuāli (kas, protams, nav sinonīms "legāli"). Dažādi filmu izplatītāji Latvijā ar jaunu filmu izlaides nočammāšanu vēl nav apjēguši, ka laiks šoreiz burtiski maksā naudu.
Kāds liktenis sagaida pasaulē kinomīļu apjūsmotās filmas Nebraska, Ljūina Deivisa pasaulē/Inside Llewin Davis (brāļu Koenu muzikālais meistarstiķis), Viss zaudēts/ All Is Lost (izcilā veterāna Roberta Redforda solofilma), Amerikāņu afēra/ American Hustle, kuru radītāju un aktieru vārdus noteikti dzirdēsim Oskara nominantu vidū? Vai Noas Baumbaha lielisko skumjo komēdiju Frānsisa Ha/Frances Ha (efektīgs, sentimentāls Amerikā populārākās neatkarīgo filmu zvaigznes Grētas Gervigas solo) un Kanādas brīnumbērna Ksavjē Dolana erotizēto detektīvtrilleri Toms laukos/Tom at the Farm Latvijā maz redzēsim? Kad ceram ieraudzīt Vesa Andersona (spriežot pēc nudien ģeniāla reklāmrullīša) jauno šedevru Budapeštas grandhotelis/The Grand Budapest Hotel ar veselu globālā mēroga aktierzvaigžņu plejādi (Fainss, Brodijs, Vilkinsons, Defo, Goldblūms, Svintone, Murejs, Lovs, Amalriks, Ronana) pat vissīkākajās lomiņās? Bēdīgā ziņa ir tā, ka teju viss, kas ir ārpus holivudiskā izklaides standarta, tiek apzīmogots ar nolemtības kauna zieģeli – "nav/nepietiekams komercpotenciāls".
Alternatīvas Rīgā
Labi, ka Rīgā vēl ir alternatīvas – kinoteātri Splendid Palace, Kino Bize, KSuns, kuros laba filma nav piedeva popkorna tūtai, kuros darbojas kaut kas līdzīgs pasaulē populārajai kinoklubu sistēmai. Jo trīs mūsu galvaspilsētas multizāļu fabrikas paredzētas biznesam, nemākslas un cilvēka gastronomiskās, nevis garīgās pasaules bagātināšanai. 2007. gadā tagadējais Dienas žurnālists Atis Rozentāls žurnālā Nedēļa optimistiski sludināja, ka "multizāļu ienākšana Rīgā novedīs pie biļešu cenas pazemināšanas vismaz par 10– 15 procentiem". Pagājuši seši gadi, un situācija ir akurāt vēkšpēdus – biļetes uz kino ir sadārdzinājušās par 30– 40 procentiem. Piemēram, 2011. gadā, ieviešot eiro, Igaunijā kinobiļešu vidējā cena bija 4,1 eiro, tagad – 4,5 eiro. Toties kinoteātru skaits igauņos – 45 (70 ekrānu). Lietuvā 42 kinoteātros filmas rāda uz 96 ekrāniem.
Latvijā ir 25 kinoteātri, bet eirocenas par kino apmeklējumu jau zināmas – vakara seansos tās būs no 6,20 līdz 7,70 eiro. Un kādam vēl ceļas mēle "apkarot" kinopirātismu? Tikai likumpaklausīgajiem drusku jāpaciešas – drīz virtuālie kinoteātri sasniegs mūsu pusi, un tad tik redzēsim konkurenci starp kino tīklos par 50 eirocentiem vai popkornķinītī par astoņiem eiro.