Vudija Allena jaunā filma Lai notiek kas notikdams parādījusies pēkšņi un negaidīti - bez lielu festivālu ļembasta. Pēc lieliskajām, labu pelņu guvušajām Eiropā tapušajām filmām, kam leknu krēma rozi pielika Vikija Kristīna Barselona, Allens atgriezies Amerikā - Lai notiek kas notikdams (Whatever Works) atkal filmēta Ņujorkā, pilsētā, kuras garu Allens jūt līdz vissmalkākajai šķiedriņai un kurai veltījis savas filmas kopš tālā XX gadsimta 60.-70.gadu mijas. Filmu Allenam ir daudz (seši desmiti), gluži tāpat kā gadu (73) un vitalitātes - viņš filmē intensīvi un azartiski, atguvies no tās "sliktās publicitātes" un publikas intereses atsaluma bedres, ar ko viņam nācās rēķināties 90.gadu sākumā. Neuztraucieties, stāstu par Allena "slikto slavu" neatkārtošu - kurš interesējas, tas skandālu, kas izcēlās Allena un viņa pameitas Sunji Previnas attiecību dēļ, pārzina perfekti. Turklāt tas bija sen - abi ir laulāts pāris, audzina divus jaukus bērnus. Tomēr Allena filmas vienmēr ir spilgti reflektējušas viņu pašu. Padzīvojuša, nīgra ciniķa - vīrieša, kurš šķietami nevarētu būt interesants jaunai meitenei, - attiecības ar nevainīgu būtni - šis senais Allena filmu un arī dzīves moto - ieņem galveno vietu arī viņa jaunajā "Ņujorkas filmā".
Nīgrais Boriss un Melodija
Bet visu pēc kārtas - tātad Ņujorkā dzīvo un kafejnīcās ar draugiem bikses deldē pensionēts fiziķis Boriss Jeļņikofs (Lerijs Deivids), kurš kādreiz teju nominēts Nobela balvai - tā gan stāsta viņš pats. Viņš ir īgns, nejauks un šķīries no bagātas sievas. Laiku pa laikam iekausta bērnus - par stulbumu -, kuriem par naudu māca šaha spēli. Viņš ir vienkārši neciešams, un tajā pašā laikā viņa ciniskajās asprātībās par dzīves jēgu ir tik daudz melnas patiesības! Šis Boriss teju kā divas ūdens lāses viena otrai līdzinās pašam Vudijam Allenam. Labi, atšķirībā no Borisa Allens neklibo neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma dēļ, taču monologi par inerci un visu lietu kārtību ir kā no Allena mutes ņemti. (Protams, Allens ir arī scenārija autors.)
Kādu dienu nīgro Borisu uzrunā jauna, burvīga blondīne, vārdā Melodija (Evana Reičela Vuda), kura atbēgusi no tālienes Ņujorkā meklēt laimi un slavu, taču pieķeras Borisam kā dadzītis - vispirms izdiedelējot vakariņas, tad naktsmājas un pēcāk iekārojot viņu pašu - bez jelkāda slikta nodoma! Viņu vienkārši fascinē šis neciešamais tips, kurš visiem mauc acīs "baiso patiesību" - par pasaules niecīgumu, ļautiņu alkatību, destrukciju un visu to, kas, īpaši akcentējot un atkārtojot, šķiet patiesi smieklīgi. Vārdu sakot, naivās Melodijas un ciniķa Borisa satikšanās ir zvaigznēs ierakstīta (draiskais Allens, protams, paglaimo arī sev, padarot Borisu par jaunas meitenes intelektuālās iekāres objektu), taču tā ir tikai puse stāsta, jo drīz no tālajiem ASV dienvidiem Ņujorkā ierodas gan Melodijas māmuļa, gan tēvs, kuriem abiem priekšā ir daudz atklāsmju.
Šerpas pārvērtības
Allena filma nostrādā jautrus stiķus: filmas sākumā šķiet, ai, to visu es jau esmu redzējis (kopš 70.gadu sākuma…), bet pamazām palēnām Allens spēj pārliecināt, ka viņam joprojām nav līdzīga stāstnieka. Lieka šķiet pat meistara vēlme tieši komunicēt ar publiku zālē (Boriss filmas sākumā jums, acīs skatoties, veltīs skarbu monologu) - viņa varoņi uzrunātu tāpat. Filmas dialogi ir spoži un citējami, arī aktieri - gan L.Deivids, gan E.R.Vuda - ir vienkārši lieliski, taču šerpākās pārvērtības piedāvā Patrīcija Klārksone - populāra otrā plāna aktrise - Melodijas māmuliņas lomā. Ja esat gatavi satikties ar senu un pat mazliet apnikušu paziņu - Vudiju Allenu - un ļauties viņa stāstiem - tie pamazām pārliecinās, sasmīdinās un iejūsminās.