Par saldajiem astoņdesmitajiem dēvētajā laikā — tālajā 1984.gadā — režisors Genadijs Zemels sadarbībā ar jauno, bet jau populāro komponistu Zigmaru Liepiņu realizēja ieceri izveidot izklaidējošu, muzikālu filmu jaunatnei. Jau toreiz tika uzsvērts, ka sižetam un dramaturģijai nav galvenā loma — tā bija mūzikai, ko filmā izpildīja Opus, Eolika,
Lelde Vikmane sen vairs nestrādā teātrī; viņas pašreizējā nodarbošanās ir reklāmas projektu vadīšana žurnālā Rīgas Laiks. Tomēr, sēžot Teātra bāra terasē Jaunā Rīgas teātra pagalmā, dzerot tēju un sildoties rudenīgajā saulē, tā vien šķiet: divdesmit pieci gadi nemaz nav pagājuši, jo Lelde nepavisam nav mainījusies: viņa ir tikpat šarmanta, izskatīga un meitenīga kā tolaik.
Nomaina krievu aktrisi
Evija nebūt nav Leldes Vikmanes vienīgā kinoloma, lai gan daudziem viņa asociējas tieši ar šo filmu. "Jau biju nospēlējusi nelielu lomiņu filmā Vakara variants, un mani gandrīz apstiprināja Elzas lomai O.Dunkera filmā Agrā rūsa. Kinomaizē biju iekodusies nopietni, un man likās, ka Elzas lomu gribu pavisam noteikti, taču apstākļu sakritības dēļ pie lomas netiku. Neslēpšu, to ļoti pārdzīvoju!" Lelde piebilst, ka vienu brīdi pat domājusi par profesijas maiņu. Tādēļ pārāk lielas intereses par topošās muzikālās filmas provēm viņai nebija. Uzzinot, ka Evijas lomai apstiprināta kāda tolaik populāra krievu aktrise, Lelde Vikmane mierīgu sirdi devās uz laukiem vasaras atpūtā. Tomēr filmas veidotāji bija izlēmuši, ka viņa Evijas lomai ir piemērotāka. "Tikai pēc tam uzzināju, ka Evijas lomas pretendente bija uzstājusi, ka dziedās krieviski. Paldies Zigmaram Liepiņam un pārējiem, kuri toreiz, 80. gadu sākumā, kaut ko tādu nepieļāva!"
Lelde Vikmane uzskata — tā bija liela uzdrīkstēšanās: gan uzstāt, ka filmā dziesmas skanēs latviski, gan veidot filmu, kurā nav nekādas ideoloģijas vai sociālisma celtniecības: "Vienkārši pēkšņi ir tāds indiešu kino, kur iet, dzied, skrien, dejo, satiekas!" Viņa nolēmusi: dziedāt un dejot man patīk, kādēļ gan nepieņemt šo piedāvājumu?
Filmēšanas laiku L.Vikmane atminas kā mazliet ekstrēmu: divus mēnešus nācies dzīvot kempingā Saulkrastos. "Tur pat nebija dušas! Vienīgais izņēmums bija Maskavas aktieris Jurijs Morozs, kurš spēlēja Janku, — viņam viesnīcas numuriņā bija vanna, kurā reizēm varējām nomazgāties. Reizi mēnesī mūs veda uz Rīgu pie friziera…" Filmēšana bija intensīva, paralēli vēl jāapgūst deju soļi — tos aktieriem mācīja dziedātāja un horeogrāfe
Varbūt taps turpinājums
Kur, pēc Leldes domām, slēpjas filmas fenomens — tas, ka filma nepatika kritiķiem, bet patika skatītājiem? "Man tā šķiet ļoti vienkārša, gaiša, romantiska, muzikāla un jauka — tāda, ko skatīties garajos rudens vakaros. Piemērota, lai varētu atpūsties un nedomāt par problēmām."
Lelde Vikmane atminas 80.gadus — pie toreizējā kinoteātra Komjaunietis (tagad šajā ēkā atrodas kazino) stāvējušas garumgaras cilvēku rindas, bet viņai nācies teju vai slēpties no negaidītās popularitātes. Starp citu, to viņa un pārējie filmas veidotāji piedzīvojuši arī starptautiskā līmenī: 80.gadu vidū, strādājot Saigonā (Dienvidvjetnamā), kādai Latvijas kinogrupai katru dienu nācies iet garām milzīgam Leldes Vikmanes attēlam uz filmas afišas. Ar toreizējiem kolēģiem Lelde saskrienas ik pa laikam. "Esmu satikusi arī Juriju Morozu, kurš filmā spēlēja Janku. Starp citu, viņš ir populārā Krievijas seriāla Kamenska režisors…" Vienā no tikšanās reizēm esot pavīdējusi ideja: uzņemt filmas turpinājumu, parādot, kā filmas varoņiem klājas pēc divdesmit pieciem gadiem. "Varbūt nemaz nav slikti, jo vēl jau visi esam dzīvi," atskan Leldes dzidrie smiekli. Taču nostalģija pēc tiem laikiem, kad tapa Vajadzīga soliste, viņu nemācot. Tomēr ceturtdienas vakarā Lelde Vikmane būs kinoteātrī Rīga, lai kopā ar kolēģiem svinētu filmas jubileju.