Pirms divām nedēļām noslēdzās divu spilgtu personību dzīve, abas tās sen kļuvušas par kinovēstures vērtībām, sejām, kas raksturo un iemieso savu laiku, tā kino tendences, arī sava laika skatītāju gaumi un gaidas. Komiķa Robina Viljamsa pēkšņā, labprātīgā aiziešana, viņa lomas un arī preses arvien uzstājīgāk publiskai acij izvilktie dēmoni – depresija, vilšanās, slimība – publiskajā telpā nenoliedzami "nomāca" citas spilgtas personības – aktrises Lorēnas Bekolas – nāves faktu. Tam, iespējams, nepiemita negaidītības šoka efekts – aktrise pēc mēneša būtu svinējusi 90. dzimšanas dienu, turklāt viņas karjeras ziedu laiki attiecas uz XX gadsimta 40. gadiem – šķietami tālu kinovēstures posmu, par kuru Latvijā varbūt interesējas tikai daži dīvaiņi.
Amerikā ar Lorēnu Bekolu (1924–2014) nav jāiepazīstina, viņa ir viena no Holivudas zelta laikmeta (XX gadsimta 30.–50. gadi) sejām, jā, ikonām, kuras īpašās kvalitātes – piesātināto, zemo, fatālo balsi un šķietami caur pieri uz publiku raidīto skatienu – atpazīst bez kavēšanās. Bekolas filmas ir populāra skatāmviela TV kanālos un citās izplatīšanas platformās – VOD, izzūdošajos DVD.
Šķiet, KDi nav īpaši kavējusies pie pamazām aizejošajām Holivudas zelta laikmeta dīvām, zvaigznēm, personībām – kālab Bekola?
Liegas smeldzes pieskaņa
Lorēna Bekola ir viena no tām retajām XX gadsimta amerikāņu aktrisēm, kuras aktīvā karjera ir aptvērusi gandrīz sešas desmitgades – no triumfālās, spilgtās debijas 1944. gada filmā To Have and Have Not/ Kam ir un kam nav līdz pat dalībai (nelielas lomiņas) dāņu skandālista Larsa fon Trīra filmās Dogvila/Dogville (2003) un Manderleja/Manderlay (2005). Tā ir teju neaptverama amplitūda – vienas personības, vienas aktrises klātbūtne savieno tik dažādus kino laikmetus, tik dažādas režijas skolas un stilus. No klasiskās zelta Holivudas līdz provokatīvam Eiropas autorkino – tāda ir Lorēnas Bekolas radošā skala, pat ja uzskatām, ka fon Trīrs viņu izmantojis pašreklāmas nolūkos – galu galā viņš lieliski apzinājās, ko viņa projektiem nozīmēs Holivudas ikonas Lorēnas Bekolas klātbūtne.
Bekolas ceļš uz zvaigznes statusu var šķist visai banāls – viņas biogrāfija ideāli piemērota pārstāstam kādā dāmu žurnālā, tajā ir vieta romantikai, liegas smeldzes pieskaņai, 40. gadu Holivudas scēnas pievilcībai un zemūdens akmeņiem, bez kuriem diez vai tapis kāds stāsts par jaunas meitenes ceļu uz zvaigznēm – Holivudas karjeru. Labākais Bekolas dzīves apraksts jau ir iznācis – aktrises pašas sarakstītā autobiogrāfija Lauren Bacall. By Myself, kas pirmizdevumu piedzīvoja 1979. gadā Londonā. Šo grāmatu pirms kādiem gadiem nopirku nelielā Parīzes antikvariātā, jau tad novērtēju Bekolas rakstības stilu – vienkāršu, mazliet ironisku, bez patmīlas un pompozitātes. Šādi Holivudas kinoindustrijai piederīgo stāsti, kas rakstīti pirmajā personā, ļauj izzināt to apstākļu un cilvēcisko attiecību tīklojumu, kas ietekmējis izcilu filmu tapšanu.
Bekola ir lieliska stāstniece, kurai gribas uzticēties, turklāt savās atmiņās par ceļu uz Holivudu un savu debijas filmu To Have and Have Not viņa spēj saglabāt 18 gadu vecas meitenes jūsmu un naivitāti. Tieši tik jauna/veca bija Bekola, kad pēc studijām Amerikas Dramatisko mākslu akadēmijā, pēc sīkstām pūlēm nokļūt uz kādas no daudzo Ņujorkas teātru skatuvēm kaut epizodiskā lomā viņa izvilka savu lielo lozi. Proti, līdzšinējo jaunas meičas piepelnīšanās veidu, demonstrējot gatavos apģērbus Ņujorkas modes salonu pircējiem, viņa nomainīja ar fotomodeles darbiņu. Bekolai paveicās – viņa nokļuva pie leģendārās Daienas Vrīlendas – stilistes, modes žurnāla Harper’s Bazaar redaktores –, kura smalkajā, zēniskajā Bekolas figūrā saskatīja īpašu rozīnīti. Tapa vairākas fotosesijas, kurās jauno un kārtīgo Ņujorkas ebreju meiteni Bekolu pavadīja un uzmanīja māte. Viens no slavenākajiem ir žurnāla Harper’s Bazaar 1943. gada marta izdevuma vāks ar lietišķā kostīmā tērpto Bekolu pie Sarkanā Krusta asinsdonoru punkta durvīm. Sarkanais krusts uz durvīm dekoratīvi sasaucas ar modeles sarkano somu un blondi rudajām cirtām – elegants stailings, kas koķetē ar sociālpolitiskām aktualitātēm, kurā Bekola ir izteiksmīgs kompozīcijas elements.
Nejaušību virkne
Tālāk nejaušību un likumsakarību ķēde – žurnāls nonāk Holivudas producenta un režisora Hovarda Hoksa sievas, kādreizējās Harper’s Bazaar modeles, rokās, un viņa iesaka vīram uzmest acis šai modelei, kura žurnālā pieteikta kā jauna Ņujorkas aktrise.
Viss turpmākais jau ir vēsture – ar savu stresa un nervozitātes elementu no jauniņās Bekolas puses, izturēs/neizturēs ekrāna testu, parakstīs/neparakstīs līgumu... (40. gados Holivudā vēl darbojās studiju sistēma, kad aktieri bija sava veida ekskluzīvs studijas īpašums, – ar veiksminiekiem tika slēgts kontrakts, parasti uz septiņiem gadiem, kura laikā studija bija saimnieks pār aktiera karjeru, lomām un filmām.) Bekola šķita pakļāvīgs un perspektīvs atradums Hovardam Hoksam, kurš jaunajai aktrisei lika trenēt jau tā zemo balsi – iemācīties to nepacelt, nemainīt pat emocionāla satraukuma brīžos. Hovards Hokss viņu gatavoja liktenīgo sieviešu lomām, īpaši uzsverot noslēpumainību, kādai bija jāstrāvo no viņa radītās zvaigznes, – nekādas liekas pļāpas presē, arī jauns vārds. Tieši tad savu dzimto vārdu – Betija – Bekolai nācās nomainīt uz daudz rafinētāko – Lorēna. Viņas senču uzvārdā – Bekola – Holivuda vainu nesaskatīja. (Interesanti, ka "Bekolas" saknes ir prozaiskais krievu valodas vārds bokal (glāze, biķeris), acīmredzot Bekolas vecvecākiem, kuri izvēlējās jaunu dzīvi ASV sākt ar šādu uzvārdu (precīzāk dubultuzvārdu – Veinšteini-Bekoli), bija laba humora izjūta. Tāda visu mūžu piemitusi arī Lorēnai Bekolai.
Kopā ar Bogartu, pēc Bogarta
Bekolas triumfs bija zibenīgs – pēc Ernesta Hemingveja darba veidotā filma To Have and Have Not (1944), ko Hovards Hokss bija izvēlējies kā materiālu viņas debijai, bija īstais trāpījums. Arī tāpēc, ka galveno lomu akceptēja viena no tā laika Holivudas slavenībām – Hamfrijs Bogarts. Aktieris, kura ceļš uz A klases zvaigznes statusu bija ilgs, tieši 40. gados bija sasniedzis savu triumfu – arī pateicoties filmai Kasablanka/Casablanca (1941). Protams, Bekolas veiksme bija Bogarta piekrišana spēlēt filmā kopā ar absolūti nepazīstamu partneri. Bogartam tolaik bija 44 gadi, Bekolai – deviņpadsmit. Viņš filmā spēlē maza kuģīša īpašnieku kādā Karību jūras salā, kurš naudas vārdā izpilda bīstamus pasūtījumus. Bekola tēlo pieredzējušu sirēnu – liktenīgo sievieti ar iesauku Slim (Slaidā), kura zog naudasmakus no naktslokāla viesiem, bezkaunīgi flirtē un cīnās par izdzīvošanu. Pat ja skatīsities filmu tagad – septiņdesmit gadu pēc tās uzņemšanas (jubileja!) –, absolūti pārliecina abu aktieru jūtu ķīmija, tā īpašā vilkme, ko nevar nospēlēt, kas vai nu rodas starp ekrāna partneriem, vai ne.
Bogarta un Bekolas gadījumā tas ir īsts jūtu orkāns, ko pamazām pamanīja arī filmēšanas grupa un filmas režisors Hovards Hokss, kurš nebūt nebija laimīgs par savas jaunradītās zvaigznes pakļaušanos Hamfrija Bogarta harismai. Trīs reizes precējies, nereti smagi un nikni ar alkoholu aizrāvies, Bogarts kā Lorēnas Bekolas romantiskās intereses objekts režisora plānā nebija paredzēts, kaut arī tas attiecās uz abu aktieru attiecībām jau ārpus ekrāna. Neturpināšu melodramatisko stāstu par jauniņās un naivās Bekolas šķīsto mīlestību pret savu ekrāna partneri, Bogarta spazmatiskajām atvadām un salabšanu, un atkal atvadām no savas trešās sievas – aktrises, sūrās un kauslīgās alkoholiķes Mejo Metotas. Ja interesē, lasiet pašas Bekolas rakstīto – viņas autobiogrāfiju. Galu galā notika tas, kam īsti neticēja neviens, – Bogarts izšķīrās no Mejo; no abu vētrainajām attiecībām viņam gan palika naža dūriena rēta.
Bogarts un Bekola apprecējās 1945. gada maijā un nodzīvoja laulībā daudz ilgāk, nekā bija pareģojuši visoptimistiskākie, – līdz pat 1957. gadam, kad Bogarts – šis veselas desmitgades ekrāna elks – nomira no vēža un "simtiem glāzīšu izdzertā viskija". Bekola un Bogarts kļuva par divu bērnu vecākiem. Kopā ar Bogartu Bekola filmējās vēl vairākās izcilās 40.–50. gadu filmās, kuru vidū ir šedevri, teiksim, film noir Tumšā pāreja/Dark Passage (1947), arī sižetiski sapiņķētais detektīvstāsts/film noir Dziļais miegs/The Big Sleep (1946). Abu partnerība, kas dzimusi Holivudas filmēšanas laukumā, izrādījās spēcīgs ierocis – Bogarta un Bekolas filmas bija ārkārtīgi populāras, viņu šķietami neiespējamā un galu galā visai harmoniskā savienība – pievilcīga un populāra tēma tā laika presei. Taču Bekolas dzīvesstāsts neaprobežojas ar liktenīgo To Have and Have Not un Bogarta laulātās draudzenes, vēlāk viņa atraitnes statusu.
50. gadu Bekolas veiksmju klāstā ir filma How to Marry a Millionaire/Kā apprecēt miljonāru (1953), kurā viņa filmējās kopā ar Merilinu Monro. Bekola ar mainīgu intensitāti turpināja filmēties arī turpmākajās desmitgadēs, turklāt pieredzēja spožu karjeru uz Brodvejas teātru skatuvēm.
2010. gadā Amerikas Kinoakadēmija Bekolu godināja ar Oskaru par ieguldījumu Holivudas zelta laikmetā, vēl 90. gadu vidū aktrise tika nominēta Oskaram par otrā plāna lomu Bārbras Streizandes režisētajā filmā Spogulim ir divas sejas/The Mirror Has Two Faces. Taču, ja gribat notvert to Lorēnu Bekolu, kuras dēļ galvu pazaudēja Hamfrijs Bogarts, ir vērts doties viņas 40. gadu filmu meklējumos. Tiešām vērts.
Filmas ar Lorēnu Bekolu, kuras jāredz
To Have and Have Not (1944)
The Big Sleep (1946)
Dark Passage (1947)
How to Marry a Millionaire (1953)
Written on the Wind (1955)
Prêt-à-Porter (1994)
The Mirror Has Two Faces (1996)
Dogville (2003)
Manderlay (2005)