Arī es tagad varu vien atcerēties un domāt par to, cik neparasts ir atmiņu ceļš caur prāta līkločiem un vai atceroties mēs tiešām turpinām nest uz priekšu arī kādu daļiņu no kādreiz bijušas īstenības. Un piepeši saprotu, cik daudz jaunu vārdu būtu jāizgudro, cik daudz neparastu vārdu savienojumu jāizmēģina, lai vēl precīzāk pietuvotos jūtu vai domu materiālajam vieglumam, tam spēcīgajam lādiņam, kas dzīves laikā cilvēku virza uz priekšu, liek rīkoties. Pēc nāves tava laicīgā rīkošanās dabiski beidzas, paliek tavu pūliņu augļi - bet tās nav atmiņas. Un ir ārkārtīgi svešāda sajūta, domājot par Mairu, atceroties Mairu, kad viņas vairs nav, pūloties nokļūt līdz kādam vārdam, kas varētu izteikt to, kā nav. Jo kaut kā mazāk ir palicis arī manī, lai cik intensīvi es censtos atminēties.
Cilvēka dzīvība jau tā pati tulpju ziedēšana vien ir, tikai bieži vien mēs īsti nesaprotam savu Dārznieku, izvēlamies paši savus ceļus, kaut arī tā būtu visparastākā izripošana no dobes. Daudzus gadus, nu jau pasen, mēs ar Mairu esam vēlušies un cēlušies no dobes dobē, viens otru stutējuši, balstījuši un meklējuši slaveno Ariadnes pavedienu - kaut vai tikai viena neliela dzejoļa izskatā - kas mūs izvestu no matērijas džungļiem un atvestu pie vēl neskarta dailes avota, pie kaut kā tik tīra un dzidra kā dzīvību apliecinošs pirmais sirdspuksts; atvestu pie vārdā nenosaukta Ideāla - kas ir vēl netapis, ideāls mākslasdarbs. Dzejnieka vēlme "pārtikt no smaržām, ko izelpo irstošas lietas", viņa mūžā ir fizioloģiski izsāpēta vēlme piekļūt pēc iespējas tuvāk savam liktenim, savai dzīvībai, savai sākotnei kosmiskajā telpā un darīt šīs brīnumainās zināšanas pieejamas arī citiem. Mairai tas ir labi izdevies divās dzejoļu grāmatās - Kas ar dzeguzi spēlējas un Ceļš uz Tūju, tie ir viņas tulpju dārzi, viņas dvēseles tuvplāns valodas šķērsgriezumā.
Atvadīšanās no dzejnieces, rakstnieces un tulkotājas Mairas Asares - 30. oktobrī plkst. 14. Limbažu pareizticīgo baznīcā.
Mairai Asarei
***
No cietuma tu drīksti zvanīt nedaudz biežāk nekā tie,
Kas, satinušies koka segās,
Starp zāļu saknēm melnos caurumos un lūkās
Zelta sēkliņas un ledus knupjus sūkā.
Ko varu uzrakstīt un pastāstīt?
Pūš rietenis, es skaņās ieklausos,
Tās mani tūkstoš pavedieniem saista
Pie dzīves resnās, nodevīgās, rudās.
No priekšmetiem tik magnētiskas ēnas krīt
Ka solis viens – un tu jau esi
Pats savu sapņu rētās iebridis.
Vai atceries? Mēs iecirtām tās kopā,
Un tās mums kopējas kā dzimšansgads
un viss, kas iemīlēts un kopā lietots.
Kņud naba. Skats caur logu šāds:
Nāk apvārsnis kā tanks uz mūsu pusi.
Šo dienu projām aizlasīju ar Kafavisu.
Kā grieķu templī, kuru visi atstājuši,
Pret manu artēriju sienām sitās atskaņas,
bet saules stars - pret Iļģuciema vārtu metāllūzni.
Labdien, labvakar, sveika, labunakt,
Labrīt, ko steigšus šurpu veda balta taka.
Tu tagad zini vēl daudz labāk nekā es –
Ir katram sava ne-aizsniedzamā Itaka
Un dziļa nakts, kur ieži klusi rīb.
Un dziļa nakts kā pamestības šahta.
Kad ārā nāksi, smaidu parādi,
Ko glazējusi cieta ogļu laka.
Liāna Langa, 2005. gadāa