Zemi te apstrādājot tikai retais, jaunā paaudze - arī Jansonu abas meitas - aizbraukušas uz lielajām pilsētām, jo šeit neesot darba, taču suitu "bišu stropi" Alsunga, Gudenieki un Jūrkalne joprojām ir bagāti ar suitu tradīcijām, galvenais - pagaidām tomēr ir arī cilvēki, kas tās kopj un ikdienā runā vietējās izloksnēs. Viņu, skolēnu un arī citu interesentu dēļ ir bijis vērts laist klajā grāmatu Suitijā, kas sniedz vērtīgu ieskatu līdz šim maz pētītajā Alsungas izloksnes gramatikā un tās izmaiņās, ietver nostāstus un teikas suitu mēlē, kā arī atgadījumus no folkloras ansambļa Suitu sievas dzīves. Grāmatu, kuras autores ir Vilma Kalme, Ilga Leimane un Lidija Jansone un kuru izdevusi Latvijas Skolotāju korporācija, papildina audio/video disks - tajā var iepazīties ar tradicionālo burdona dziedājumu un apdziedāšanu improvizētās suitu kāzās un ieklausīties, kā īsti lasītos tekstos skan Alsungas izloksne. Suitu kultūrtelpa kopš 2009. gada atrodas UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā.Mājas kā muzejsGrāmata Suitijā savu svinīgo atvēršanu piedzīvo tieši Miķeļdienā, kas Alsungā ir lieli svētki, jo arī viena no suitu pamatvērtībām - Romas katoļu baznīca - tur ir nosaukta Svētā Miķeļa vārdā. Tiekamies ar Lidiju Jansoni tādā pēcsvētku atmosfērā pie viņas klētiņas, starp citu, tās pašas, kas redzama uz grāmatas titulvāka, kubuliņā stāv iemērktas dāvātās rozes, un arī pati kultūras darbiniece jūtas nedaudz vainīga, jo sagurusi. Daudziem Lidija Jansone labi zināma kā etnogrāfiskā ansambļa Gudenieku suiti vadītāja, savukārt grāmatā Suitija viņas pienesums ir Alsungas izloksnē pierakstītās un arī ierunātās suitu teikas un nostāsti. Sākumā Jansones kundze mums parāda savas mājas, kurā viņas - Kalniņu - dzimta mīt jau septītajā paaudzē, un katra taciņa, ko senči reiz izstaigājuši, un koki - liepas, ozols, aizsargājošais pīlādzis, ceriņi un baltā akācija -, ko pirms un pēc piedzīvotās Sibīrijas iestādījuši dzimtas cilvēki, ir īpaši mīļi. Tieši šeit reiz tapušas epizodes Aleksandra Rusteiķa filmai Dzimtene sauc (Kāzas Alsungā) 1935. gadā, pēc laba laika šis pagalms iepaticies arī Andrim Slapiņam, kurš dokumentējis īstas suitu kāzas (precējās Lidijas vīra māsa) filmā Cerību lauki 1987. gadā. Arī Viesturs Kairišs te pamanījies uzņemt savu, ne tik tradicionālu filmu Kāzas 1999. gadā.Lidija Jansone sākusi pierakstīt suitu nostāstus, kad šā gadsimta sākumā Basu pamatskolā dibināta folkloras kopa Krētainie suiti. Kolektīvs iekļāvies starptautiskajā folkloras kustībā Pulkā eimu, pulkā teku, un tur bijis vajadzīgs materiāls arī jaunajiem stāstniekiem. Tā blakus filoloģes V. Kalmes gramatiskajam pētījumam Alsungas izloksnes iezīmes un lietojums, kā arī Suitu sievu vadītājas I. Leimanes pierakstītajiem stāstiem grāmatā iekļāvies arī viņas devums.Izrādās, valodniecībā jēdziens "suiti" vispār neeksistē, Kultūras Diena uzzina LU Latviešu valodas institūtā. Ir Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku izloksne. Pirmās divas piederot pie lībiskā dialekta Kurzemes nedziļajām lībiskajām izloksnēm, savukārt Gudenieku izloksne jau tiek piesaistīta pie vidus dialekta kursiskajām izloksnēm. Īpatnības, kas ir raksturīgas Rietumkurzemei, lielākoties esot zīmīgas arī minētajām izloksnēm."Nepareizā" valoda"Tikko tu raksti Alsungas izloksnē, kļūsti par suitu stāstnieku un nevari bezkaislīgi atstāstīt notikumu," savu pieredzi izklāsta L. Jansone. "Suiti parasti stāstu pabeidz ar kādu sakāmvārdu vai jautājumu, kādu minējumu vai vienkārši pasaka: "Tā viš i!"" Folkloriste stāsta, ka šodien izmaiņas izloksnē lielā mērā ietekmē veco vārdu izzušana, piemēram, kādreiz teikuši nevis "purvs", bet "puors". Senāk pogas saukuši par pumpām, kas bijis pamats anekdotiskiem pārpratumiem. Bērns skolā teic, ka viņam pumpa iztrūkusi, bet skolotājs šausmās grib viņu vilkt pie daktera, kaut šim nepieciešama tikai adata un diegs. Suitos vairs nelieto mīksto "ŗ", kas L. Jansones mātei vēl bijis īpaši izteikts. Nesaka "tēva" vietā īsi "tēs" vai "brauks uz mā" jeb "mājām". Reiz bija arī "pāteg" un "ziergi" un daudz kas cits. Kurzemnieku atpazīstamības zīme - platie "ē" nenoteiksmē: spīdēt, ēst.L. Jansone stāsta, ka suitu mēles dzīvīgums atšķiroties no mājas uz māju. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki runā izloksnē, pati Lidija to var labi darīt ar saviem Gudenieku suitiem. Pašas pieredze rāda, ka izloksnes izskaušanā lielā mērā bijusi vainīga skola, kur izloksne bērniem tikusi nodefinēta kā nepareiza valoda. "Pedagogi nemācīja novērtēt vietējo izloksni, neveicināja novadpētniecību, kas bija liela kļūda," atzīst L. Jansone un priecājas, ka UNESCO aizsardzības statusa iespaidā skolēniem tiekot plānota novadmācība. "Alsungā taču visa apkārtne ir kā muzejs. Te atrodas izcilā koklētāja Nikolaja Heņķa kaps, ir senču pilskalns, katoļu baznīca, ordeņa pils, tirgus laukums, senais jūras krasts. Bērni ir jāvadā šādās mazās ekskursijās, un, saskaroties ar pagātni, bez izloksnes nevar iztikt."Suitiem jāturas kopāPirms dažiem gadiem notikušās administratīvi teritoriālās reformas nebeidzās ar daudziem kārotā vienotā suitu novada izveidi. Šobrīd suitu katoliciskā sala ir sadalīta starp trim novadiem: Alsunga pēc pašu vēlēšanās ir patstāvīgs novads, Jūrkalne ietilpst Ventspils novadā, savukārt Gudenieki - Kuldīgas novadā. L. Jansone esot simtprocentīgi pret suitu sadalīšanu: "Tam būs postošas sekas nākotnē. Realitāte pierāda, ka kopā suitiem attīstība būtu daudz auglīgāka, jo, jūtot vienotību, katrs pagasts kopj savas īpatnības. Pašlaik mēs, vietējie tradīciju kopēji, nesaņemam lielāku atbalstu, kā bija līdz šim. Ir pat mazāks. Gribējām ar Gudenieku suitiem aizbraukt uz Lietuvu, taču mums atteica apmaksāt benzīnu un šoferi. Šobrīd katrs sīkums gudeniekiem ir jāprasa Kuldīgas novada domei, bet tur citas prioritātes."Iespaidi Alsungā, kā arī tikšanās ar suitu jaunieti Hilāriju Lazdu, kura patlaban studē Rīgā, vēlreiz pārliecina, ka turienes ļaudīm piemīt augsta pašapziņa un suiti tāpat vien jau nu nepačabēs.KATOĻTICĪBA IR KĀ SKOČS VISĀM SUITU TRADĪCIJĀM
"Man nepatīk tās profesijas, kurās tiek likts akcents uz naudas dzīšanu mistiskos apmēros - vajag, nevajag. Labāk daru ko tādu, ar ko reāli varu palīdzēt cilvēkiem," - stāsta Hilārijs Lazda, kurš šoruden no Alsungas ieradies Rīgā studēt Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Pēc šīs mācību iestādes absolvēšanas studenti kļūstot par virsniekiem un strādā par vada vai posteņa komandieriem - vadība ir tiesīga viņus nosūtīt darbā uz jebkuru vietu Latvijā. Pat pilnīgi pretējā virzienā - uz Zilupi, saka Hilārijs, taču viņš labprāt dotos uz Kurzemi, kur esot liels virsnieku trūkums.
"Pašā Alsungā es negribētu, jo nezinu, cik ilgi tur šāds postenis vispār pastāvēs, un, ja nepiešķirs jaunu tehniku, mani iekšā nedabūs. Es negribētu komandēt vīrus ar tādu tehniku," skaidro Hilārijs, kurš līdz Alsungas vidusskolas beigšanai bijis viens no aktīvākajiem novada jauniešiem.
Sākumā arī viņš bija īdētāju pulkā, kuri apgalvojuši, ka Alsungā no garlaicības varot nomirt. Tad sācis rosīties. Pieteicās par vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidentu un iedibināja jaunas tradīcijas skolā, izveidoja novada jauniešu organizāciju. Tā savulaik piedalījās arī sapulcēs, kas saistītas ar suitu kultūrtelpas uzņemšanu UNESCO aizsargājamo kultūrvērtību saimē, kā arī vienkārši aizpildīja jauniešu brīvo laiku, piemēram, ar kopīgiem filmu vakariem. Hilārijs bija dalībnieks vietējā vidējās paaudzes deju kolektīvā Suiti, vadīja pasākumus, spēlēja teātrī - kādā no Burdona festivāliem pat esot tēlojis grāfu Johanu Ulrihu fon Šverinu, kurš 1632. gadā ar sievu atgriezies Alšvangā un ar fanātisku degsmi nodevies sava novada iedzīvotāju pievēršanai katoļu ticībai.
Jaunietis, kura māte ir poliete, stāsta, ka ir katoļticīgs un kalpojot baznīcā. Tur, Suitijā, jo Rīgā "vēl nekur neesot iekūlies". "Katoļticība ir tas, kas visus sklandraušus, tautastērpus, burdonu un tā tālāk apvieno vienā raibā bumbā, ko sauc par suitiem," uzskata Hilārijs. "Skolā kādreiz taisīja tādas papīra bumbas: paņem burtnīcas lapu, samīca, nospiež un tad aptin apkārt ar skoču. Lūk, šis skočs ir tā katoļu ticība. Ja to palaidīsi vaļā, bumba agrāk vai vēlāk sašķīdīs." Vai suitu jaunieši ir naski baznīcā gājēji? "Mana vecuma cilvēki iet maz. Globalizācija dara savu - nauda, nauda, nauda, māja, mašīna. Cik klasē sanāca runāšana par ticības tēmām, bija tādi, kas teica: "Nu, Hilārij, ko tu te muldi - Da Vinči kods tev ir izskalojis smadzenes! Redzi, es eju un esmu brīvs, daru, ko gribu, un tas nekādas sekas neatstāj ne uz mani, ne uz vienu citu!" Rietumu bezatbildība..."
Esot Rīgā, ar kursabiedriem Hilārijs runā literārajā valodā, savukārt ar brāli vai paziņām no Alsungas - izloksnē. Tā pierasts kopš bērnības. Protams, dažkārt arī ar svešajiem gadās visādi. "Braucam tramvajā, saku kursabiedram, ka vajag kāpt ārā nopirkt rāceņus. Ko? Ā, sorry, kartupeļus!" Alsundznieks nekad neesot juties piesmiets savas izloksnes dēļ, drīzāk - bieži vien saskāries ar neviltotu interesi. "Kursa biedri jautā, vai brīvdienās palikšu Rīgā, varētu aiziet uz Vecrīgu. Nē, man jābrauc mājās. Kas tev tur mājās? Pagastsvētki. Kādi svētki? Miķeļsvētki. Izskaidroju, kas tur notiek un kāpēc," stāsta Hilārijs un ir pārliecināts, ka cilvēku interese par tradīcijām un patikšana rodas tad, ja kāds uzņemas pastāstīt par tām.
"Esmu redzējis, kā suiti, kas jau labu laiku dzīvo citur, bet kādreiz paši ir šeit dziedājuši vai dejojuši, atbrauc ar attieksmi: "Vē, kaut kādas muļķības - kaut ko te padanco, pagrauž burkānu groziņus"," saka Hilārijs. Pats nav no tādiem. Ir temperamentīgs kā īsts suits un ciena tradīcijas.
KAMĒR BŪS KO SAUKT VĀRDĀ
Aija Eriņa
Vidus dialekta izplatības areāls šķērso Latviju no ziemeļiem uz dienvidrietumiem. Tā kā vidus dialekts ir vistuvākais latviešu literārajai valodai, tajā sastopamās fonētiskās un morfoloģiskās atšķirības nav īpaši jūtamas un tām ir tendence izzust. Lībiskajā dialektā runā rietumpuses ziemeļos, kā arī austrumpusē gar Rīgas jūras līci. Tam raksturīga stieptā un lauztā intonācija. Savukārt augšzemnieku dialektā runā Latvijas austrumdaļā. No citiem latviešu valodas dialektiem šis dialekts atšķiras visvairāk ar dažādiem skaņu pārveidojumiem, piemēram, lauztajām intonācijām.
Mūsdienās būtiski atšķiras valodas lietojums dažādos novados. Visspilgtāk izloksnes īpatnības ir saglabājušās Latgalē, kā arī daļā lībiskā dialekta teritorijas, piemēram, Vidzemes ziemeļrietumos un Kurzemes ziemeļos. Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore Ilga Jansone norāda, ka izlokšņu saglabāšanos veicina liberārā attieksme pret to runātājiem, bet apdraud - iekšējās migrācijas procesi un dažādu novadu runātāju sajaukšanās.
"Acīmredzot, kamēr saglabāsies reālijas, kuras nepieciešams nosaukt vārdā, tikmēr arī saglabāsies dažādie nosaukumi leksikas līmenī. No fonētikas parādībām noteikti tik ātri neizzudīs tās izlokšņu vēsturē balstītās īpatnības, kas iespaido arī valodas kultūru, piemēram, šaurā un platā e, ē lietošana, vārdu galotņu dažādība. Pašreizējās attīstības tendences rāda, ka varētu izzust augšzemnieku dialektam raksturīgās patskaņu un divskaņu pārmaiņas Vidzemes ziemeļrietumu izloksnēs. Izzudīs arī tie reāliju nosaukumi, kas bija saistīti ar vecajām saimniekošanas metodēm, materiālās kultūras priekšmetiem. Piemēram, aizejot pašreizējai vecākajai paaudzei, varētu izzust arkla un to detaļu atšķirīgie nosaukumi, steļļu detaļu nosaukumi. Līdz ar masu komunikācijas līdzekļu arvien lielāku īpatsvaru varētu izzust arī to reāliju nosaukumi, kas literārajā valodā vai nu netiek lietoti, vai arī tiek lietoti kā vienkāršrunas vārdi, sarunvalodas vārdi vai tieši otrādi - poētismi."
Latviešu valodā ir vairāk nekā 500 izlokšņu, kuras var apvienot trīs dialektos - vidus, lībiskajā un augšzemnieku dialektā.
Izloksnes var apvienot izlokšņu grupās.
Vidus dialektā sastopama Vidzemes vidus izloksne, kā arī zemgaliskās un kursiskās izloksnes.
Lībisko dialektu veido Kurzemes lībisko (tāmnieku) un Vidzemes lībisko izlokšņu grupa.
Augšzemnieku dialektā dzirdamas latgaliskās un sēliskās izloksnes.