Hronoloģiski pirmā un teorētiski Rainim tuvākā ir režisora Imanta Krenberga pilnmetrāžas spēlfilma Zobena ēnā, kuras ieceres pamatā ir Raiņa luga Mīla stiprāka par nāvi (1927). Vai drīzāk jāsaka – plaši pazīstamā leģenda par Turaidas Rozi, jo Krenbergs līdz šim stāstam gan nonāca caur Raini, savā teātra režisora darbībā sastapdamies ar Uguni un nakti un Jāzepu un viņa brāļiem, taču pēc pusotra gada darba pie filmas scenārija Krenbergs nolēma, ka stāsts jāveido pašam – luga neesot no labākajiem Raiņa darbiem, turklāt arhīvos atrasts pietiekami daudz materiāla plašākai XVII gadsimta atspoguļošanai.
Ticamāk gan, ka tā tomēr bija laikmeta prasība – XX gadsimta 70. gadu vidū kārtīgai padomju filmai nu nekādi nepietika ar mīlas trīsstūri starp nevainīgu skaistuli, greizsirdīgu mīlētāju un kaisles apmātu donžuānu, kā tas ir Rainim. Sava nozīme bija arī fonam, ko veidoja Rīgas kinostudijas produkcija 70. gadu sākumā, – Vella kalpu atklātā vēsturisko kostīmfilmu zelta ādere pamazām sāka izsīkt; vilnis noplaka 1975. gadā ar ne pārāk veiksmīgajām filmām Robina Huda bultas un Melnā vēža spīlēs. Šo ceļu Krenbergs negribēja iet, tāpēc paziņoja, ka uzņems nopietnu vēsturisku traģēdiju.
Šī iemesla dēļ scenāristu Imanta Krenberga un Jāņa Lūša kopdarbā parādās jauns un ļoti būtisks tēls – "gara spēks", Maijas vecmāmiņa Kača (spēcīgs lietuviešu aktrises Eugenijas Šulgaites darbs), kas ļauj filmā ienest raganu dedzināšanas tematiku; savukārt centrālie varoņi Maija (Indras Briķes kinodebija 16 gadu vecumā) un Kaspars (Leonīds Grabovskis) iegūst viengabalaināku un pozitīvāku, varētu arī teikt – vienkāršotāku veidolu (Mākslas padomes sēdē, apspriežot filmas scenāriju, Jānis Streičs aizrāda, ka jaunais pāris uzvedas tā, "it kā partijas komiteja aiz muguras stāvētu; viņi taisīti par apzinīgiem revolucionāriem").
Vienīgais gadījums
Taču visbūtiskāko atšķirību starp Krenberga un Raiņa skatījumu simbolizē filmā sacerētais vagara tēls (lomā Juris Pļaviņš), kuram līdzi nāk visi klasiskie, jau no tautasdziesmām pazīstamie arhetipi: pazemotie dzimtcilvēki, klaušas kunga rijā, nežēlīga vardarbība un nelabs gals varmākam. Tāpēc filmas darbības vide ir atbilstoši drūma, tumša un drēgna pat iekšskatos, taču jāuzsver, ka vizuālā risinājuma ziņā filma Zobena ēnā ir unikāls gadījums Latvijas kinovēsturē: pirmkārt, viena no retajām aktierfilmām, kurā operatora darbs uzticēts dokumentālistiem (brāļi Ivars un Andris Selecki), un otrkārt – vienīgais gadījums toreizējās PSRS mērogā, kad filmas "pamatteksts" ir melnbalts, bet emocionāliem akcentiem izmantota īpaša un vizuāli iespaidīga attēla apstrāde – krāsaina solarizācija un izohēlija.
Vēl viens uzmanības vērts elements filmā ir Ģirta Jakovļeva aktierspēle Jakubovska lomā – pavisam cita psiholoģiskā piesātinājuma pakāpe nekā Raiņa pavieglajam poļu dezertierim, kura māņticība lugā tikai nepārliecinoši pieminēta, turpretī filmā pakāpeniski sabiezē par nopietnu spēles elementu, tāpat kā nepārvaramā apmātība ar Maiju. Tiesa gan, ir pat amizanti vērot, cik mazsvarīga loma režisora Krenberga konstrukcijā ir simboliskajam Maijas lakatam, ko viņa izmanto kā izeju no bezizejas, – kur Rainis pusotru lugas cēlienu ņemas ar "drānu, kas mērcēta desmitkārtēja slepkavas asinīs", tur Krenbergs ar to tiek galā filmas pēdējās trīs minūtēs.
Latviešu Kusturica
Otra filma šajā vakarā – Viestura Kairiša spēles īsfilma Kāzas, kas tiks demonstrēta seansa sākumā, – ir pavisam cits gadījums, lai gan, kā izteikusies kinozinātniece Inga Pērkone, Raiņa gara tur varbūt ir pat vairāk.
Kāzas ir Kairiša pirmais patstāvīgais darbs aktierkino režijā pēc studijām Latvijas Kultūras akadēmijā, taču šī īsfilma uzreiz kļuva par notikumu Latvijas kinodzīvē – 2000. gada Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps tā tika nominēta par labāko spēlfilmas operatora darbu (Jānis Eglītis) un skaņu režiju (Normunds Kļaviņš, Anrijs Krenbergs), saņēma balvu par labāko aktierdarbu (Andris Keišs) un tika pasludināta par labāko spēlfilmu, atstājot aiz borta, piemēram, Aigara Graubas pilnmetrāžas kases grāvēju Baiga vasara.
Ja skatītājs pirms filmas nesaņem nekādus mājienus par Kāzu iespējamo saistību ar Raiņa lugu Spēlēju, dancoju (1915), šāda paralēle var arī nemaz neienākt prātā. Tiesa, līgavas vārds gan ir Lelde (lomā Guna Zariņa), bet citādi diezgan parastas, t. i., nesakarīgas, mūsdienu lauku kāzas ar asprātīgi apspēlētām klišejām: plānprātīgs vedēju pāris (diezgan teatrāla Māra Liniņa un lielisks Vigo Roga), naivi sirsnīgs un procesa nozīmības pārņemts līgavainis (Ģirts Krūmiņš), snobiska pilsētniece, līgavaiņa māte (Regīna Razuma) un – varbūt ar to vajadzēja sākt – kāzu muzikants, uz jauno vīru greizsirdīgais Juris (Andris Keišs), kurš pirms spēles profesionāli notin pirkstus ar "izoleni", lai ģitāras stīgas neapskādē roku, un laiž vaļā: "Vaidava, Vaidava..." Kairiša filmu mierīgi var skatīties arī kā komēdiju, kurā pat iespējamās atsauces uz Raini ir parodētas – joprojām vitālais Vectēvs (Jānis Zariņš) gan kārīgi skūpsta Leldi uz kakla kā vampīrs, bet asinis uz viņa lūpām nākamajā kadrā ir tāpēc, ka jaunais vīrs viņam svētā sašutumā iemaucis pa zobiem.
Pēc šīs filmas daži kinokritiķi esot Kairišu nodēvējuši par latviešu Kusturicu, savukārt būtiskāko iemeslu, kāpēc šī filma paliek Latvijas kinovēsturē (un varbūt arī piederas Raiņa garam), manuprāt, ir pateicis pats režisors intervijā Agrim Redovičam 2002. gada žurnālā Kino Raksti: "Kino drēbi es sajutu tikai tad, kad aizbraucu filmēt Kāzas. Tas bija it kā uz dullo uztaisīts gabals, bet tieši tad manī notika ārkārtēja transformācija un es sajutu kino garšu."
Filmu skate
Rīgas Doma dārzā 6.VIII plkst. 22.30
Ievadvārdi – Viesturs Kairišs
Ieeja bez maksas