Kad nokļūstu veikalā, pasaule ir labsirdīga, gaiša, un tad nāk
tumsa... Vīrietis nekad nerūpēsies par tevi kā veikals. Veikals
atmodina tevī kaisli, par kādu tu pat nevarēji iedomāties. Šīs ir
tikai pāris atklāsmes no britu dižpārdokļu brošūru sērijas
Šopaholiķes grēksūdzes/Confessions of a Shopaholic, kuras jau
astoņus gadus štancē autore Sofija Kinsela. Līdzīgi savai gados
vecākajai aizokeāna gara radiniecei Kerijai Bredšovai šmotkas,
leibli un butiki Rebekai Blūmvudai dzīvē noteikti nozīmē kaut ko
vairāk par sīku izpriecu. Līdzīgi Kerijai no Seksa un lielpilsētas,
arī Rebeka izvēlē vīrietis, t.i., mīla + sekss, vai jauns
garderobes aksesuārs priekšroku tomēr dos jaunām Manolo Blahnik vai
Jimmy Choo tupelītēm, vēl jo vairāk tādēļ, ka bieži vien šos
dizaineru apavus grūti atšķirt no seksa rotaļlietiņas, teiksim,
eleganta vibratora. Taču atšķirībā no Kerijas kā noteiktas sugas
pārstāves Rebeka pagaidām vēl nestrādā prestižā un ļoti labi
atalgotā darbā — laikraksta redakcijā par populāru sleju autori.
Tas Rebekai vēl priekšā, jo filmas sākumā mēs sastopam pagalam
dīvainu būtni, kuru visprecīzāk raksturo vārdkopa "pilsētas
vājprātīgā", un tas nekas, ka jau no filmas Šopaholiķes atzīšanās
pirmajiem kadriem skatītāju simpātijas pieder viņai — meičai, kura
būtībā ir garīgi slima, jo fiziski nespēj paiet garām nevienam
veikalam, kura skatlogā redz uzrakstu "izpārdošana" (lai gan par
filmas varoņu stilu atbildīga ir Sātana Pradas brunčos
kostīmmāksliniece, apģērbi varoņiem šajā izstrādājumā ir, tā teikt,
drusciņ "ar sveicienu", tas, protams, tiem piešķir papildu komisko
šarmu).
Uz ielas un parādos
Tā nu Rebeka ir uz ielas ar savām 12 kredītkartēm, kuras vairs nepieņem nevienā veikalā, un 9412 dolāru parādu. Viņa meklē darbu un, būdama apķērīgs meitēns, turklāt cilvēciski pulka simpātiskāka par Sāru Džesiku Pārkeri, to arī dabū — par nelaimi vai rūgtu ironiju, žurnālistes vietu finanšu izdevumā Veiksmīgie ietaupījumi, kurā viņai jāraksta kas absolūti pretējs pašas pieredzei — lietišķi padomi, kā cilvēkiem taupīt naudu. Viņas slejas, lai gan meitene finansēs nu neko, galīgi neko nejēdz, parakstītas ar pseidonīmu "Meitene zaļajā šallītē" (kas nopirkta izpārdošanā pa ceļam uz darbu), nešaubieties ne mirkli, kļūst superpopulāras, jo viņa maskētas grēksūdzes formā apraksta pašas pieredzi. Žurnāla reitingi kāpj, izdevumu lasa, kā atzīst mārketinga daļas odzes, "pat Ķīnā", un meitene zaļajā šallītē kļūst par sirds magnētu arī izdevuma galvenajam redaktoram (Hjū Dānsijs), no kura viņa nejauši arī bija aizņēmusies divdesmit dolārīšus, lai tiktu pie zaļās šallītes. Kredītkartes, ja atceraties, taču atsakās Rebekai naudiņas dot!
Protams, pa lielam viss šis kino ir stulbi māņi, nereālistiska pasaciņa pasaules ekonomiskās krīzes nomāktiem pilsoņiem, taču ar vienu lielu "bet".
Rebeka Blūmvuda, oriģinālā spītīga, nepiekāpīga, apķērīga, optimistiska un, kā tagad moderni kvakšķēt, visnotaļ pozitīvi orientēta, lai arī ļoti ekscentriska meiča, patiešām ir paraugs miljoniem cilvēku, kā (kaut uz īsu laiku — mēnesi, pusgadu) tikt galā ar ikdienas ķibelēm, nevis Dikti Lielajām eksistenciālajām bēdām.
Lielais ķēriens
Filmas režisora P.Dž.Hogana (Mana labākā drauga kāzas, Pīters Pens) lielais ķēriens ir galvenās lomas tēlotāja spriganā austrāliešu aktrise Aila Fišere, kuras absolūtais organiskums pat visdebilākajās situācijās ļauj aktrisei ne tikai sausai iziet no ekrānā notiekošajām blēņām, bet piešķir tām apskaužamu šarmu. Tāpēc arī es visu laiku cenšos vilkt rupjas paralēles ar Keriju Bredšovu — ja nebūtu Ailas, filma Šopaholiķes atzīšanās patiesi kļūtu par apnicīgu Seksa un lielpilsētas fiziski "atjauninātas" galvenās varones ekshibicionisma aktu. Grāmatā Rebekai apzināti nav piešķirti individuāli vaibsti (lai katra lasītāja viņu varētu identificēt ar sevi, dārgo), toties detalizēti aprakstīts, kā viņa notriec neesošo naudu Londonas TopShop un French Connection un kā apvārdo rupjo parādu piedzinēju, taču filmā šāds "anonimitātes gājiens" neiet krastā. Tieši tādēļ superspilgtā Aila Fišere, kas pārcēlusies uz Manhetenu un nojūgusies ar daudz, daudz, ievērojami daudz dārgāku zīmolu negausīgu "patērēšanu", piešķir savai varonei šo, es teiktu, tik velnišķīgo un pat folklorizējamo "pilsētas trakās" veidolu, kas padara ticamus visneprātīgākos Rebekas soļus (nu, un arī kompānija ap viņu nav daudz sliktāka, kaut vai Rebekas vecāki — dulli kas dulli...). Šai Rebekai tici pat brīžos, kad viņas darbība nonāk totālā konfliktā ar dzīvi un veselo saprātu. Jo šī Rebeka vienkārši mīl, ka dzīvei ir daudz krāsu — spilgtu kā viņas zaļā šallīte un cāļa dzeltenais kostīms. Un tā ir optimistiska vēsts mums — izķepurosimies! Krīze domāta cilvjiem ar vājiem nerviem — un tas taču nav par mums, ne? Bet tas, ka "finanšu konsultante" Rebeka Blūmvuda pasaules finanšu sistēmas analīzi savos rakstos veic uz tupeļu un kašmira mētelīšu piemēru pamata, — tā vienkārši ir svaiga pieeja žurnālistikai!