Teksts ir jutīgs un skan

Uzveduma mūzikas autori - grupa Sigma - pēc vairāku gadu pārtraukuma ir atgriezušies aktīvajā koncertdzīvē. Pirmā performance jau notika Valmierā pagājušajā nedēļā, bet 29. novembrī tā būs redzama Rīgā, Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM). Par to, kas gaidāms, stāsta Sigmas solists un pianists Jānis Ozoliņš.Kopš pēdējiem Sigmas koncertiem ir bijusi diezgan liela pauze - vairāki gadi.Pēdējoreiz spēlējām 2010. gada rudenī. Mēs arī apzināti koncertus neizvēlējāmies tāpēc, ka lēnām top ieraksts. Ceru, ka šogad to pabeigsim. Pamata materiāls ir ierakstīts, tagad ir jātaisa aranžijas. Nevēlējāmies koncertēt vienkārši tāpat, tam arī nav jēgas. Manuprāt, pēdējo gadu mūzikas dzīve ir nedaudz apstājusies. Protams, koncerti notiek, bet ne tā kā pirms četriem pieciem gadiem. Intensitātes un kaut kādu iespēju ziņā. Lielākoties jaunie mūziķi, kas darbojas, par kaut ko ļoti sapņo. Mēs esam jau pietiekami veci, lai būtu reālistiski. Tāpat arī mani abi grupas biedri nodarbojas ar citiem projektiem, līdz ar to viņiem ir jāspēlē daudz. Arī man tas nav pamatdarbs, tādēļ tas dažkārt ir jāatliek citu pienākumu dēļ. Taču, pat ja koncerti nav bijuši, idejiski nekas nav apstājies.Kad sapratāt, ka šāda performance ir jāveido?Šī ideja Latvijā ir diezgan maz realizēta. Nesen gadījās iemaldīties vienā diskusijā par dzejniekiem. Mazliet kaitinošs likās dažu mūziķu izteikums, ka ar mūsdienu dzeju nevar komponēt un ka viņi to nesaprot, ja vien tas nav Ziedonis vai kas cits. Visu cieņu klasiķiem, tomēr tas likās aizskaroši, aizstāvot dzejniekus, kas raksta šobrīd. Varbūt mana uztvere ir citāda, jo es ar literatūru strādāju, to pētu un taisu žurnālu (literatūras izdevums Latvju Teksti - red.). Sigma jau iepriekš gribēja rakstīt dziesmas ar jaunajiem dzejas tekstiem. Tādēļ jau tas ir Mūsu dienu skaņu celiņš, kur tā simbioze ar mūsdienu dzeju mūzikā ir iespējama un nav jāraksta tikai pantiņi, kurus pakārtot jau uzrakstītai mūzikai. Pašā mēģinājumu procesā ir tapusi dziesma ar Ingas Gailes dzeju, bet to programmā neiekļāvām, negribējām sasteigt. Laika gaitā tas ir izaudzis pat pārāk grandiozi, jo projektā ir iesaistīti daudzi dalībnieki - režija, menedžments, ne tikai mēs. Bet, jā, galvenā ideja ir aktualizēt dzeju un mūzikas sasaistījumu ar to. Arī mēģinājumu process ir tik interesants. Tas ir kā etīdēs teātra izrādei, kur katrs nāk ar savām lietām.Kāds būs šis uzvedums?Tas būs vairāk nekā stundu garš, ar Sigmas mūziku, viens instrumentāls skaņdarbs un pārējās būs dziesmas, kas plānotas arī ierakstā. Tekstiem radām pavadījumus, kur viens darbs pāriet nākamajā un tad atkal nākamajā. Kārlis (dzejnieks Kārlis Vērdiņš - red.) izvēlējās dzejoļus, piecus no katra autora, kurus lasīs, un tie būs gari. Jo nav īsti jēgas uzkāpt uz skatuves pusotras minūtes dēļ. Līdz ar to tas nebūt nav viegli, kaut ko spēlēt apakšā. Tam ir jābūt saskaņotam ar dzeju, turklāt mūziķim ir jutīgi jāseko līdzi intonācijām, pauzēm, un visu laiku ir spriedze. Ir paralēli jāseko līdzi tekstam, tā ka Sigmai būs ko norauties.Kā veicās ar tekstu atlasi?Tie visi ir zīmīgi garie dzejoļi, kas no vienas puses liecina par autoru pašu, tāpat kā dziesmas liecina par Sigmu. Taču šeit individuālais ir arī šī kopējā, vienojošā sajūta. Būs arī tā, ka vienu dzejoli lasa vairāki autori, nevis katrs tikai savus darbus. Paņēmieni uz skatuves būs dažādi.