Izdevniecība Dienas grāmata laidusi klajā rakstnieka un publicista Arnolda Auziņa anekdošu un pastāstu krājumu Arī rakstnieks ir cilvēks. Sastādītājs - Guntis Berelis. Tieši ar šo otro - nenopietno latviešu literatūras vēsturi autori ierosina sākt literatūras stundas: "Skolēniem būs āķis lūpā. Kā? Rakstnieks var būt arī tāds? Un ko tad viņš ir uzrakstījis?" G. Berelis pamato vēl sīkāk: "Arī rakstnieks ir cilvēks, un viņam piemīt visādas vājības, viņš mēdz iekulties gan kuriozās, gan dramatiskās likstās, viņš mēdz sastrādāt negantas muļķības un reizēm arī cūcības, viņš nemitīgi nonāk konfliktos ar visāda veida varām un valdīšanām. Ja rakstnieks nespētu aiz sevis atstāt kaut pāris anekdošu, viņa portrets saveidotos pagalam drūms un neizteiksmīgs, tomēr laimīgā kārtā tādu rakstnieku, šķiet, nav. Vismaz tāds iespaids rodas, lasot Arnolda Auziņa grāmatu Arī rakstnieks ir cilvēks."
Bijuši sakarīgi veči
Krājuma pamatā - izlase no A. Auziņa iepriekš dažādās izdevniecībās izdotajiem septiņiem anekdošu krājumiem, pievienotas arī pašas jaunākās.
G. Berelis anekdotēm piešķīris hronoloģiski tematisku karkasu. Ar virsuzdevumu atlasīt tādas, kurās atklātos "gan ironiska vīpsna, gan kāds vēstījums par laikmetu". A. Auziņš piebilst: "Anekdote jau nav tikai smieklīgs atgadījums."
Mazajā literatūras vēsturē anekdotēs ir piecas nodaļas: Klasiķi. Ne no bronzas vai granīta. Līdz 1918. gadam; Nemierīgie mierlaiki. 1919. - 1940.gads; Starp cenzūru un esamības priekiem. 1940. - 1991.gads; Kad rakstnieku daudz, bet lasītāju par maz. Literatūra trimdā; XXI gadsimtā rakstnieks turpina būt cilvēks. No 1991.gada līdz mūsdienām.
Vaicāts atklāt, kur un kā īsti vācis anekdotes, A. Auziņš saka, ka tās nākušas "no ļoti dažādiem avotiem". Nodaļā par jaunākajiem laikiem var atpazīt arī no avīžu intervijām izveidotas anekdotes. "Man jāsaka, ka man nez kāpēc ir alerģija pret Gaismas pili. Bet agrāk ļoti patika palasīt vecās avīzes. Tur daudz ko varēja atrast," no vecajām avīzēm A. Auziņš ņēmis nostāstus par Barona, Akurātera, Plūdoņa, Raiņa, Kaudzīšu un daudzu citu literātu izdarībām.
"Gan Rainis, gan Bārda, visticamāk, bijuši ļoti sakarīgi veči, bet iekšējā kristīgā cenzūra tajā laikā laikabiedriem nav ļāvusi pierakstīt viņu gājienus," uzskata G. Berelis.
Vai zinātniskā fantastika?
Vai visi anekdotēs "cilvēciskotie" laikabiedri bijuši par to priecīgi un izturējušies ar sapratni? Nav taču noslēpums, ka latviešiem patīk, Mirtantes vārdiem runājot, lai "visi dokumenti ir kārtībā" un fasāde - smuka. Apvainošanās tiešām nav gājusi secen. "Es jau esmu līvs un nemaz to nesaprotu," saka šķelmīgais, dzīvesprieka pilnais rakstnieks, kurš savu pirmo romānu esot uzrakstījis, kad aizgājis pensijā. Klasiskas intervijas vietā viņš labprātāk vienu aiz otras šķiļ krājumā neiegājušās anekdotes.
Piemēram, savulaik uz Auziņu ļoti apvainojusies dzejniece Vita Vīksna, kura pirms Reiņa Ādmīdiņa radio bijusi literārās daļas vadītāja. "Mūs ziemā uzaicināja uz Ludzu. Bija Marta Bārbale, Vita Vīksna, es arī tur biju. Ziniet, kā Latgalē, galdi bija tādi, ka lūst. Noskaitām pantiņus pie galda, un pēc tam - balle. Pēc pusnakts Volga mūs ved uz Rīgu. Stundu esam braukuši, Vita saka - jābrauc atpakaļ uz Ludzu - man zābaki garderobē palika. Sakām - piezvanīsim, atvedīs, tamdēļ nebrauks atpakaļ, esam jau stundu braukuši. Nu labi. Braucam tālāk. Krustpilī vajag paņemt degvielu. Izkāpjam ārā, izlokām kājas, pačurājam, kā vajag. Kāpjam atpakaļ, braucam tālāk. Pie Skrīveriem Vita atkal saka, šoferīt, braucam atpakaļ, man vējš hūti nopūta. Šoferis saka: "Paldies dievam, ka tuvu ir Rīga, citādi jūs atbrauktu galīgi plika. Vita pēc tam nikna kā traka - kāpēc tu mani pa visu Latviju šitā?"
Berelis savkārt ceļ galdā pašu svaigāko anekdoti. "Grāmata Arī rakstnieks ir cilvēks nonāk Mansarda grāmatnīcā. Pārdevēja rāda direktoram, lūk, mums jaunā grāmata atnākusi. Direktors: "Kas tas ir? Zinātniskā fantastika?"."