Rudenī Berlīnes mākslas dzīvē notiek tas pats, kas Rīgā, – atveras milzums izstāžu, tiek rīkotas atklāšanas ballītes, un šo jezgu pavada pa vasaru atliktās gaidas pēc kaut kā jauna, nebijuša. Tas, ko Rīgā dara teātra, kino un laikmetīgās mākslas festivāli, savstarpēji konkurējot par auditorijas uzmanību, Berlīnē ir apvienots vienā zīmolā Berlīnes Mākslas nedēļa. Tas tiešām ir vairāk komunikatīvs lietussargs nekā viens konkrēts notikums, jo Berlīne šajā laikā pretendē būt par globālu kultūras tūristu magnētu, un konkurence arī metropoļu vidū ir sīva. Šogad Berlīnes Mākslas nedēļa norisinājās no 13. līdz 17. septembrim.
Bohēma un frustrācija
Netrūkst arī atšķirību: svarīgākais, protams, mērogs. Berlīnei, kas jau trīsdesmit gadu ir apzināti veidota kā radošajai šķirai pievilcīga vieta, transformāciju no bijušā sociālistisko valstu bloka Rietumu priekšposteņa par vienu no Eiropas mākslas dzīves nozīmīgākajiem centriem ir izdevies pieveikt, izaudzinot veselu paaudzi internacionālas sabiedrības, kas sevi uzskata par šai vietai piederīgu un ir vienlīdz aktīva gan mākslas radīšanā, gan patērēšanā. Tas ir svarīgs resurss, kas nodrošina cilvēku apriti priekšnesumos, mākslas institūcijās, pašorganizētās struktūrās un kafejnīcās. Laiks rudenī Vācijas galvaspilsētā ir mazliet siltāks nekā Rīgā, un berlīnieši (cik tādu vairākās paaudzēs, nav nosakāms, jo ekonomiskās pārmaiņas dažās desmitgadēs ir bijušas kardinālas) bariem aizpilda terases rajonu centros. Protams, netrūkt jauniešu, studentu un mugursomnieku, kas ir pateicīga Eiropas pilsētu kultūras mērķauditorija, taču nevar nepamanīt, ka sportiski, nepiespiesti stilīgi vai ekscentriski ģērbtajā publikā ir daudz vidējās paaudzes īpatņu, kuru saistība ar radošajām industrijām rakstīta uz pieres. Viņi, kas savulaik ieradušies Berlīnē no visas Austrumeiropas, arī atkalapvienotās Vācijas reģioniem, un padarījuši to par bezrūpīgāko pilsētu pasaulē, tagad ir vai nu sasnieguši karjeras pilnbriedu, vai joprojām cer uz panākumiem, minot jaunākām paaudzēm uz papēžiem.
Liekas, ka slēptā spriedze, kas pavada šķietami bohēmisko Berlīnes Mākslas nedēļu, nav tikai manas paaudzes vērotāja, kas Berlīnē iebrauc tikai ik pēc vairākiem gadiem no pilsētas, kurā par radošo kvartālu sauc pat vienu koka māju, acu apmāns. Visai kodolīgi par to izteicies Kriss Derkons, bijušais Londonas muzeja Tate Modern direktors intervijā resursam Exberliner.com (šis kungs nesen kā iecelts par Berlīnes teātra Volksbühne direktoru un saskāries ar sīvu fanu pretestību līdz pat izkārnījumu mešanai viņa biroja logos): viņaprāt, berlīniešus nomāc globalizācija, ģentrifikācija un darba trūkums. "Viņi ir frustrēti nepiepildītu solījumu dēļ," saka Kriss Derkons. "Piemēram, "šī pilsēta ir un vienmēr būs lēta" – tā nav taisnība. "Šeit jūs atradīsiet darbu!" – arī nav taisnība. "Jūs atradīsiet saviem radošajiem projektiem finansējumu, katru dienu drukājot tos kafejnīcās!" – tas nav piepildījies."
Jaunā internacionalizētā un "laikmetiskotā" Volksbühne reinkarnācija sāka savu darbību Mākslas nedēļas laikā ar masu dejas performanci pamestajā Tempelhofas lidostā, un, kādu atzinību tā iemantos, rādīs laiks. Atvērtība pārmaiņām, par kuru reizēm cīnāmies kā pārāk paškritiski provinciāļi, nav izrādījusies viegli atrisināma problēma arī lielpilsētai, kuru domājam esam piemēra vērtu.
Tirgus kompromisi
Saspēle starp Berlīnes kā mūžīgā radošuma pilsētu un globālā kapitālisma diktētajiem apstākļiem bija labi saskatāma visā Mākslas nedēļas piedāvājumā. Tajā bija akcentēti divi mākslas gadatirgi. Rīgas galerija Māksla XO regulāri piedalās vienā no tiem – Positions Berlin – un acīmredzami iekarojusi tajā savu vietu: neskaitāmu baltu sienu ieskautos laukumiņos, kas Berlīnes arēnā veido miniatūrus pilsētas kvartālus, galeriste Ilze Žeivate ar komandu bija sastopama pirmajā rindā pa vidu. Viņas līdzpaņemto mākslas darbu autori bija Kristaps Ģelzis, Arturs Bērziņš, Entonijs Farū un Paulis Liepa, ar kuru galerija tobrīd vēl tikai gatavojās ceļot tālāk uz Vīnes mākslas tirgu.
Šāda veida platformas latviešu mākslas popularizēšanai nedrīkst novērtēt par zemu: tieši tāpat kā mazāk komerciālas izstādes, mākslas tirgi pulcē milzīgu skaitu lietpratēju, kas izmanto izdevību dibināt kontaktus, noskatīt sadarbības partnerus, iegādāties darbus kolekcijām. Turklāt Positions Berlin ir viena no nedaudzajām iespējām parādīties galerijām no Eiropas austrumu gala – Lietuvu pārstāvēja uzreiz vairākas. Vēl pa kādam lietuviešu uzvārdam varēja ievērot citu valstu galeriju stendos – šajā ziņā kaimiņi izrādās naskāki, šiverīgāki, turpretim Rīgas eksportspējīgo galeriju skaits ir nemanāmi sarucis.
Tirgū kopumā dominēja tradicionāla, pie sienas liekama formāta māksla ne pārāk lielos izmēros. Mani personīgi iepriecināja Tomasa Fuša galerija no Štutgartes, kas bija izstādījusi pagalam glītu vīriešu portretus, un Berlīnes Gerkena galerija ar iespaidīgām Dītera Mammela lielformāta gleznām. Šim tradicionālajam tirgum ir brālis, kas, taisnību sakot, izpelnās vēl vairāk uzmanības un ir ar vētrainu biogrāfiju: pirms pieciem gadiem man bija iespēja viesoties gadatirgū ABC Contemporary, kas pārsteidza ar neparastu iekārtojumu (galeriju stendiem nebija sienu, tās, kur bija nepieciešams, aizstāja ar savilcējiem nostiprinātas finiera loksnes), un izstādītos mākslas darbus raksturoja nepārspējams stilīgums un epatāža. Tomēr izrādījās, ka šāds formāts ir pārāk stilīgs pat Berlīnei, un tirgus nespēja atpelnīt izdevumus.
Šogad prestižais, elitārais tirgus ir atgriezies bijušajā stacijas ēkā ar nosaukumu Art Berlin, pateicoties sadarbībai ar Ķelnes mesi, un vainagojies ar kompromisu starp stilīgu un komerciālu pieeju: līdzās visjaunākajiem māksliniekiem eksponēti arī mūsdienu mākslas klasiķi, piemēram, komerciāli drošā kārts Jonatans Mēze. Iekārtojums tas pats tradicionālais – taisnos leņķos savienoti baltie kubi. Dalībnieku vidū – gandrīz tikai vācu galerijas. Lai arī rīkotāji runā par pārstāvjiem no sešpadsmit valstīm (arī vācvalodīgajām – Austrijas, Šveices), dažādībai kalpo vien atsevišķi piemēri. Organizēšanā iesaistītās Ķelnes mese aizbildnieciski gādā par savējiem, un ielauzties šādā tirgū nebūtu viegli, kaut gan varbūt būtu ar ko: galerija Sexauer ar lepnumu prezentēja Tomasa Feieršteina molekulāro skulptūru, kam Ginta Gabrāna eksperimenti jauno mediju mākslas jomā radītu veselīgu konkurenci.
Berlīnes Mākslas nedēļas nosaukums padara iekārojamāku arī bez tā daudzveidīgo mākslas dzīvi tieši kvalificētu tūristu acīs – viņu piesaiste ir viens no pilsētas ambiciozajiem plāniem, kas tiek īstenots, nežēlojot ieguldījumus. Mākslas nedēļu koordinējošā institūcija Kulturprojekte Berlin čakli aicina ekskursijās mediju pārstāvjus no dažādām valstīm. Neiztikt bez iekšējai un ārējai lietošanai paredzētu produktu salīdzināšanas. Piemēram, Berlīne ir slavena ar dažādu nekomerciālu mākslas telpu, organizāciju un iniciatīvu pārpilnību, kas galvenokārt domātas sadarbībai ar iedzīvotājiem, kreatīvai aktivitātei un nesamierināma gara uzturēšanai. Daudzas no tām darbojas ar nozīmīgu pašvaldības atbalstu. Ik gadu tiek piešķirta Mākslas projektu un iniciatīvu balva, kuras laureāti tika prezentēti arī ārvalstu žurnālistiem. Tiesa gan, konkrētā laikā un vietā balstīto kustību fiksētais veidols neko daudz neatspoguļo, bet sarunās izskan daudzkārt dzirdētas frāzes par sadarbību un pret kapitālismu. Aktīvākās, bez pārsteiguma, ir sievietes, dažas, redzams, ar ilggadēju pašaizliedzīga darba un augu valsts uztura pieredzi. Piemēram, kāda lupatdeķu tehnikas entuziaste ap sevi pulcē dažādu tautību entuziastes audumu otrreizējās pārstrādes jomā. Otra grupa specializējusies iesaistošās performancēs, kas notiekot parkos un ielās. Pietiek aplūkot radošo iniciatīvu karti, lai saprastu, ka šīs ir vienas no simtām.
Stilīguma apogejs
Daudz lielāku žurnālistu interesi izpelnās dārgā gala piedāvājumi – iespējas iepazīties ar miljonāru mākslas kolekcijām. Piemēram, reklāmas biznesā kapitālu sapelnījušā Kristiana Borosa mākslas krājums, kas izvietots ekstravagantās telpās – Otrā pasaules kara laikā uzbūvētā bumbu patvertnē, kas slejas starp labklājīgajiem pilsētas centra namiem kā mēms nacistu varas un sabiedroto veiktās Berlīnes bombardēšanas liecinieks. Interese par to ir tik liela, ka apmeklētājiem jāpierakstās mēnešiem iepriekš – viņi pārvietojas nelielās grupās gidu pavadībā, lai labirintam līdzīgajās bezlogu anfilādēs nesaskrietos.
Pati kolekcija ir stilīguma apogejs – daudz pieredzējušas betona sienas mijas ar sterili baltām, un uz šāda fona grezni izskatās jebkas – ķīniešu mākslinieka He Sjanjuja apzeltītās olu kastes laikam ir spilgtākais piemērs. Tomēr daudzi darbi ir arī kontemplatīvi baudāmi – Sergeja Jensena pasteļkrāsu audumi kvalificējas tikpat labi abstraktajai, kā konceptuālajai mākslai. Pretrasisma aktīvista Paulu Nazareta akciju liecības liek manam kolēģim tumšādainam mākslas kritiķim no Nīderlandes atzīmēt, ka šis esot viņa iemīļotākais mākslinieks. Es savukārt pamanu, ka prestižajā kolekcijā ir arī pārstāve no Baltijas – igauniete Katja Novitskova. Patīkami uzbudina arī apziņa, ka turpat uz jumta – trīsmetrīga betona slāņa – izbūvēti paša kolekcionāra luksusa apartamenti. Tiešām daudz kas mainījies pilsētā kopš laikiem, kad bunkurs vēl tika izmantots par noliktavu no Kubas ievestajiem deficīta banāniem.
Ne tik apmeklēta kā Sammlung Boros, bet arī efektīga ir Jūlijas Stošekas videomākslas kolekcijas nesen Berlīnē atvērtā filiāle. Ar kolekcionāri rīdzinieki ir jau nedaudz pazīstami, jo pirms dažiem gadiem viņas krājumā esošo darbu izstāde viesojās Rīgas mākslas telpā. Atkal viena ievērības vērta vieta – bijušais Čehoslovākijas kultūras centrs modernisma laika ēkā, kas mazliet atgādina Zinātņu akadēmijas pilsētiņu Teikā.
Berlīnes Mākslas nedēļas noslēgumā secinu, ka neesmu redzējis nevienu izstādi, kas būtu iekārtota speciāli mākslai būvētās telpās. Vietas ar stāstu ir modē, kaut gan laikmetīgā māksla ir pavisam par kaut ko citu – jaunu, jaunāku, visjaunāko.
vilnīc vējelis
vilnītim vējelim