Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Biennāles ne Venēcijā, ne Kaselē

Cikliskas starptautiskas izstādes rīko gan ambiciozas, gan pavisam izmisušas pilsētas

Laikmetīgās mākslas videi decentralizējoties, netrūkst pilsētu, kas vēlētos tajā sevi pieteikt: Rīga ar topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ir šo pretendentu skaitā. Tomēr jautājums, kā pievērst sev uzmanību, ir kritisks: jauna mākslas centra statusa kārotāju ir daudz, bet auditorijas iespējas uztvert un patērēt nav neierobežotas. Tāpēc visur ir gaidīti mākslas profesionāļi un interesenti, kas gatavi atsaukties neierastiem piedāvājumiem, sakravāt somu un sēsties lidmašīnā. Tie ir labākie vēstneši, kas savus piedzīvojumus tālāk atstāsta saziņas līdzekļos, mudinot pārējos apmeklēt kādu vietu vai, gluži otrādi, turēties no tās pa gabalu. Cikliski notiekošas izstādes – biennāles, retāk triennāles un kvadriennāles – ir pārbaudīti formāti, kas piesaista ceļojošo auditoriju. Tomēr tas var izrādīties tikai šķietami viegls veids, kā iezīmēt savu vietu kartē, – arī biennāļu blīvums ir tāds, ka interesentiem nākas izdarīt izvēli, uz kuru attiecīgajā brīdī doties. Argumenti izvēlīgās publikas piesaistīšanai var būt gan programmatiski, gan bieži vien it kā otršķirīgi vai pavisam nejauši faktori. Mākslas kritiķis Valts Miķelsons, būdams nesātīgs ceļotājs, dalās personiskajā pieredzē balstītos apsvērumos.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Vai Venēcijas biennāle ar katru reizi kļūst vājāka? Cik gadu atlicis līdz nākamajai Kaseles Documenta? Cik dienās tās iespējams apskatīt (uztvert?), un vai ir jēga braukt pēc atklāšanas nedēļas? Ārpus šauri profesionālām – vai arī sociālām – fiksācijām varētu atbildēt: "Nav diez cik svarīgi!" Starptautiskajā biennāļu – cikliski (visbiežāk ar divu gadu intervālu) notiekošu, vērienīgu mākslas izstāžu – kalendārā nav pārtraukumu, un tās nosedz plašu ģeogrāfisko areālu. Piedāvājumā ir dažādas klimata joslas un sezonas, lielpilsētas un ārpilsētas, muzeji ar klimata kontroli un brīvdabas (ne)vietas, starptautiski atzīti kuratori un konkrēta reģiona daudzsološākie mākslinieki, dažāda vēriena un ievirzes pavadošās programmas, kritiskas ambīcijas un mākslas prieks. Pieņemt, ka ideju un cilvēku cirkulācija raksturo tikai dažas starptautiski pazīstamākās biennāles, nav ne mazākā pamata.

 

Pārvietošanās izaicinājumi

Satura un formas ziņā biennāles jēdziens ir diezgan izplūdis. Venēcijas biennāles "mākslas olimpisko spēļu modelis ir un paliek izņēmums. Liela daļa šādu notikumu no mākslas muzeju tematiskajām izstādēm atšķiras galvenokārt (bet ne vienmēr) ar mērogu un ambīcijām. Viens aspekts, kas manā biennāļu pieredzē saglabājas konstants, ir pārvietošanās. Katra biennāle neizbēgami notiek konkrētā vietā, ar kuru saistīts tās zīmols un prestižs un bieži vien arī saturs. Tādējādi, piemēram, var apgalvot, ka Stambulas, Lionas, Liverpūles un Kvandžu biennāle atrodas nosacītā Top 20, un zināmā mērā šo vērtējumu attiecināt ne tikai uz izstādi, bet arī pilsētu. Vienlaikus tās nekad īsti nav vietējās.

Lai gan braukšana uz mākslas biennāli var izklausīties mazāk dabiska un ierasta nekā ceļojums uz sporta komandas izbraukuma spēli vai alternatīvās mūzikas festivālu, tā ietver līdzīgus loģistiskus izaicinājumus. Attiecīgi daudzu, sevišķi nomaļāku, biennāļu mājaslapās atrodama pietiekami izvērsta informācija par ērtākajiem (vai sponsoru piedāvātajiem) transporta veidiem un kustību, naktsmītņu un ēdināšanas vietu rekomendācijas, auto un velo nomas pakalpojumi tuvākajā apkārtnē. Savukārt saturiski šāda ceļošana, iespējams, atrodas daudz tuvāk tradicionālajam tūrismam, kur kultūras mantojums un mākslas muzeji ir ierasti apskates objekti, un nokļūšanai atšķirīgā sociopolitiskā un kultūras atsauču sistēmā ir vērā ņemama nozīme.

Svarīgs ir arī pārvietošanās vietējais līmenis. Parasti biennālēm ir vairāk par vienu norises vietu, kuras bieži vien nav tradicionāli baltie kubi. Līdzās utilitāru apstākļu radītai nepieciešamībai sadalīt ekspozīciju daļās, piemēram, atbilstošu telpu trūkuma dēļ, ir biennāles, kurās gan izvēlētās norises vietas, gan pārvietošanās starp tām spēlē vērā ņemamu lomu. Piemēram, viena no šī gada Jokohamas triennāles (Japānā) norises vietām ir sabiedriska celtne, kura būvēta, lai atzīmētu ASV "melno kuģu" ierašanos pilsētas ostā XIX gadsimta vidū. Tās rezultātā Japāna pēc vairākus gadsimtus ilgušās noslēgtības politikas iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā un politikā. Šeit izstādītā instalācija – Janagi Jukinori 9. pants (2016) – atsaucas uz Japānas konstitūcijas daļu, kas aizliedz karu kā starptautisku konfliktu risināšanas līdzekli. Šī panta pārskatīšana jau kādu laiku ir valsts politiskajā darba kārtībā. Vēlēšanās 22. oktobrī uzvarēja partija, kas to aktīvi rosina.

Citāda pārvietošanās noskaņa valdīja Marrākešas biennālē Marokā 2016. gadā, kur darbi bija eksponēti, jādomā, tajās pašās vietās, ko apmeklētu vairākums tūristu (divas vēsturiskas pilis, dārzs utt.). Toties šī gada Kauņas biennāli iespējams skatīt arī kā alternatīvu pastaigu pa zīmīgām, bet realitātē tikpat kā nemarķētām vietām, kuras galvenokārt ir saistītas ar ebreju kopienas vēsturi pilsētā. Savukārt 2016. gada Bukarestes biennāle sastāvēja teju tikai no pārvietošanās – tajā mākslas piedāvājums bija dažādos pilsētas rajonos reklāmas stendos izvietoti plakāti. Izstāde, kuru pa automašīnas logu būtu iespējams apskatīt apmēram stundas laikā (tai bija izstrādāta viedtālruņa lietotne ar karti un navigāciju), lielā mērā balstījās attālumos starp dažādām pilsētas daļām, vairāk vai mazāk nolasāmos apbūves, izmantojuma un pārticības parametros un tikai ieguva no apskates ilgākā laika posmā.

 

Scenāriji un atkārtojumi

Visās pasaules malās notiek cikliskas izstādes, kuras ne tikai izmanto savas norises vietas vārdu, bet arī izvirza mērķi runāt par konkrētās vietas problemātiku. Viens no scenārijiem ir apkārtējā reģiona mākslas dzīves aktualizēšana, piemēram, Kvebekas Manif d’art Kanādā, kas gan ir pāraugusi šo sākotnējo impulsu un aicina arī māksliniekus no ārzemēm. Savukārt Folkstonas triennāles Lielbritānijā veidotāji pievēršas savas pilsētas dzīves kvalitātes, ilgtspējas un publiskās telpas jautājumiem – un tieši ar to piesaista globālu uzmanību.

Visas šīs konstruētās lokalitātes teorētiski var salikt vienā rindā, kur tās atklājas kā biennāles žanra raksturelements un darba rīku komplekts, kuru izmantot vēlamā stāsta veidošanā, un šādā griezumā nav lielas atšķirības starp komplimentāriem un kritiskiem naratīviem – vien tik daudz, ka tie iedarbojas uz atšķirīgām mērķauditorijām. Netrūkst arī citu atkārtojumu, piemēram, iespēja ik pēc diviem gadiem nokļūt tajā pašā Stambulas hammāmā, kas būvēts XV gadsimtā, vai arī salīdzināt estētiski radniecīgas Tatjanas Truvē instalācijas Stambulā un Jokohamā šogad. Protams, teju visās biennālēs atkārtojas arī auduma maisiņi ar logo un vietējā gida pavadībā apkārt dreifējošas vīzdegunīgu kuratoru grupiņas, kuru dalībnieki, reizēm šķiet, apmeklējuši vismaz vienu šādu izstādi par daudz. Darba pienākums ne tuvu nav vienīgais iemesls apmeklēt biennāles, jo to institucionalizācijas un komercializācijas līmenis ievērojami atšķiras. Reizē ar plaši pazīstamajām Berlīnes biennāli un Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta Cīrihē 2016. gadā notika arī triennāle Ļubļanā ar latviešu kritiķu iecienīto Borisu Groisu kuratora amatā, 2017. gadā piektā biennāle notika gan Vroclavā (Out of Sth), gan Odesā.

Dodoties tālāk no mākslas pasaules centriem, var arī nokļūt pavisam cilvēcīgā vidē, piemēram, šogad aizsāktajā Oku-Noto triennālē, kura notika Sudzu pilsētā Isikavas prefektūrā Japānā. Mākslinieku sarakstā netrūka pazīstamu biennāļu dalībnieku (Venēcijas biennāles īpašās citējamības dēļ var piebilst, ka starp pārstāvētajiem bija arī šī gada Japānas paviljona Venēcijā autors Takahiro Ivasaki un vairāki citi). Darbi, kuri bija izvietoti pārsvarā nemākslas vietās vai brīvā dabā plašā areālā uz pussalas, reflektēja par starptautiski pazīstamiem jautājumiem – vairāki par slēgtu dzelzceļa līniju, citi – par zivsaimniecību, vēl citi apkopoja mūsdienu lokālo folkloru vai sadarbojās ar gados veciem iedzīvotājiem. Kopējā iecerē, šķiet, bija kāda līdzība ar Folkstonas triennāles organizatoru vēlmi nodarboties ar pilsētiņas vidi un nākotni, vienlaikus atsaucoties uz nomalības aktuālo potenciālu kultūras jomā. Izstādes pase – buklets, kas derēja kā ieejas biļete, kurā varēja krāt zīmodziņus no 39 norises vietām un iegūt kādu balvu, ja apmeklētas visas, – mudināja pasmaidīt un sasveicināties ar vietējiem iedzīvotājiem. Spriežot pēc reakcijas divu dienu garumā, tas nebija kāds avangarda mākslas projekts, bet drīzāk (iespējams, nedaudz virspusējs) solis pretī iederībai vidē.

 

Vietas stiprināšana

Šogad ir aizsākta jauna cikliska izstāde – ARoS triennāle Orhūsā, Dānijā. Tā veidota kā viens no centrālajiem notikumiem Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā un iezīmē oriģinālu motivāciju. Kurators Erlends G. Hoierstens pieteikumā raksta, ka jaunas biennāles veido gan ambiciozas pilsētas, kas vēlas iekarot vietu kartē un kalendārā, gan pavisam izmisušas pilsētas, kas par mērķi izvirza pilsētas mākslas institūciju kapacitātes saglabāšanu, gan arī, viņaprāt, mākslai pienākošās cieņpilnās vietas stiprināšanu. Šādi mērķi varētu šķist deklaratīvi vai pašsaprotami, bet noteikti jāpatur prātā politisko procesu trajektorija Rietumu pasaulē – arī dažādu robežu un kustības ierobežojumu atjaunošanās. Jau pēc triennāles izstāžu slēgšanas publicētajā preses paziņojumā kā mērķu izpildes pierādījums minēts apmeklētāju skaits, kā arī publikācijas starptautiskos tiešsaistes medijos un to pārrēķins reklāmas vērtībā.

Salīdzinot ar enciklopēdiskajām pilīm un pasauļu pasaulēm, kuras kā ļoti vispārīgas tēmas savulaik iezīmējusi Venēcijas biennāle, "citām" biennālēm ir vēl kāda raksturīga īpašība – spēja fokusēties uz kaut cik definējamu tēmu loku, kurā reizēm var paspert kaut pussoli uz priekšu. Šīgada Gēteborgas biennāle apskata sekularitātes lomu mūsdienās, savukārt Mosas biennāle – atsvešinātību kā stāvokli, kurš klimata un citu pārmaiņu rezultātā skāris ne tikai proletariātu, bet visus Zemes iedzīvotājus. Vēlme saglabāt fokusu ir politiska vēlme. Arī katrs brauciens uz biennāli apliecina politisku vēlmi pastāvēt uz došanos ceļā, šķērsošanu, pieredzēšanu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja