Saņemot ziņu par augsto atzinību, Balkrišna Vitaldass Doši teica, ka Prickera balvu veltī savam skolotājam un guru Lekorbizjē. Arī balvas aizkulisēs tiek runāts, ka patiesībā šogad Prickera balva netieši tikusi piešķirta Lekorbizjē un Lūisam Kānam – modernisma arhitektūras milžiem, jo, viņiem dzīviem esot, par arhitektūras Nobela prēmiju dēvētais apbalvojums vēl nebija nodibināts un to pasniegt arhitektiem nebija iespējams. Doši profesionālā karjera sākās pie šveiciešu izcelsmes modernisma tēva. Viņš piedalījies vienā no vērienīgākajiem Lekorbizjē īstenotajiem projektiem – indiešu pilsētas Čandīgarhas plānojuma un nozīmīgāko publisko ēku projektēšanā XX gadsimta 50. gados –, kā arī citos Lekorbizjē darbos Indijā.
Tagad 90 gadu vecais Balkrišna Vitaldass Doši ir viens no retajiem dzīvajiem aculieciniekiem, kurš ir strādājis kopā ar Lekorbizjē, tāpēc gandrīz neviena intervija ar viņu neiztiek bez jautājumiem, kā bija sastrādāties ar slaveno šveicieti un ko viņš domā par Lekorbizjē projektēto.
Satikšanās ar klasiķi
XX gadsimta 50. gadu sākumā Balkrišna Vitaldass Doši dzīvoja Londonā un pašmācības ceļā papildināja zināšanas par arhitektūru Britu karaliskajā arhitektūras institūtā. Šajā laikā Hārtfordšīras pilsētā Hodesdonā notika kārtējā Starptautiskā Modernās arhitektūras kongresa kopā sanākšana. Starptautiskais Modernās arhitektūras kongress, ko parasti saīsina pēc tā nosaukuma franču valodā – CIAM, ir Lekorbizjē 1928. gadā dibināta organizācija, kas nodarbojās ar modernās arhitektūras pamatpostulātu formulēšanu un propagandu.
Doši izdevās kongresa sapulcē nokļūt kā novērotājam. Tajā Lekorbizjē prezentēja savas idejas par Indijas jaunās pilsētas Čandīgarhas izveidošanu. Izrādījās, ka modernisma arhitektu sanāksmē Hodesdonā Doši ir vienīgais indietis, un tāpēc visi viņu izjautāja par vietējiem apstākļiem. Doši tad arī nolēma, ka viņš vēlētos strādāt kopā ar Lekorbizjē. Indieti brīdināja, ka ievērojamais šveicietis kā priekšnieks nav nekāda medusmaize. Taču Doši tas nenobiedē, un viņš devās sarokoties ar Lekorbizjē, kā arī pieteikties darbā. Modernisma guru lika atsūtīt ar roku rakstītu pieteikumu.
Jāatceras, ka Lekorbizjē ir slavens ne tikai ar savām modernās arhitektūras idejām un projektiem, bet arī ar nešpetno noraidījumu savai vēlākajai tuvākajai līdzstrādniecei Šarlotei Periānai. Viņš teicis, ka viņa birojā nenodarbojas ar dekoratīvo spilvenu izšūšanu, tā norādīdams, ka sievietēm arhitektu birojā nav vietas. Doši paveicās vairāk – viņu Lekorbizjē pieņēma darbā uzreiz, gan piebilstot, ka atalgojumu par darbu viņš nesaņems. Doši piekrita un astoņus mēnešus Parīzē strādāja bez algas, toties bija viens no tuvākajiem Lekorbizjē līdzstrādniekiem viņa Indijas projektos. Lekorbizjē pirms tam ne reizi nebija bijis Indijā. Karstais klimats, Indijas ainava ar Himalaju kalniem fonā un musoni Eiropas arhitektam bija jaunums, taču tas netraucēja radīt vienu no vērienīgākajiem modernisma ideju iemiesojumiem dzīvē.
Lekorbizjē advokāts
Taču Čandīgarha ir arī viens no pretrunīgāk vērtētajiem projektiem. Rietumu arhitekti lielākoties par to sajūsminās, taču paši indieši, arhitektus ieskaitot, vīpsnā. Lai gan Doši apgalvo, ka Lekorbizjē centies ņemt vērā vietējos apstākļus, modernisma radikālās idejas izrādījās nepiemērotas Indijas pilsētnieku ikdienas sadzīvei. Tiek teikts, ka Čandīgarhā ir izcils plānojums un arhitektūra, taču tai pietrūkst īstas pilsētas dzīvīguma. Doši cenšas paskaidrot un attaisnot sava skolotāja idejas, taču arī viņš atzīst, ka Lekorbizjē projektētās pilsētas ievērojamākās ēkas ir brīnišķīga telpas, gaismas un tektonikas pieredze, taču praktiskajā ziņā gandrīz nelietojamas.
Pēc piecu gadu strādāšanas pie Lekorbizjē Doši izlēma palikt Indijā un atvērt savu biroju. Arhitekts uzskata, ka Lekorbizjē ir nepārvērtējama ietekme uz viņa turpmāko darbību. Doši nākamos projektus var uzskatīt par Lekorbizjē ideju turpinājumu. Taču Doši centies neatkārtot šveiciešu arhitekta formālos paņēmienus, un, ja tos visus atmetot, paliekot tikai Lekorbizjē arhitektūras gars, ko Doši tiecies iemiesot savos projektos.
Uzaicinājums sadarboties
Lekorbizjē nav vienīgais XX gadsimta lielais vārds, ar ko Doši bija gods sastrādāties. Otrais ir igauņu izcelsmes amerikāņu arhitekts Lūiss Kāns. Ar viņu indiešu arhitekts iepazinās 1958. gadā Amerikā. Kāds draugs aizvedis Doši uz Lūisa Kāna biroju un iepazīstinājis ar viņu. Sadzīvē Kānu var uzskatīt par Lekorbizjē pretstatu – viņš ciemiņu laipni uzņēmis un rādījis savu projektu diapozitīvus. Lūiss Kāns jauno Doši uzaicinājis vakariņās uz restorānu (naudu viņš aizņēmies no savas sekretāres). Lūisa Kāna personīgā finanšu situācija gandrīz nemitīgi bija kritiska. Doši un slavenais amerikāņu arhitekts satikās vēl vairākas reizes. Šoreiz viņi bija mainītās lomās. Doši Lūisu Kānu (nevis otrādi) uzaicināja sadarboties vērienīgā pasūtījumā, ko Doši bija saņēmis Indijā. Tā bija Indijas Vadības institūta ēka Ahmadābādā – viens no ievērojamākajiem Doši projektiem. Indiešu arhitekts ar Kānu strādāja kopā pie vairākiem projektiem līdz Kāna nāvei 1974. gadā. No Lekorbizjē Doši iemācījies brīvību un stratēģisko domāšanu, savukārt no Lūisa Kāna – precizitāti un klusuma sajūtu arhitektūrā.
Meistara dzīves jēga
Doši karjera veidojās reizē ar Indiju kā no Britu impērijas neatkarīgu valsti. Tika projektētas un celtas neskaitāmas publiski nozīmīgas celtnes. Pasūtījumu arhitektiem netrūka, bet Doši jau karjeras sākumā 50. gados bija sev formulējis arhitekta dzīves jēgu – projektēt lētus mājokļus iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Kad 80. gadu beigās Indauras pilsētas vadība piedāvāja Doši radīt pēc viņa paša izvēles kādu no pilsētas nozīmīgākajām publiskajām ēkām, arhitekts izvēlējās projektēt pašvaldības subsidētus mājokļus Indauras Aranjas rajona nabadzīgajiem iedzīvotājiem.
Pašvaldība ļāva iedzīvotājiem par lētu naudu iegādāties apbūves zemes gabalus un nodrošināja ar sadzīvei pašu nepieciešamāko. Doši radīja 16 paraugmāju ar dažādiem plānojuma variantiem. Visas bija būvētas no vietējiem materiāliem, un tās saimnieki varēja paplašināt pēc savām vēlmēm un vajadzībām. Viņš mācījās no Lekorbizjē kļūdām Čandīgarhas pilsētā un Aranjā plašu ielu vietā izvēlējās indiešu senajām pilsētām raksturīgo labirinta veida plānojumu ar šaurām un nelielām ieliņām, kas kļuva arī par apkārtnes publisko kopā sanākšanas telpu. Līkloču ieliņas radīja mājīgu un dzīvīgu gaisotni, bet lielāko daļu māju saimnieki laika gaitā paplašināja.
Doši uzskata, ka arhitektūra nav statiskas ēkas, bet gan dzīvs organisms, kas attīstās un mainās. Protams, daļa Aranjas ēku tika pārdotas, un to iedzīvotāji mainījās, taču tas tikai atdzīvināja rajonu un palīdzēja tam izvairīties no sociāli nelabvēlīgu ģimeņu geto iespaida. Sešos ar pusi tūkstošos mājokļu pašlaik mīt apmēram 80 000 iedzīvotāju.
Balvas oficiālais iemesls
Oficiāli Prickera balvas žūrija tieši Aranjas zemo izmaksu mājokļu projektu min par galveno iemeslu, kāpēc par augstās atzinības saņēmēju tā izvēlējusies indiešu arhitektu Balkrišnu Vitaldasu Doši. Tā tiek turpināta žūrijas politika pasniegt balvu mazāk zināmiem arhitektiem par viņu sociāli nozīmīgiem projektiem savā valstī. Šim kritērijam ideāli atbilst iepriekšējo gadu Prickera balvas saņēmēji – gan čīliešu arhitekts Alehandro Aravena, kura slavenāko darbu vidū arī ir mājas iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, kuras viņi paši laika gaitā var paplašināt vai pārbūvēt, gan katalāņu arhitektu birojs RCR Arquitectes, kura lielākā daļa projektu atrodas rokas stiepiena attālumā no Barselonas.
Augstā atzinība Doši ietilpst vēl kādā pašreizējā arhitektūras tendencē – ar balvām celt godā piemirstos XX gadsimta vidus modernisma arhitektus, kuri svarīgu karjeras daļu veltījuši sociāli nozīmīgiem mājokļu projektiem.
Atzinība jaunajiem
Balkrišna Vitaldass Doši dzimis 1927. gadā mēbeļu galdnieka ģimenē, kura ar šo amatu nodarbojusies jau daudzās paaudzēs. Arhitekts bieži apgalvo, ka par arhitektūru viņš vairāk iemācījies vectēva darbnīcā, nevis pāris gadus studējot sera Dž. Dž. arhitektūras skolā Mumbajā, kas tiek uzskatīta par vienu no vecākajām un svarīgākajām arhitektūras institūcijām Indijā.
Doši par skolas galveno trūkumu uzskata to, ka tajā nemācīja neko par Indijas tradicionālo arhitektūru. Doši pašu pasniegt arhitektūru pirmais iedrošināja arhitekts un izgudrotājs Bakminsters Fulers, kurš viņu uzaicināja lasīt lekcijas Vašingtonas Universitātē. Tagad Doši ir vairāku universitāšu goda biedrs dažādās pasaules malās. Indijā viņš ir izveidojis sešas dažādas mācību institūcijas. XX gadsimta 60. gados Doši nodibināja Arhitektūras skolu Ahmadābādā, vēlāk turpat izveidoja Pilsētplānošanas institūtu. Kopā ar saviem studentiem viņš devās nevis aplūkot pilsētu ievērojamākās ēkas, bet gan uz graustu rajoniem, lai pētītu tur izveidojušās pašorganizētās apbūves principus un sadzīves paradumus.
Arī Doši arhitekta biroja darbnīca ir savdabīgs mācību centrs, kurā strādājošie mācās, pārmācās un piemācās klāt, ko vēl par arhitektūru nav zinājuši. Darbnīcas nosaukums ir Sangath, kas, vienkāršoti tulkojot, nozīmē "sanākt kopā". Par saņemto Prickera balvu Doši saka – tā ir nozīmīga ne tik daudz viņam pašam cik Indijai kopumā, jo atzinība indiešu jaunajiem arhitektiem un studentiem norāda, ka sociāli atbildīga arhitektūra tiek novērtēta un tā nav margināla, reti kuru interesējoša nodarbe. Respektēts un nozīmīgs arhitekts mūsdienās ir sociāls aktīvists, nevis cinisks dārgu viesnīcu un debesskrāpju projektētājs.