Kopējā Eiropas Savienības ārpolitika attiecībās ar Krieviju Latvijai ir īpaši nozīmīga. Krievija izmanto ģeogrāfiski un ekonomiski mazo Latviju un Igauniju, lai starp Eiropas Savienības valstīm radītu nevienprātību un tādējādi vairotu savu ietekmi Eiropā. Lai to panāktu, Krievija savā retorikā balstās uz "fašisma atdzimšanas" tematiku, labi zinot, ka Rietumeiropas sabiedrība un lielākā daļa ES politiķu savā izpratnē par totalitārajiem režīmiem (nacismu un komunismu) joprojām ir vienpusīgi izglītota.
Tādēļ nav brīnums, ka pēc Edvīna Šņores dokumentālās filmas "Padomju Stāsts" plašajiem panākumiem rietumos Krievija valsts līmenī ir sacēlusi trauksmi par "centieniem pārrakstīt vēsturi". Pēdējais jaunums šajā ziņā ir Krievijas prezidenta īpašās komisijas izveidošana, kas raudzīsies, lai Krievijas un PSRS vēsturi neizmantotu Krievijas "reputācijas graušanai". Tāpat Krievijā nupat ir pieņemts likums, kas paredz kriminālatbildību par "nepareizu" vēstures interpretēšanu - būtībā tas nozīmē, ka Krievijas teritorijā nevarētu nesodīti iebraukt vēstures pētnieki vai pat politiķi, kuri nosoda PSRS noziegumus pret cilvēci.
Latviju pārstāvošajiem politiķiem Eiropas Savienībā ir jāturpina pretoties šādām totalitārisma izpausmēm no Krievijas puses, kā arī jāaktualizē Latvijas un Igaunijas dekolonizācijas jautājumi, kas paredzētu ekonomiski stimulēt Baltijā dzīvojošo padomju kolonistu migrāciju atpakaļ uz Krieviju un citām šo kolonistu izcelsmes valstīm, lai novērstu oficiālu divkopienu valstu veidošanās draudus Igaunijā un Latvijā, kas būtiski vairotu Krievijas ietekmi Eiropas Savienībā.
Eiropas Savienībai attiecībās ar Krieviju būtu stingri jāpastāv uz pozīcijām, ka tikai tad, kad Krievija atzīs PSRS komunistiskā režīma noziedzīgo raksturu, izmaksās kompensācijas no šī režīma cietušajiem un izbeigs līdzšinējo agresīvo ārpolitiku, būs iespējamas harmoniskas un pilnvērtīgas attiecības starp Krieviju un Eiropas Savienību. Tādās situācijās, kā pagājušajā vasarā, kad Krievija uzbruka Gruzijai, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vajadzētu nostāties vienotā frontē pret Krievijas imperiālismu, ieviešot ne tikai ekonomiskas un politiskas sankcijas pret to, bet arī uz laiku pārtraucot diplomātiskās attiecības ar agresoru.
Ir labi saprotams, ka Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju, samierināšanos ar austrumu lielvalsts agresiju un demokrātijas trūkumu lielā mērā nosaka enerģijas resursu tirgus – Eiropas Savienības atkarība no Krievijas fosilā kurināmā. Tāpēc ES interesēs būtu dažādot fosilā kurināmā avotus, attīstot to piegādes ceļus no Centrālāzijas un Āfrikas un Persijas līča reģiona. Līdztekus tam jauno enerģijas ieguves paņēmienu (piemēram, kodoltermiskās sintēzes) zinātnisko pētījumu finansēšanai un ieviešanai praksē būtu jākļūst par Eiropas Savienības stratēģiju, lai ar zinātņietilpīgu tehnoloģiju palīdzību tiktu mazināta atkarība no Krievijas fosilā kurināmā. Tāpat būtu jāstimulē ūdeņraža un elektrodzinēju autotransporta ieviešana, jo uzpildes staciju u.c. piemērotas infrastruktūras objektu trūkums būtiski ierobežo šo tehnoloģiju komerciālo attīstību.
Eiropas Savienībai būtu finansiāli jāatbalsta modernas kodolspēkstacijas būve Baltijā, kas ir visefektīvākais un videi salīdzinoši nekaitīgs elektroenerģijas ieguves paņēmiens. Tāpat būtu jāiesaista Baltijas valstis kopējā elektroenerģijas tīklā ar Zviedriju un citām Eiropas Savienības valstīm, lai mazinātu šī reģiona enerģētisko atkarību no Krievijas.