Aleksandra Beļcova – vienīgā sieviete Latvijas modernisma gleznotāju lokā – noteikti nav jaunatklājums Latvijas mākslas vēsturē. Viņas darbi regulāri iekļauti dažādās Rīgas mākslinieku grupai un modernismam veltītās izstādēs, kā arī prezentēti atsevišķi (tā 2002. gadā Aleksandras Beļcovas darbu izstādi organizēja Rīgas galerija un izdeva nelielu katalogu).
Par zināmu kanonizācijas aktu var uzskatīt 2014. gada publikāciju par mākslinieci izdevniecības Neputns sērijā Latvijas mākslas klasika. Taču tagad tās autore, Beļcovas mākslas pētniece, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natālija Jevsejeva, piedāvā arī pamatīgu, doktora disertācijā balstītu monogrāfiju, kas papildina plašo izstādi no muzeju un privātajām kolekcijām. Ekspozīcija aptver visus mākslinieces radošās darbības aspektus un posmus. Tas ir ievērības cienīgs bezprecedenta notikums.
Intīmisma toņkārtā
Ukrainas teritorijā dzimusī Aleksandra Beļcova apmeklējusi Penzas mākslas skolu, kur Pirmā pasaules kara gados mācījās vairāki latvieši. Tur viņa iepazinās ar vienu no topošā modernisma līderiem, nākamo gleznotāju, dizaineru, pedagogu un teorētiķi Romanu Sutu (1896–1944), un atbrauca viņam līdzi uz Latviju.
Aleksandras Beļcovas jaunrades kontā ir gan visai radikāli abstrahētas 20. gadu sākuma kompozīcijas – tā dēvētie dekoratīvie panno nr. 1–3 kafejnīcai Sukubs (1922) –, gan jaunās lietišķības un Art Deco lokā iekļaujamas pērles, piemēram, Baltā un melnā (1925), kā arī emancipētā Tenisiste (1927), kas, protams, ir aplūkojamas izstādē. Sekoja atgriešanās pie gleznieciskāka jaunreālisma variantiem, kas saistīti ar daudzkārt apmeklētās Francijas impulsiem, savukārt 1938. gada ceļojums uz Stokholmu iekļāva iespējamo paraugu lokā arī dažus zviedru meistarus.
Izstādē ir labi redzams, ka atšķirībā no daudziem latviešu gleznotājiem 30. gados Aleksandra Beļcova nav aizrāvusies ar pastozu, tumši piesātinātu glezniecību populārās beļģu skolas garā, bet piekopusi vieglu, gaisīgi caurspīdīgu manieri tuvinātos pasteļtoņos un daudz strādājusi arī pastelī. Žanriski dominējošie tuvinieku un draugu portreti – nereti visai ekspresīvā traktējumā – prevalē arī pēckara gados. Tad Aleksandra Beļcova daudz gleznojusi un zīmējusi meitu Tatjanu, mazmeitu Ingu, kā arī citus pazīstamus kultūras aprindu ļaudis (Lidijas Auzas portrets, 1957, u. c.), bieži savdabīgā intīmisma toņkārtā, līdz minimumam reducējot socreālisma uzspiestās dogmas.
Iekšējais mirdzums
Izstādes iekārtojums nerada īpašus pārsteigumus, tas loģiski vedina no agrākiem jaunrades posmiem pie vēlākiem, kā arī grupē tematiski un stilistiski radniecīgus eksponātus, saistāmus ar noteiktiem dzīves periodiem un notikumiem. Fokusētais izgaismojums piešķir gleznām īpatnēju iekšējo mirdzumu. Publika netiek pārslogota ar komentējošiem tekstiem, tie sniegti vien par atsevišķiem spilgtākiem fenomeniem, piemēram, par dramatisko un droši vien mazāk pazīstamo Rīgas geto zīmējumu sēriju un Latvijas kultūras kanonā iekļauto porcelāna apgleznošanas darbnīcu Baltars, kurā Beļcovas ieguldījums izceļas ar tematisku daudzpusību no eksotiskām maskām līdz lidotāju un burātāju tēliem.
Lielāko daļu lasāmvielas veido citāti no Aleksandras Beļcovas vēstulēm un dienasgrāmatām, tādējādi tiek ļauts runāt viņai pašai, un tas nenoliedzami sasaucas ar feministiski ietonēto pieeju. Ar to saskan arī akcents uz mākslas tapšanas procesu, nevis tikai pabeigtiem šedevriem, tiek eksponētas neskaitāmas skices dažādās tehnikās, to vidū ērti šķirstāmos bloknotu faksimilos. Līdzās ģimenes albumu fotogrāfijām izstādītas arī personīgās lietas – elegantas kurpes un rokassomiņas, kaltēti ziedi utt. –, kas ļauj pietuvoties laikmeta atmosfērai, ko kāpina arī liegi meditatīvā fona mūzika ar starpkaru stilistikas piesitieniem. Aleksandras Beļcovas pārdomu fragmentos mijas depresīvi un priecīgāki brīži, kas atklāj viņu arī kā apdomīgi racionālu kazino spēlmani un romantisku piedzīvojumu izbaudītāju, kurai vienlaikus nācās nemitīgi cīnīties ar tālaika māksliniecisko aprindu lāstu – tuberkulozi.
Jaunas iespaidu versijas
Citāti arī pagaisina iespējamās ilūzijas par divu modernistu idillisko radošo tandēmu. Piemēram: "Kad mēs runājam par mūsu turpmāko dzīvi, man vienmēr liekas, ka man jābūt kā tavam kompanjonam un kā māksliniekam man jāspēlē otrā plāna loma. Es negribu būt kāda palīgs, es gribu pati būt kaut kas, vienalga, liels vai mazs, bet pilnībā patstāvīgs – tas man ir pats galvenais. Tieši tāpēc uzskatu, ka mums jāšķiras. Jāsalauž šis ieradums, kas saista un nospiež mūs" (no vēstules melnraksta Romanam Sutam 1922. gada 20. jūnijā). Kaut gan abi tomēr pusgadu vēlāk apprecējās, kopdzīvē ar impulsīvo Romanu Sutu, kurš pamanījās konfliktēt arī ar tuvākajiem domubiedriem, netrūka ne vētrainu epizožu, ne sānsoļu, ne šķiršanās un atkārtotu laulību.
Laikabiedri atzīmējuši Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas darbu radniecību, taču netrūkst arī citētajām pārdomām tieši pretēju, visnotaļ patriarhālu padomu: "Varbūt ar tādiem pat panākumiem, ar kādiem Beļcova tagad atdarina Sutu, viņa spētu kopēt citu. (..) Beļcova spēcīgāka tur, kur viņa ciešāk pieturas Sutas paraugam, un varbūt labāk viņai būtu pilnīgi padoties Sutas garam, tapt par Sutas mācekli, palīdzi un nepretendēt uz patstāvību" (Uga Skulme, Romana Sutas izstāde, Daugava, 1928, nr. 3, 402. lpp.).
Ietekmēšanās no Sutas nebūt nav noliedzama, taču vienlaikus Beļcovas mākslā atbalsojas arī gana daudz citu impulsu. Šo iedvesmotāju vidū bijis gan viņas skolotājs Petrogradā Nātans Altmans, gan franču kubists Albērs Glēzs un tādi Parīzes skolas "kausējamā katla" pārstāvji kā japānis Cuguharu Fudzita un Bulgārijā dzimušais ebrejs Žils Paskīns. Pētnieciskāk orientēti skatītāji, kam šāds salīdzinošais aspekts šķiet interesants, arī nav aizmirsti – uz galdiem ekspozīcijā ir skatāmas dažādu citzemju meistaru darbu reprodukcijas. Šis problēmu loks aktualizē piederību noteiktam virzienam vai tendencei kā neizbēgamas līdzības avotu. Piemēram, Pablo Pikaso un Žorža Braka analītiskā kubisma darbi dažkārt ir teju neatšķirami, bet tas neliedz abus dēvēt par izciliem un oriģināliem meistariem.
Katrā ziņā, ja neuzskatām par oriģinālu tādu mākslinieku, kurš ne no viena nav iespaidojies, bet gan tādu, kurš iespaidus pārradījis jaunās, citādās versijās, Aleksandras Beļcovas radošajā biogrāfijā viss ir kārtībā. Viņas paustā vēlēšanās būt pašai ir iemiesota atturīgi izsmalcinātās, reizēm elēģiskās, reizēm dramatiskākās modernisma un jaunreālisma adaptācijās, kas izstādē ir atsegtas, optimāli savienojot atraktivitāti ar zinātnisku nopietnību.
Izstāde
Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Darbnīcas Baltars porcelāns
LNMM līdz 12. janvārim