Ar spēlētas nevērības izpausmēm sargā ievainojamību. Liela cīņa ar sevi un lomu nāk ar Raskoļņikovu. Un turpmāk, iekšējās dzīves dziļumus izbaudījis, Aksels vairs nepiekrīt slīdēt pa virsu. Turpmāk viņš meklē šo – Raskoļņikova dziļumu, ko diemžēl nepiedāvā jebkura loma. Viņam sāp netaisnība, viņā mājo protesta gars, maksimālists viņā sadzīvo ar rokenrolu, ideālists ar šaubām. Viņam svarīgs savs rakurss, neapgāžama loģika un viņam ir svarīgi neatkārtoties – tā par savu studentu teikusi pasniedzēja un kursa vadītāja Indra Roga.
2021. gadā Aksels Aizkalns absolvēja LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas programmu pie kursa vadītājiem Indras Rogas un Mihaila Gruzdova, un "atplestām rokām", kā pats teicis kādā intervijā, visu kursu uzņēma Valmieras teātris.
Ja vien XXI gadsimta teātra terminoloģijā spēkā būtu ampluā "varoņlomu" tēlotājs, tas būtu par Akselu Aizkalnu šobrīd. Osvalds Alvinga kundzē, Aleksejs Kirilovs izrādē Nelabie. Pēc Dostojevska, Ignasio – Liesmojošā tumsā, Orins Menons – Sēras piestāv Elektrai un Raiņa Jāzeps. Pievienojies arī galvenā varoņa Hansa Kastorpa rezonieris – brālēns Joahims iestudējumā Burvju kalns un Dens izrādē Tuvāk. Miera jaucēji, patiesības meklētāji, kompromisu nespējīgie, lielo jautājumu uzdevēji. Taču tikpat lielā mērā Akselam Aizkalnam piemīt humora izjūta un asprātība, un pašironija, lai iesmietu par savu dabas doto modeļa ārieni un iejustos dažādās raksturlomās, piemēram, Ļaunā gara naivajā stostiķī – uzmācīgajā preciniekā.
Šī intervija vairāk ir centrēta uz aktiera jaunāko lomu – modeli Āronu – režisora un scenogrāfa Reiņa Suhanova iestudējumā Egomaniaki, kurš mēģina saglābt attiecības ar savu bijušo sievu (vai drīzāk mēģina nofilmēt jaunu video stāstiņu savam Instagram kontam?). Abi aktieri, saķērušies kā divi varāni tuvcīņā, spēlē visplašākajā emociju spektrā – asi, sāpīgi, godīgi, bet arī smieklīgi, rotaļīgi, ar teatrālu spēles vieglumu un acs piemiegšanu skatītājiem. Ko vērts ir Aksela Aizkalna monologs – izvirdums, kas sastāv no vieniem vienīgiem f*ck dažādās intonācijās. Vienā brīdī tas ir dvēseles kliedziens – arī vīrieši raud, jau nākamajā – vāji maskēts uztraukums, vai raudot video izskatīšos gana glīts un varonīgs? Patiesību no manipulācijas šeit izšķirt ir gandrīz neiespējami.
"Ceru, ka šo izrādi mēs spēlēsim regulāri, bet ne vairāk kā divas pēc kārtas," intervijas sākumā atzīstas Aksels Aizkalns.
Kāpēc? Vai Ārona loma un izrāde kopumā ir grūtāka nekā citas?
Baigais apjoms un koncentrēšanās. Ir grūti, bet ne tā, ka emocionāli jāplēš iekšas, ir uzlikts precīzs lomas zīmējums. Lomas līnija ir ļoti nestandarta, tāpēc ka pats tēls ir tāds kā simbols. Šeit neder standarta pieeja lomai. Tiek nodarbināti bišķiņ citi muskuļi. Tas kaut kādā ziņā ir neierasti, tāpēc varbūt arī paģēr daudz spēka.
"Luga ir ļoti gudra. Mēs, protams, esam to izkāpinājuši, lai cilvēki varētu saskatīt to absurdu krāšņāk," par jaundarbu Egomaniaki saka Aksels Aizkalns. Attēlā – viņa atveidotais Ārons ar bijušo sievu Kortniju (Annu Neli Āboliņu) "attiecību uzlabošanas" pārgājienā. Foto – Matīss Markovskis
Izrāde arī fiziskā ziņā ir ļoti ātra, kā tāds sprintiņš.
Jā. Amerikāņu bizons bija šai izrādei tuvākā zona. Arī daudz teksta, riktīgi ātri pārlecieni. Virāžas ir jāpaņem ļoti ātri. Egomaniakos tam visam klāt nāk vēl konstants dialogs (ar Annas Neles Āboliņas Kortniju – U. A.). Viegli var izkrist ārā. Ja atslēgsies, uzreiz noslīdēsi.
Kā jūs varat palīdzēt viens otram?
Pilnas kabatas ar visādiem jokiem un labu garastāvokli, un simtprocentīgu pieslēgšanos. Ja kāds kaut ko sačakarē tekstā, nav iespējams izpalīdzēt. Nu, it kā jau var uzvedināt, bet tas sanāk tik atklāti, principā – neiespējami.
Ģenerālmēģinājumā tāds melnā cauruma brīdis tev tiešām uznāca, bet jūs to tik asprātīgi apspēlējāt, ka gandrīz šķita, ka tas ir speciāli izdomāts. Bet tas nebija speciāli, vai ne?
Tas bija tāds teātra brīnumiņš. Ne par velti eksemplārs malā tiešām ir nolikts, jo apzināmies, ka tā var būt, ka mēs sajaucamies, un mēs, Aksels ar Neli, it kā drīkstam noiet malā un ātri izrunāt – kas tas bija, ko mēs tagad darām? Konceptuāli tas ir mūsu identitātes trešais slānis, ka mēs esam arī aktieris un aktrise. Šajā izrādē tas pat drusciņ ir nepieciešams, un mēs ar to spēlējamies.
Tas labi piestāv teatralitātei, atsvešinājuma momentiem un acs piemiegšanai skatītājiem, kas Reiņa Suhanova režijā un jūsu spēlē ir graciozi īstenota. Vienā brīdī publika ir jūsu mašīna, citā – krauja, tā teikt – dzīvās dekorācijas.
Diezgan ātri sapratām, ka tas ir tāds brehtiski atsvešināts spēles veids, ja to tā drīkst saukt. It kā spēlējam teātri, tomēr ne līdz galam. Un brīžiem pat pārspīlējam par traku. Visa izrāde ir kā deformēta realitāte, arī mūsu sejas ir burtiski deformētas. It kā viss ir savās vietās, bet ar nelielu nobīdi. Man liekas, ka tas ļoti labi viss saderas kopā.
Oriģināldramaturģijas lugas teātros neienāk nemaz tik bieži. Vai tev kā aktierim ir atšķirība – spēlēt Blaumaņa vai Dīča lugā? Ar ko tev ir interesanta oriģināldramaturģija?
Tas ir super! Man šī luga nenormāli patīk! Man tā šķiet asprātīga un kaut kādā ziņā gudra dramatiskā salikuma ziņā. Nu labi, man nav daudz līdzekļu, lai runātu par dramaturģiju. Luga pati par sevi ir liela metafora. To mēs diezgan ātri sapratām. Tā ir viena no uzvarām, ka man pašam ļoti patīk šī luga. Vakar pirmizrādes uzrunā teicu – paradoksāli, bet, lai spēlētu šo lugu, savas aktiera ambīcijas un ego ir jānoliek malā. Man ir jādomā, kā es varu izcelt to simbolu vai metaforu, kas ir lugā. Laba dramaturģija spēlē pati sevi, mēs nedrīkstam to ignorēt. Ceru, ka mums – Reinim, Nelei un man – tas ir izdevies.
Es šeit kaut kādā ziņā esmu otršķirīgs, gribu, lai tā luga iet pa priekšu. Man prasa – kā es to tēlu izdomāju? Tas viss jau ir uzrakstīts! Varbūt es kaut kā forši pieslēdzos? Ļoti palīdzēja tas, ka Artūrs Dīcis pats izlasīja mums priekšā savu lugu. Tas, ka autors lasa priekšā, veido personīgu pieredzi. Viņš mums uzticas. Mēs nedrīkstam to izniekot.
Kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem pāru attiecībās ir tik grūti noņemt bruņas un atmest kaut kādu pārprastu pašlepnumu, jūsu varoņi, šķiet, vēl ir lāča rīklē, bet, mazliet atpūtušies, varētu atkal cīnīties, kurš kuru vairāk neredz un ir vairāk sāpināts...
Es galīgi neesmu tādā pozīcijā, lai kaut ko baigi sludinātu par šo tēmu… Grūti par to runāt. Man liekas, tā tiešām ir problēma, un es kaut kādā mērā pazīstu to kodu, to paternu, kas tur ir un kurš iet uz riņķi. Tās beigas ir tik skaistas! "Viss, es vairs neļaušu nevienam tev nodarīt pāri", viņi nodzied it kā izlīguma dziesmu, un atkal aiziet vecā plate! Tā diemžēl ir. Cilvēki attiecībās nespēj izlauzties ārā no tiem paterniem. Viņi nesaprot, ka kaut kas no sevis ir jāziedo. Tā ir ego nāve. Vajag upurēties otra dēļ, lai varētu izrauties ārā no tā stulbā melnā cauruma. Luga ir ļoti gudra. Mēs, protams, esam to izkāpinājuši, lai cilvēki varētu saskatīt to absurdu krāšņāk.
Jūs ar Annu Neli Āboliņu lieliski iemiesojat visai infantilus pieaugušos, kuri cer, ka savu traumu un kompleksu sadziedēšanas darbu paveiks otrs, līdz ar to visu laiku otram kaut ko pārmetat un pieprasāt. Bieži cilvēki iestrēgst tajā, ka gaida, ka otrs pirmais atvērsies un atmetīs ievainoto, bet reizē arī uzpūsto ego.
Vista vai ola, kurš pirmais? Kurš vairāk noguris, vai kuram ir lielākas tiesības būt nogurušam, un kurš drīkst nemazgāt traukus. It kā sadzīve, it kā sīkums, bet tur arī tas viss veidojas. Iedot plecu, kaut ko izdarīt otra vietā, vienkārši apskaut… Es jau runāju tā, it kā būtu perfekts, tā nemaz nav, bet septiņdesmit procentu no problēmas risinājuma ir tās apzināšanās.
Jums šajā izrādē ir ļoti interesants un oriģināls uzdevums – tu dziedi Fiņķa īpaši izrādei rakstītas dziesmas, un Anna Nele Āboliņa – reperes Viņas (Zelmas Jēgeres) dziesmas. Pastāsti, lūdzu, par šo pieredzi. Vai reps pirms tam bija tavā personīgajā mūzikas sarakstā?
Darbs ar Fiņķi bija baigi labais. Mēs ātri atradām profesionālu draudzību. Ļoti ātri uzticējāmies viens otram. Fiņķis sajuta, ka var man uzticēt savu virtuvi. Es savukārt absolūti netraucēti uzticējos viņam, tāpēc ka viņš ir spečuks un ir topā. Fiņķis ir patiess tajā, ko dara. Visam pāri tas bija milzīgs, viens no pēdējā laika lielākajiem izaicinājumiem. Es arī Fiņķim teicu, ka viņam no manis ir jāsagaida vislabākais rezultāts, lai uzliek visaugstākās prasības. Mēs ejam uz izcilību. Sapratu, ka tikai ar to varēšu kaut nedaudz pietuvoties tam, kā Fiņķis izpilda mūziku. Mēģināju godīgi un ar tīrāko sirdsapziņu pieskarties šim mākslas žanram tā, lai neviens neapvainotos.
Vai mūzika izrādē palīdz aktierim?
Šīs izrādes kontekstā gribējām panākt sajūtu, lai nebūtu tā, ka pienāk dziesma un iestājas "ej tu nost, ej tu nost, tūlīt būs jādzied". Drīzāk – "Yes! Man tagad ir jādzied!". Tas vienkārši palīdz atpūtināt prātu tajā lielajā apjomā, kam mēs ar Neli ejam cauri. Dziesmas ir kā drošības vai atpūtas saliņa. Tas ir kā teātris, tajā pašā laikā – nē, it kā māksla, bet citā žanrā, citā disciplīnā, un tas kaut kādā ziņā atpūtina. Bet tas nenozīmē, ka kaut ko izpildīt ir viegli. Attiecības ar repu man ir pilnīgi svešas. Darīju to pirmoreiz. Gribēju pēc iespējas labāk un ar vislielāko cieņu pret visiem hiphopa māksliniekiem. Zelma un Fiņķis mani dikti uzmundrināja.
Vai tu vilktu arī kādas paralēles ar izrādi Tuvāk, kur nedaudz līdzīgā riņķadancī rotē divi pāri?
Es teiktu, ka tās ir nesalīdzināmas izrādes. Jā, tur ir attiecības, iespējams, līdzīga tēma, bet Patrika Mārbera luga piedāvā apskatīt seku un cēloņu likumsakarības, kuras saistītas ar meliem un nespēju uzticēties partnerim tādā vispārīgā kontekstā. Šīs izrādes sakarā var pat uzdot jautājumu – ko nozīmē mīlēt un vai no Tuvāk varoņiem kāds kādu vispār mīl? Manuprāt, Dīcim tomēr ir smalkāka tā vīle. Viņš preparē ļoti konkrētu kodu. Bet arī Tuvāk ir lasāma kā viena liela simboliska metafora.
Arī Jāzepa iekšējais konflikts lielā mērā ir saistīts ar pašlepnuma un ego pārvarēšanu, protams, citā mērogā. Vai vari Ārona lomai pasmelties kaut ko arī no sava Jāzepa?
Es domāju, ka noteikti, lai gan konkrētas korelācijas tur īsti nav. Jāzeps mani baro kā cilvēku un aktieri. Tās idejas! Kam es katrā izrādē izeju cauri, tas saseivojas reiz četri. Ir jāsaprot, ka Ārona loma savā ziņā ir arhetips. Un kā aktieris tu apzinies, ka esi simbols – visi vīrieši vienā cilvēkā. Vecāki vīrieši komentē – "es tādus vīriešus nepazīstu". Iespējams, es arī ne, bet domāju, ka katrs vīrietis noteikti atradīs kādu pazīstamu sekundi Ārona dzīvē. Veidojot jebkuru lomu, jābūt bišķiņ arī kaut kādam savam viedoklim par tēmu. Tev tas nav jāspēlē, bet ir skaidri jāzina, ko tu pats darītu šādā situācijā, tikai tad tu vari sākt spekulēt ar to, kā tēls varētu rīkoties. Ir jābūt riktīgi gudram, lai nospēlētu riktīgu muļķi. Tikko pateicu, ka esmu riktīgi gudrs. (Smejas.) Citiem vārdiem – ir jāzina, kā rīkotos gudrinieks, lai saprastu, ka jādara tieši pretēji.
"Nevaru teikt, ka es kā aktieris piedzimu tieši tajā brīdī, kad nospēlēju Jāzepu. Bet šobrīd godīgu sirdi varu pateikt – jā, es esmu aktieris un spēlēju teātrī," uzsver Aksels Aizkalns. Attēlā – skats no režisores Ineses Mičules iestudējuma Jāzeps un viņa brāļi. Foto – Krista Vindberga
Tu esi gribējis būt gan arheologs, gan lidotājs. Vai tagad aktiera profesijā teātrī vari apvienot šos divus sapņus?
Es gribētu biežāk lidot, bet ir bijuši lidojumi, kad tu lomā aizlido. Jā, varētu aktiera darbu salīdzināt arī ar arheoloģiju, jo tu kasi nost puteklīšus, kamēr lomai kaut ko atrodi.
Jūs esat aktieru kurss, kuram ir bijusi privilēģija visiem kopā ienākt teātrī. Kā ir strādāt kopā ar kursabiedriem jau profesionālā līmenī šobrīd radošā ziņā uz viļņa esošā un pēc remonta arī ērtā un patīkamā teātrī? Kā tu izjūti kursabiedru plecu?
Tā ir dāvaniņa un lāsts reizē. (Smejas.) Reizēm liekas, ka tu visus tik ļoti pazīsti, ka tev viss jau šķiet piegriezies. Bet beigu beigās tā ir milzīga dāvana. Svarīgi, kā tu sevi noskaņo. Kā atnāc uz darbu, kā noslauki kājiņas, kā saproti, ka mēs visi esam cilvēki un katram ir savas melnās dienas… Ceru, ka nepienāks tāda diena, kad teikšu, ka mani viss besī un kāpēc es vispār kaut ko tādu esmu izvēlējies. Esmu ārkārtīgi pateicīgs Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam, ka man ir tik daudz tuvu cilvēku, principā – vēl viena ģimene. Un ne tikai kurss. Mēs ļoti labi esam saplūduši kopā ar Valmieras teātra trupu. Viss ir tā biedējoši labi.
Pāris mirkļos izķer biļetes uz atlikušās sezonas izrādēm. Vai nav jāuzmanās, lai nesakāptu galvā, runājot tautas valodā?
Tur jau katrs pats atbildīgs par sevi, vai ne? Sevi mēģinu turēt diezgan piezemēti. Tas ir forši, kaut kādā ziņā tas ir arī mārketinga un teātra nopelns. Tas, ka cilvēki grib mūs redzēt. Tas ir milzīgs kompliments un nozīmē, ka mēs kaut ko darām pareizi. Tā, kas notur pie zemes, ir doma, ka jebkurš aktieris bez skatītāja ir īsts savādnieks.
Kuru lomu tu visvairāk būtu vēlējies, lai redzētu tavs pasniedzējs Mihails Gruzdovs?
Ir sajūta, ka viņš visas tāpat ir redzējis. Tā ir dīvaina sajūta. Kad tā padomā, tāpat šķiet, ka viņš visu laiku ir kaut kur blakus. Noteikti es no viņa gribētu dzirdēt kādu atsauksmi par Jāzepu. Es domāju, ka viņš man pateiktu patiešām precīzi – vot, tur ir tā, nevis šitā! Ja būtu tāda iespēja, tad jau par jebkuru lomu gribētu dzirdēt kādu vārdu... Pilnīgi vienalga, ja tikai varētu pēc izrādes parunāties. Jā, Gruža pietrūkst...
Jūs viņu tā saucāt – Gruzis?
Jā, un ne tāpēc, ka puteklis vai gruzons.