Berlīnē dzīvojošās latviešu mākslinieces Sabīnes Zoltneres izstāde Muzeju sala ir daļa no neatkarīgās teātra trupas Kvadrifrons izstāžu sērijas, kas kopš oktobra notiek bijušajā Rīgas cirka ēkas ziloņu stallī. Izstāžu cikls ir organiski saistīts ar paša teātra darbību, tāpēc vizuālā māksla šajā gadījumā nav tikai dekoratīvs, laiku kavējošs papildinājums vestibilā – izstādīto darbu saturs iepriekš skatītajās Līgas Spundes un Amandas Ziemeles izstādēs daļēji bija saistīts ar neparasto teātra telpu apgūšanu, savukārt Haneles Zanes Putniņas izstāde Ibī tēvs. Sūrds! pievērsās franču dramaturga Alfrēda Žarī XIX gadsimta beigu absurda lugai Ibī karalis, kas atklāšanas vakarā tika iestudēta.
Kvadrifrona kolektīvu veido jauno teātra profesionāļu apvienība, un, lai arī neafišēts, šis vienas paaudzes piederības princips atspoguļojas izstāžu sērijā, kas akcentē jaunās paaudzes mākslinieču darbību. Tādējādi šo mākslas telpu iespējams uztvert kā līdzīgi domājošu laikabiedru platformu, šeit tiek meklēta mijiedarbība kopīgas paaudzes apziņā. Tiesa, saikne starp teātra un vizuālo mākslu varētu tikt attīstīta vēl jaudīgākā mērogā, ļaujoties vēl neierobežotākai abu jomu sapludināšanai un kopīgu saskares punktu meklēšanai.
Izņēmuma gadījumi
Sabīnes Zoltneres vārds Latvijas publiskajā telpā, šķiet, izskan pirmo reizi – māksliniece ir studējusi grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā un Itālijā, kā arī apguvusi fotogrāfiju pie Andreja Granta. Izstādes Muzeju sala fotogrāfijās viņa pievēršas kontrastam starp klasisku mākslas muzeju vidi un Rīgas cirka ziloņu stalli, ar to saprotot ne vien atšķirīgos estētiskos apstākļus, kādos mūsdienās tiek eksponēta māksla, bet arī muzejniecības tradīcijas, tās funkcijas un sabiedrības attiecības ar mākslas vēstures krātuvi.
Sabīnes Zoltneres fotogrāfijās dokumentēti Berlīnes Muzeju salas muzeji, smalku interjeru detaļas, majestātiski portreti, kas atgādina par muzeju kā kontemplatīvu vietu, kas, līdzīgi kā krāšņie katoļu baznīcu interjeri, pacilā un distancē no ikdienišķības. Paralēli tam fotogrāfiju sērijā fiksēta arī nejaušu apmeklētāju un telpas saspēle, kā arī mākslinieces laikabiedru (kā noprotams – draugu) portreti, kuros atdarināti renesanses kompozīciju principi.
Fotogrāfijās meklēta klasiska muzeju atmosfēra un cilvēku attiecības ar mākslu – iegrimšana noskaņās, romantiskos pagātnes stāstos, tēlos. Taču attēlos radīta tikai šķietamība, kas ir idealizētu priekšstatu summa; tie ir priekšstati par to, kā būtu jāiedarbojas mākslai un kā cilvēkam būtu jājūtas mākslas tuvumā. Sabīnes Zoltneres fiksētās ainas ir drīzāk izņēmuma gadījumi, kas ir pretrunā ar to, kā vizuālā māksla mūsdienās tiek patērēta, – Rietumu mākslas muzeju zāles pārpilda negausīgu ļaužu pūļi, kas trokšņaini virzās no darba uz darbu, cenšoties pēc iespējas ātrāk aplūkot pēc iespējas vairāk darbu un, protams, fotogēniskākos no tiem pārpublicēt savos Instagram kontos.
Mākslas darbi no kontemplācijas objektiem, kādus tos atklāj Sabīnes Zoltneres klusās dabas, kļuvuši par zīmēm, precēm. Statistika liecina, ka mākslas muzeju apmeklētāju skaits turpina pieaugt un uzstāda rekordus. Muzeju apmeklējums kļūst par arvien populārāku brīvā laika pavadīšanas veidu, taču vienlaikus šī popularitāte attālina mūs no mākslas kā meditatīva procesa, kuru nepieciešams sajust lēnām, pārdomāti un koncentrēti.
Sajūtu kolāža
Vērojot mākslu par cilvēkiem, kas vēro mākslu, Sabīnes Zoltneres izstādes apmeklētājs it kā turpina fotogrāfijās fiksēto stāvokli. Vēl vienu kontrastu pāri veido atšķirības starp ziloņu staļļa telpām un estētisko dižciltību reprezentējošajām muzeja sienām. Laikmetīgā māksla eksistē daudz ciešākā mijiedarbībā ar ikdienas dzīves pieredzi, no svētdienīga mākslas tempļa tā arvien intensīvāk cenšas nonākt nejaušas uzmanības centrā, kļūt par daļu no ikdienas vides un telpas. Tās ir gan situatīvas intervences pilsētvidē, grafiti uz nolaistām žogmalēm, muzeju virtuālās ekspozīcijas un miniatūras iemīļotāko mākslas darbu reprodukcijas, kas piestiprinātas mājās pie ledusskapja.
Zīmīgi, ka īsi pirms Kvadrifrona darbības aizsākšanās šajās pašās telpās bija skatāma laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit desmitā versija, kas, kā ierasts, aktualizēja pamesto namu problemātiku un mākslas eksponēšanai paredzētu telpu trūkumu Rīgā kā plašāku kultūrpolitisku žestu.
Sabīnes Zoltneres darbiem šīs intonācijas nav raksturīgas, tā drīzāk ir viegla spēlēšanās ar telpas atmosfēru, noskaņu. Viņa izmanto to fotografēšanas manieri, kurā lielāka nozīme ir tukšumam, fragmentiem, nejaušiem mirkļu kontrastiem un kombinācijām, kas ir visnotaļ klasiskas mūsdienu attēlu vērtības. Izstādes aprakstā pieteiktais "artefaktu saglabāšanas rituāls" fotogrāfijās īsti neatspoguļojas – piedēvēt tipiskiem noskaņu foto pētniecības dimensiju ir diezgan izplatīta retoriska pārteikšanās, kas robežojas ar vispārpieņemtu klišeju. Apkārtējās vides, mākslas darbu un apmeklētāju saspēle piedāvā savdabīgu vizuālo faktūru, ko māksliniece ir smalki uztvērusi, taču vēl nav mācējusi vai gribējusi attīstīt pilnībā. Tā drīzāk ir muzejisku sajūtu kolāža, kas pievērš uzmanību tam, ka kādreizējais ziloņu stallis ir pavisam cita veida telpas konstrukcija, – taču vai tas būtiski maina eksponātu saturu?
Sabīne Zoltnere
Izstāde Muzeju sala
Rīgas cirka bijušajā ziloņu stallī līdz 6. aprīlim