Tas bija pirms gadiem piecpadsmit, kad to kaislīgi kritizēja un aizstāvēja, noliedza un sajūsminājās, visi mediji par to gribēja izteikties. Tāpēc, ka tas tobrīd šķita tik neredzēti, uzbrūkoši, nikni, skaisti, jutekliski, fizioloģiski, filosofiski, anatomiski, estētiski, analītiski, aplami, psihedēliski, mistiski utt. Ilmārs Blumbergs un Viesturs Kairišs toreiz, 2001. gada sākumā, iestudēja visu laiku dārgāko izrādi Latvijas Nacionālajā operā – Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautu. Tas bija revolucionārs iestudējums, kuru savos pētījumos, domājams, ar treknu līniju mēdz pasvītrot gan mākslas, gan teātra un mūzikas zinātnieki.
Vēsturiski nozīmīgi artefakti
Uz Ilmāra Blumberga piemiņas pasākumu mērogā šķietami mazo un nomaļo izstādi Blumbergs. Burvju flautas relikvārijs Medicīnas vēstures muzejā sanāca doties trīskārt. Pirmo reizi, lai kārtīgi aplūkotu ekspozīciju, otro – lai izzinātu smalkumus no izstādes kuratores, scenogrāfijas pētnieces Anitas Vanagas. Trešajā reizē turp devos kopā ar kultūras žurnālistikas vasaras skolas audzēknēm, no kurām neviena 2001. gada operas iestudējumu nebija redzējusi, tāpēc varēja lūkoties ar pilnīgi svaigu, ieinteresēti kritisku skatu. Lieki piebilst, ka ikviens izstādes apmeklējums mani rosināja uz citādām pārdomām, tomēr izstāde ne tuvu neapnika, un, manuprāt, to var uzskatīt par drošāko kvalitātes rādītāju – ja, par spīti vairākiem atpazītiem un nosauktiem uztveri traucējošiem trūkumiem, kaut ko gribas daudzkārt atkārtot, lai to dziļāk izprastu, labāk atcerētos, adekvātāk novērtētu vai vairāk izbaudītu, runa var būt tikai par universālu vērtību vai arī intuitīvi nojaustu personiski vai kolektīvi nozīmīgu artefaktu.
Medicīnas vēstures muzejā ir eksponēts īsts Ilmāra Blumberga Burvju flautas relikvārijs – viss sākas ar gaišzilu sejas masku ar gliemežnīcu ausīm, pie telpas sienām piekārtas mākslinieka veidotās kolāžas, kurās miksētas neskaitāmas ideju skices, piezīmes, kostīmuzmetumi un fotogrāfijas. Centrā novietots paliels skatuves makets, telpas galā un nišās visā krāšņumā izgaismoti tērpi un to elementi, kas ir bijuši mugurā leģendārā iestudējuma varoņiem. Izrādes koncepcijas kolāžas un makets izstādē deponēti no Gunta Belēviča kolekcijas, kurā tie savulaik iepirkti, lai nodrošinātu mākslinieka veselības glābšanu Vācijā, savukārt autentiskie tērpi izstādē "apsildās" no aizmirstības caurvēju un kaķu pārvaldītajā LNO noliktavā.
Kā par brīnumu, izrāžu kostīmi netiek ne īpaši glabāti, ne kolekcionēti, ne arī izrādīti, kaut gan tie bez programmiņas, afišas un recenzijām presē ir vienīgais taustāmais apliecinājums uzvedumiem, kurus pat ļoti būtu vērts paturēt atmiņā. Turklāt, cik nācies redzēt retrospektīvas mākslinieku un scenogrāfu izstādes citur pasaulē, tērpi tajās tiek efektīgi izspēlēti līdzās iestudējumu vizuālā veidola skicēm, fotogrāfijām, video, kā arī dažām laika zoba saudzētām relikvijām, kā, piemēram, tas ir vērojams Leona Baksta piemiņas izstādē Rīgas biržā un vēl jo krāšņāk bija vērojams Baksta jubilejas izstādē šopavasar Krievu muzejā Sanktpēterburgā.
Piekritīsiet, ka tomēr negadās bieži redzēt izstādi, kas ir veltīta kādam vēsturiski būtiskam operas uzvedumam. Tas ir vērtīgi, kaut arī reti iespējams, jo parasti trūkst autentiska vizuālā materiāla. Arī kultūrvēsturiski nozīmīgu operu un baletu rekonstrukcijas ir šķietami utopisks, smalks un sarežģīts process, taču vienmēr atrodas tam gatavi entuziasti, piemēram, Joffrey Ballet Čikāgā.
Vēl dziļāks plēsiens iekšā sevī
Ilmāra Blumberga Burvju flauta ir pateicīgs gadījums vizuālai izstādei, jo uzvedums ir ne tikai fotografēts un filmēts, bet arī izsaucis ievērojamu rezonansi presē. Muzikologs Mikus Čeže rakstā Burvju flauta Rīgas vēsturē krājumā Dzirdēt mūziku (2007) to min kā bezprecedenta "mediju notikumu" LNO vēsturē. Tomēr svarīgākais, ka mākslinieks pats ir secīgi fiksējis idejas un to realizācijas gaitu ierāmētās kolāžās, lai piedalītos starptautiskos konkursos un izstādēs. Planšetēs var izsekot uzveduma vēsturei un panākumiem: Baltijas asamblejas balvas piešķīrumam par izstādi galerijā Daugava, Parīzē 2002. gadā notikušajai izstādei Aīda. Burvju flauta, dalībai un sudraba godalgas iegūšanai 10. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē 2003. gadā, kā arī vērienīgākajam Burvju flautas brīvdabas uzvedumam Cēsu pils parkā un operas vizuālo interpretāciju turpinošās Lailas Pakalniņas filmas veidošanai Latvijas pārstāvniecībai 49. Venēcijas mākslas biennālē.
Foto un zīmējumu planšetes ir unikāls materiāls, kurā ietvertas dziļas pārdomas – vairāku gadu garumā radītais uzveduma filosofiskais un estētiskais veidols, kas atstājis pēdas arī mākslinieka daiļradē kopumā. Sākotnēji, 1998. gadā, Ilmārs Blumbergs Burvju flautas interpretācijai bija pieķēries kopā ar krievu režisoru Juriju Ļubimovu, vizuālo tēlu meklējot pērlīšu kalnos un radot zīmējumus starojoši maigos, gaišos toņos. Radās ideja izmantot tobrīd latviešu zinātnieku patentēto spīdvadu – mākslinieks strādāja ar vadu murskuļiem, tad pievērsās kažokādu un jēlās gaļas vizuālajam un filosofiskajam potenciālam, īstenojot "vēl dziļāku plēsienu iekšā sevī", "vēl viena ādas slāņa noņemšanu", lai atkodētu, saprastu Mocarta it kā tikai skaisto un vieglo muzikālo pasaku.
Izstāde, kas veltīta Mocarta operas kā dzīvības un nāves noslēpumu fizioloģiski izzinošai interpretācijai, pārsteidzoši labi iederas Medicīnas vēstures muzejā. Tas ir bezbudžeta pasākums un veikli izmanto muzeja telpu un arsenālu. Ekspozīcijas pilnībai netrūkst melna paklāja, bet trūkst operas videoieraksta. Tomēr varbūt ir pat labi, ka tā nav, jo redzamais ir gana intriģējošs, lai rosinātu katram pašam apmierināt interesi un vēlēšanos izprast mākslinieka mantojumu. To var izdarīt, arī apmeklējot fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājas cikla #Blumbergs. Bezgalība izstādes.
Izstāde Blumbergs. Burvju flautas relikvārijs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 15. oktobrim.