Gandrīz vienā solī ar Dziesmu un deju svētkiem ir sācies arī Cēsu Mākslas festivāls 2013. No 28. jūnija līdz 20. jūlijam cēsniekiem un pilsētas viesiem tiek piedāvāts vairāk nekā 30 notikumu vizuālās mākslas, mūzikas, kino, teātra un pat gastronomijas jomā. Vizuālās mākslas programmā, ko vada mākslas kuratore Daiga Rudzāte, līdz jūlija beigām ir aplūkojamas trīs izstādes.
Ekspozīcija Bezdibenis. Visvaldis Ziediņš Cēsu Izstāžu namā iepazīstina ar vēl neredzētiem spožā padomju perioda nonkonformista Visvalža Ziediņa (1942–2007) darbiem, Cēsu Alus brūzī un pilsētvidē kā pētījums par laikmetīgās mākslas mijiedarbību ar literatūru, teātri un kino notiek starptautiskā izstāde Vasaras lasījumi.
Festivālā ar savu pirmo personālizstādi Portreti startē fotogrāfe Karlīna Vītoliņa. Septiņdesmit melnbaltu lielformāta fotogrāfiju atspoguļo jaunās mākslinieces radošās darbības centrālo asi – cilvēku. Šie darbi ir skatāmi Cēsu tipogrāfijā. Ekspozīcijas sagatavošanas darbu un rūpju dunā satikāmies ar Karlīnu Vītoliņu uz pāris vārdiem par viņu pašu un portretiem.
Ar īsto uzrāvienu
Izstādes kuratore Daiga Rudzāte raksta, ka Karlīna Vītoliņa vietējā fotoainā pagaidām ir nosacīta jaunpienācēja, un tas droši vien tāpēc, ka viņas radošās attīstības ceļi līdz šim vairāk locījušies ārpus Latvijas. Karlīna ir studējusi Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžā, absolvējusi Prāgas akadēmiju FAMU fotogrāfijas specialitātē un guvusi lielisku pieredzi, strādājot Parīzē par kādas franču fotogrāfes asistenti. "Man tiešām ir paveicies, ka Cēsu Mākslas festivāla rīkotāji piedāvāja veidot izstādi," saka Karlīna.
Viņa ar fotogrāfiju nodarbojas vairāk nekā desmit gadu un nu atzīst, ka ir pienācis īstais laiks parādīt savu rokrakstu, kas gadiem veidojies ārzemēs, fotografējot satiktās personības. "Arī agrāk varēju likt bildītes un taisīt daudz izstāžu, bet vai tam ir jēga? Labāk ir uztaisīt riktīgi foršu izstādi tad, kad tev jau ir ko teikt," viņa rezumē. Personālizstādes saturu fotogrāfe cītīgi veidojusi pēdējā pusgadā gan Rīgā, gan Parīzē. "Ja izstādes fotogrāfiju modeļi būtu tikai no Latvijas, nebūtu tā uzrāviena," atzīst māksliniece. Sākotnēji viņa bija iecerējusi, ka tie būs 70 sieviešu portreti, tomēr drīz atskārtusi, ka tas būtu projekts vairākiem gadiem.
Fotografēšanas retīna
"Fotogrāfam Alfrēdam Štiglicam apkārt bija draugi, un viņš viņus fotografēja. Tāpat arī es kaut kādā ziņā," teic Karlīna, vaicāta, ko īsti viņa vēlas caur fotokameras objektīvu ieraudzīt cilvēkā. Viņas modeļi esot pilnīgi dažādi cilvēki – draugi, paziņas, savā ziņā arī dvēseļu radinieki. "Pēdējā laikā izvairos fotografēt to, ko negribu," stāsta Karlīna. "Vēlos, lai nebūtu tikai ārējais, bet arī iekšējais skaistums." Dažkārt viņas darbus var ieraudzīt kādā no vietējiem glancētajiem žurnāliem, tomēr Karlīna drīzāk būs ar mieru tiem fotografēt, ja izdosies vienoties, ka attēli var būt ne tikai krāsaini un rozā, bet arī melnbalti. Arī komercijas pasaulē viņa vēlas nosargāt savu rokrakstu.
Mūsu īsajā tikšanās reizē Karlīna atzīst, ka viņai sagādā grūtības ietērpt vārdos to, ko viņa dara fotogrāfijā: "Es visu tomēr redzu caur fotografēšanas retīnu. Nu kā – es tagad skatos uz tevi un domāju: ja man tevi būtu jābildē, kā es gribētu to darīt. Man būtu jāņem vērā tas, ko tu dari, no kādas vides nāc – tādā es tevi arī gribētu bildēt. Noteikti varu pielikt kādu savējo aksesuāru."
Karlīna ir pārliecināta, ka fotogrāfijā būtiskākais ir šķietama mirkļa atspoguļošana, taču – kā tik īsā laika sprīdī saprast, ka viss nepieciešamais labam portretam ir salicies pa vietām un vajag tikai veikli nospiest slēdzi? "Izšķirošais mirklis… Nevarētu teikt, ka esmu godīga pret to, jo tomēr bildēju ar digitālo kameru. Kaut gan, cik man zināms, arī Bresons (franču fotogrāfs Anrī Kartjē-Bresons – L. K.) simtiem filmiņu izbildēja, līdz bija noķēris kadru, ko viņš sauca par izšķirošo mirkli."
Sarkanās lūpas un zagšana
Paši pirmie portreti tika veidoti ar filmu kameru, Karlīnai mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, – fotosērijas modeļiem bijušas spilgti sarkanas lūpas un pārgaismotas sejas. Kopš tā brīža ir pagājis krietns laiks, tomēr Karlīnai joprojām patīk arī "mistificēt un veidot ko jocīgu", kaut pēdējā laikā viņa vairās dot saviem modeļiem pārāk daudz norādījumu. "Es vienkārši bildēju, un tas īstais mirklis atnāk pats," atzīst fotogrāfe.
Nākotnē viņa sevi redz, ceļojot pa pasauli, un kādā brīdī pat ieminas, ka vēlētos iekarot Ņujorku. Tā gan tiešām būtu "iekarošana" burtiskā nozīmē, jo bez nežēlīga, neatlaidīga darba un arī veiksmes tur neiztikt. Karlīna ir kosmopolīte arī savās radošajās izpausmēs, ne velti, piesakot personālizstādi, viņa citē amerikāņu režisoru Džimu Džarmušu: "Nekas nav oriģināls. Zodz no visa, kas izsauc iedvesmu un rosina iztēli. Patērē vecas filmas un jaunas filmas, mūziku, grāmatas, gleznas, fotogrāfijas, dzejoļus, sapņus, sarunas, arhitektūru, tiltus, pilsētas, kokus, mākoņus, ūdeņus, gaismas un ēnas. Izvēlies zagt tikai tās lietas, kas tiešā veidā uzrunā dvēseli. Ja tā darīsi, tavs darbs (un nozagtais) būs autentisks.(..)"